Varbūt par jūsu gulēšanu sapulcēs nevajadzētu minēt tik plašai auditorijai kā avīzes lasītāji?
“Varbūt par jūsu gulēšanu sapulcēs nevajadzētu minēt tik plašai auditorijai kā avīzes lasītāji?” jautāju docentam Jānim Blīvim, kad ap četrdesmit gadu LLU nostrādājušais un nesen kolēģu vidū 80 gadu jubilejā sirsnīgi sveiktais vīrs minējis šādu faktu. “Nē, to var,” pasmaida sirmais kungs. “Man jau miegam ilgāk par piecpadsmit minūtēm nevajag. Tad esmu atpūties un varu darboties tālāk.”
“Es gāju vidusskolā, kad Jelgava jau bija nopostīta. 1944./45. mācību gadā apmeklējām agrāko Kurlmēmo skolu, bet pilsētā atrast dzīvesvietu bija ļoti grūti. Tādēļ katru dienu mēroju ceļu no Svētes pagasta vectēva mājām Vidiņiem un atpakaļ – kopā sešpadsmit kilometru. Agri dabūju celties, tad pusskriešus, pussoļojot uz Jelgavu. Tādēļ gadījās, ka stundās nāk miegs. Es iemācījos snauduļot un reizē klausīties, ko saka skolotājs. Tā šīs gulēšanas iemaņas pārgāja uz katedras sēdēm un pat kora dziedāšanu. Reiz mēģinājumā “Ozola” diriģents Liepiņš mani divas reizes apsauca: “Jāni, neguli!” Protams, viņu varēja saprast, jo līdz ar mani sāka snauduļot citi koristi. Nelīdzēja. Diriģents kori piecēla kājās. Un labi, ka līdzās stāvēja plecīgs vīrs, kas mani saķēra. Visiem bija smiekli. Taču kopš tā laika diriģents par gulēšanu mēģinājumos mani lika mierā.
Pērn kārtējā ceļojumā vilcienā iznāca braukt vienā kupejā ar divām ķīniešu dāmām. Kad iepazināmies un es teicu, ka draugi un kolēģi mani sauc par Jančuku, viņas izbrīnā iepleta acis. Jānis jeb Jans ir labi pazīstams vārds arī Ķīnā, taču Čuks tur saprotams kā “gulētājs”. Tā nu es ķīniešiem iznāku Jānis Gulētājs,” stāstu par gulēšanas māku beidz docents Jānis Blīvis.
Zinātnes vēstures gaismā
Jāņa Blīvja biogrāfijas tradicionālie dati. Pirmais – piedzimšana skolotāju ģimenē 1927. gada 12. septembrī Jelgavā (Jānim vajadzējis nākt pasaulē toreizējā dzīvesvietā Bauskas rajona tagadējā Brunavas pagastā, bet liktenīgi ģimene tolaik strādāja rudens darbos pie mātes tēva Svētes pagasta Vidiņos). Otrais – kāzas ar dzīvesdraugu piebaldzēnieti Annu 1952. gadā Vidzemē, Jāņmuižā, kur Jānim pēc Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātes beigšanas Priekuļu Lauksaimniecības mehanizācijas skolā bija pirmā darbavieta. Trešais – darbs LLU (agrāk LLA), kas sākās līdz ar augstskolas pārnākšanu no Rīgas uz Jelgavu un Blīvju ģimenei saistījās arī ar pārcelšanos tuvāk Vidiņiem, lai būtu vieglāk palīdzēt vecākiem. LLU Jānis Blīvis pasniedzēja darbā nostrādāja līdz 1995. gadam.
Runājot par akadēmiskajām gaitām, profesors Ludis Pēks piebilst, ka 1967. gada sākumā Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes Traktoru un automobiļu katedrā nevienam docētājam nebija zinātniskā grāda. Taču līdz 1974. gadam visi katedras docētāji kļuva par zinātņu kandidātiem. Septiņu gadu laikā tika aizstāvētas desmit disertācijas! Tas ir unikāls gadījums Latvijas zinātnes vēsturē. Par mācību grāmatu izveidi Jānis Blīvis un kopā ar viņu vairāki citi fakultātes docētāji 1987. gadā saņēma Valsts prēmiju.
Ceturtkārt, runājot par vaļasprieku – ceļojumiem – Blīvja kungs apmeklējis 62 valstis. Lielākā daļa no vairāk nekā divsimt pasaules zemēm, kā viņš atzīst, tomēr paliek neredzēta… Šogad novembrī viņam ir iecere doties uz Taizemi.
Dzīves universitāte
Līdztekus tradicionālajiem datiem Jānis Blīvis min notikumus, kas veidojuši viņa pasaules uzskatu. Pirmais – 1941. gada 14. jūnijs, kad no Svētes pagasta tika aizvests vectēvs Jānis Vidiņš. Saimniecībā septiņi hektāri zemes, neviena kalpa, būtībā proletārietis, kuru jaunā okupācijas vara nekādi nevarētu apsūdzēt. Tajā pašā dienā tika aizvests arī mātes brālis Kristaps Vidiņš, kas strādāja par korespondentu “Jaunākajās Ziņās”. Lēģerī viņi gāja bojā, un kapavietas ģimenei nav zināmas. Otrais lielais notikums ir Jelgavas kaujas 1944. gada vasarā. Jānis tolaik dzīvoja Vidiņos, pieredzēja pilsētas degšanu. Deviņdesmitajos gados viņš šim tematam veltīja pētījumu, kas, pateicoties sakariem ar Minsteres latviešu centru, Daugavas Vanagu ģenerālsekretāru Jāni Bērziņu, publicēts trimdā izdotās grāmatu sērijas “Latviešu karavīrs Otrajā pasaules karā” 11. sējumā.
Runājot par profesijas izvēli – māte Jāni vēlējās redzēt kā ārstu. Pēc kara medicīna bija ļoti populāra, konkurss – desmit uz vietu. Iestājeksāmenos, dabūjot vienu labu, nevis teicamu atzīmi, Jānis palika zem svītras. Viņam pašam bija sapnis par jūrnieka profesiju. Jau no ģeogrāfijas stundām interesēja tālas zemes. Taču pēc kara, mācoties Rīgas jūrskolā, vajadzēja zināt krievu valodu. Latviešus kā politiski neuzticamus šajā jomā nelaida klāt. Atlika mehānika. Tā Jāni Blīvi ieinteresēja jau kara laikā, kad Svētes pagastā krievu armija bija ierīkojusi auto darbnīcas, no kurām, frontei virzoties tālāk, mežā palika vesels lērums lūžņu, detaļu, mezglu. To tad zēni nesa mājās, jauca un pētīja. Droši vien no šiem agras jaunības gadu iespaidiem Jānim Blīvim radās domas par mācību grāmatām automašīnām, traktoriem. Viņa izstrādātā ar kibernētikas atziņām bagātinātā mācību metodika, kā atzīst L.Pēks, aktuāla vēl šobaltdien.
***
Man nav zināma…
Neviena balle, kurā Jančuks būtu izlaidis kādu deju.
Neviena sēde, kurā Jančuks nebūtu mierīgi pagulējis un tomēr galveno dzirdējis.
Neviena tikšanās, kurā Jančuks nebūtu smaidījis.
Neviens tūristu ceļojums, kurā Jančuks nebūtu ticis galā arī ar ekstremāliem apstākļiem.
Neviena Jančuka dziesma, kuru viņš nevarētu nodziedāt līdz galam
… jo visa pasaule Jančukam ir uz delnas.
No profesora Luda Pēka prezentācijas Jāņa Blīvja 80 gadu jubilejā
