Tas jau nebija nemaz tik sen astoņdesmito gadu vidū, kad vietējā avīze «Darba Uzvara» rakstīja par teicamu sava aroda meistaru, labāko no labākajiem autogreidera mašīnistu Rihardu Ķuzi.
Tas jau nebija nemaz tik sen astoņdesmito gadu vidū, kad vietējā avīze «Darba Uzvara» rakstīja par teicamu sava aroda meistaru, labāko no labākajiem autogreidera mašīnistu Rihardu Ķuzi. Lietus vai sniegs, svelme vai vēji, dienu un nakti viņš bija gatavs izbraukt Jelgavas ielās. Viņš tās būvēja, viņš remontēja un tīrīja darīja visu, ko vien viņa stūrētais greiders spēj. Viņa darbs ieguldīts arī gaisa tilta būvēšanā. Toreizējais komunālo uzņēmumu un labierīcību kombināta direktors Gunārs Bubulis arvien varējis lepoties tāds vīrs bija tikai viņa uzņēmumā. Tādēļ nav skopojies arī ar uzslavām Rihardam Ķuzim piešķirts trešās un otrās pakāpes Darba Slavas ordenis, daudzi Goda raksti, pateicības.
Taču dzīvē daudzkas mainās neatkarīgi no cilvēku gribas. Rihards Ķuzis smagi saslima…
Nu jau gadus sešus viņš ir invalīds pilnībā sievai apkopjams, pieturams un aiz rokas vadājams.
Tā jau tas mēdz būt darbinieks ir labs, kamēr strādā. Pēc tam… Tomēr Gunārs Bubulis savu bijušo pirmrindnieku gluži aizmirsis neesot vismaz pāris reižu iedāvinātas ogles Riharda paša kādreiz uzceltās mājas apkurināšanai, kādureiz arī ciemos atnākts. Par to Ķuzes kundze patiešām ir pateicīga. Jo tad, kad mājās ir 1. grupas invalīds, turklāt rīcībnespējīgs, nudien jebkurš atbalsts ir no svara. Diemžēl pilsētas domē palīdzība tikai solīta.
Kādā no priekšvēlēšanu dienām Rihardam Ķuzim pienākusi vēstule no pilsētas galvenā arhitekta Kaspara Riekstiņa: Saeimas deputāta kandidāts stāsta, ka daudz paveicis pilsētnieku labā. Piemēram sakārtota Romas iela. «Nācās enerģiski aizstāvēt šo ideju pašvaldības sēdē, un tas vainagojās panākumiem,» viņš raksta. Un acīmredzot tādēļ pateicīgie iedzīvotāji varētu savas balsis atdot par viņu.
Redz, kā daudzmaz sakārtota viena iela un uzreiz jau prasa Saeimas deputāta labumus, saka Dzidra Ķuze. Rihards 36 gadus dienu no dienas kopis un būvējis Jelgavas ielas un tiltus, bet viņš pat dzīvei nozīmīgos invalīda ratiņus nav dabūjis. Izlasīju 30. septembrī «Ziņās» publicēto pilsētas domes aicinājumu izvirzīt apbalvošanai pilsoniski aktīvus, augstas profesionalitātes jelgavniekus, arī tos, kas savu mūžu ieguldījuši pilsētas labā un iedomāju Riharda mūžs taču arī ir te, Jelgavā, ieguldīts. Goda zīmi un pateicības rakstu jau viņš nesaprastu. Bet invalīda ratiņos es varētu viņu pa viņa paša būvētajām un koptajām ielam pavadāt…
Iespējams, ka Jelgava būtu pirmā pilsēta valstī, kas izcilam pilsonim apbalvojumā pasniedz invalīdu ratiņus. Ja uzskatītu, ka viņa mūža ieguldījums ir tā vērts.
