Romu skolotājas Danas Didžus un starptautiski pazīstamā čellista Maksima Beitāna stāsts.
Kad sākas mūsu mīlestība pret kultūru un mākslu? Kurā brīdi, radot savas unikālās muzikālās, mākslinieciskās, deju gleznas, mēs turpinām senču kultūras mantojumu, tautas tradīcijas? Domājams, tas notiek tajā ģeniālajā radīšanas mirklī, kas katram ir citāds. Nepārspējami krāšņa, muzikāli, mākslinieciski un kulturāli bagāta veidojas mūsu katra pasaule, ja to sākam kopt jau agrā bērnībā.
Turpinām iepazīstināt ar izstādes “Ziemas stāsti” fotogrāfijās redzamajām personībām. Jāatgādina, ka izstāde līdz 31. martam skatāma Jelgavas pils pagalmā. Tās mērķis ir ne tikai iepriecināt līdzcilvēkus ar kādu kultūras notikumu laikā, “kad nekas nenotiek”, bet arī iedvesmot ar 20 izciliem stāstiem, ar kuriem dalījušās Jelgavā un Jelgavas novadā unikālas personības.
Šonedēļ – par dažādām kultūrām, tautībām mums līdzās. Par mūsu spēju parādīt pasaulei, par pasaules elpas ienešanu tepat Latvijā. Šīs nedēļas stāstu varoņi ir čellists Maksims Beitāns un romu kultūras skolotāja Dana Didžus. Viņi ir meistari savā profesijā, katrs kopj kādu unikālu tradīciju mūzikā vai kultūrā, taču viņus vieno Jelgava. Un stāsts par mājām.
Dana Didžus
Mēs esam zemgalieši, jelgavnieki, tomēr mūsu skaistuma un vēstures neatņemama sastāvdaļa ir arī citas kultūras, tautības, kas to veidojušas. Jelgavā pašlaik aktīvi darbojas astoņu mazākumtautību biedrības. Un par katru, par to skaisto, krāšņo, kopīgo un atšķirīgo būtu jāveido atsevišķs stāsts. Taču skaidrs ir viens – reizēm tieši viena cilvēka personība, skatījums un spēja parādīt plašo, dažādo pasauli veido empātiju pret citām kultūrām, izpratni par savas kultūras bagātību un reizē par lielo iekļaušanās mākslu.
Pirmais stāsts ir par jaunu sievieti – Danu Didžus, kura, strādājot savā profesijā kā skolotāja palīgs latviešu skolā, vienlaikus ir atbalsta persona romu tautības skolēniem. Dana ir vienas no divām Latvijā esošajām unikālajām rotaļlietu bibliotēkām “Ringla” vadītāja Sabiedrības integrācijas pārvaldē. Viņa aktīvi iesaistās Jelgavas un rajona čigānu biedrības “Romanu čačipen” (romu taisnība, patiesība) aktivitātēs kopā ar citām mazākumtautu nacionālajām biedrībām. Viņa ir arī Kultūras ministrijas romu platformas projekta ārējā eksperte.
Dana Didžus ir dzimusi Jelgavā, talantīgā romu ģimenē. Mācījusies 2. vidusskolā (Jelgavas Valsts ģimnāzijā), tad “Turības” koledžā, iegūstot diplomu viesnīcu un tūrisma uzņēmumu vadībā, taču savā profesijā nav strādājusi. Pašai par lielu izbrīnu viņa atradusi sevi darbā ar bērniem. Dana cītīgi pūlas, lai izglītotu savas tautības bērnus, iesaistītu viņus dažādos pasākumos, lai nākotnē varētu ar viņiem lepoties. Par sevi viņa saka – reizēm ir stingrā skolotāja, reizēm īsts draugs. “Gribētos mainīt sevī mūžīgo tiekšanos visu izdarīt perfekti un līdz galam. Visu ļoti emocionāli uztveru, labi apzinoties, ka visi cilvēki nav vienādi.” Iespējams, tieši dažādības apzināšanās mums līdzās un personiskā pieredze Danu aizvedusi līdz skaistam projektam – rotaļu bibliotēkai.
