Lasot M.Klints kundzes rakstīto par latviešu mitoloģisko «sviestu», uzskatu, ka viņa nedaudz kļūdījusies.
Lasot M.Klints kundzes rakstīto par latviešu mitoloģisko “sviestu”, uzskatu, ka viņa nedaudz kļūdījusies.
Aizvadītā gadsimta septiņdesmitajos gados rudens pusē lapkritī, pateicoties tūrista ceļazīmei, gadījās apceļot PSRS Melnās jūras piekrastes pilsētas ar tūristu kuģi. Tagad tās ir ārzemes. No Sočiem atvedu “laimes” čiekurus un oļus. Macestā mazgāju seju “laimes” avotā. Ricas ezera krastos mani apbēra “laimes” lapas, kad pieskāros kādam kokam. Visvairāk pārsteidza Odesa. Tur kādā rakstāmlietu veikalā bija ģipša ziloņu kolekcija, kas traucējoši ietekmēja veikala pašaurās telpas. Kad par to iejautājos gidei, tā paskaidroja, ka ziloņu kolekcija tur atrodas no revolūcijas laikiem un tagad jau vairākas odesiešu paaudzes šajā veikalā iegādājas burtnīcas un rakstāmlietas skolas vajadzībām. Ziloņi it kā ietekmē mācību gaitu. Iepērkoties pie tiem, jāmācās labi.
Uzskatu, ka Tērvetes Dabas parka gide pārāk vienkāršojusi savu uzdevumu ar “laimes” zīli, bet pirmklasniekam sarežģīti iemācīt cienīt dabu un tās veltes vienā ekskursijā. Notikušajā jārunā par tūrisma industrijas neveiksmēm, kas rada pretrunīgas uztveres iespējas un pārpratumus. Mani toreizējais ceļojums pārliecināja, ka Latvija nav pasaules centrs, ka tādu ir simtiem un tūkstošiem. Arī toreizējais Odesas “ziloņu veikals” ir centrs.