Pirms dažiem gadiem Danai bija iespēja piedalīties starptautiskā projektā “Toy”, kura mērķis bija veicināt izglītību un praktiskās iemaņas, rotaļājoties kopā ar dažādām ģimenēm un to bērniem, kuru dzīves līmenis, mērķi un motivācija ir atšķirīga. Īsāk sakot – kā veicināt dažādu paaudžu un tautību sadarbību un piedāvāt rotaļlietu aizņemšanās pakalpojumu. Šis projekts Danai palicis spilgtā atmiņā vairāku iemeslu dēļ – tieši tā laikā viņa pārvarējusi bailes lidot ar lidmašīnu, guvusi starptautisku pieredzi (sevišķi jaukas atmiņas ir par Ungāriju) un, atgriezusies mājās, Latvijā izveidojusi pirmo rotaļlietu bibliotēku Jelgavā. Tagad tāda ir arī Daugavpilī. “Strādājot rotaļlietu bibliotēkā, esmu sapratusi, ka arī pieaugušajiem trūkst vienkāršas rotaļāšanās kopā ar saviem bērniem. Esmu novērojusi, ka lielākā daļa cilvēku vēlētos pagriezt laiku atpakaļ un atkal nonākt bērnībā,” secina Dana. Un viņai ļoti sāp sirds, ka šis pandēmijas laiks ir ieslēdzis visus rokudzelžos, aizslēdzis iespēju bērniem baudīt priecīgu bērnību, dažādas izklaides un kopā būšanas prieku.
Ar rotaļāšanās prieku saistās arī Danas skaistākās atmiņas un mīļākās vietas Jelgavā. Ģimenes mājas Gundegas ielā – tur sākas viņas saknes, ģimene, tur veidojās viņas spējas būt kopā ar citu tautību bērniem.
Dana stāsta, ka šo ģimenes māju 90. gados iegādājušies no kādas citas romu ģimenes. Tā nopirkta tieši tajā laikā, kad Latvijā mainījās nauda. “Dažas dienas vēlāk par mājas samaksāto summu varēja nopirkt vien dārgu kristāla lustru, bet mums bija mājas! Te sienas bija aplīmētas ar plakātiem gluži kā tādā mūzikas fanu istabā, te kopīgi remontēts. Uz ielas laukā bija telts, kurā kopā ar ne romu draugiem, kaimiņiem, nakšņojām, klausījāmies mūziku un ugunskurā cepām kartupeļus,” atceras Dana. “Ja man jāatminas bērnība, jaunība, es vienmēr nonāku pie mājām Gundegas ielā. Atceros, kā kāpām laukā pa logu uz jumta, lai sauļotos. Bijām izveidojuši īstu “pludmali” ar lietussargiem, kokteiļiem un sedziņām.” Bērniem pieaugot, mājas gan tika pārdotas un nauda sadalīta visiem bērniem gluži kā pēc romu tradīcijām – katrai meitai tiek dots pūrs, izejot lielajā dzīvē. Taču vēl arvien, ejot garām mājām, Danai prātā nāk atmiņu stāsti no bērnības.
Iespējams, tieši Danas spēja dzīvi atcerēties bērnu dienu izjūtas un domas viņu padara par brīnišķīgu skolotāju, kurai rūp savas tautības bērnu talantu izkopšana, izglītošana. Romu bērni ir ļoti talantīgi. Daudziem nav bijušas iespējas mācīties, jo arī vecāki nav mācījušies. Taču tagad ir citi laiki, ne tādi, kad visu var sasniegt ar tirgošanos vien. Tāpēc arī romi grib mācīties, strādāt, un reizēm jācenšas dubultā, lai pārliecinātu, ka nav tā, kā ierasts domāt stereotipos. Vēl Dana atzīmē, ka romu gēnos nav tirgošanās un muzicēšana, bet būt drosmīgiem un par sevi pastāvēt. “Viņi ar prieku uzstāsies, dziedās, viņi nav jāiedrošina, bet jāsniedz iespējas. Mēs esam ļoti atvērti draudzībai un vienmēr Latviju uzskatām par mājām, kur jāciena šīs tautības valoda, tradīcijas. Esmu nākusi no īpašas ģimenes, tādēļ arī cenšos bērnu labā, lai viņiem būtu labāka dzīve, izglītība.”
Bet par savu dzimto pilsētu Jelgavu un mājām Dana saka: “Tās ir kā dzeramais ūdens, kurš ir nepieciešams dzīvībai un ir mierīgs un tīrs. Tās ir manas mājas, kur vienmēr ir atvērti vārtiņi.”
Maksims Beitāns
Šis laiks, ko mums labpatīk saukt par “ziemas sasaluma laiku”, kas teju visu pasauli tur kopā neatkarīgi no tautības, profesijas, vecuma, dzīvesvietas laukos vai pilsētā, Latvijā vai pasaules metropolēs, ir nācis par lielu svētību. Šis laiks daudzus no mums atkal savedis kopā, atvedis mājās, devis iespēju satikties un izstāstīt savu “Ziemas stāstu”. Ja ne pandēmija, kas zina, vai mums būtu bijusi iespēja satikties ar vienu no pasaules līmeņa mūziķiem, kurš dzimis Jelgavā, bet nu par savām mājām sauc Šveici. Tas ir stāsts par čellistu Maksimu Beitānu, par mūziķi, kas savu talantu izkopis kopš agras bērnības. Viņš daļu Latvijas nes pasaulē, bet pasaules mūzikas elpu allaž atved arī pie mums – savos koncertos.
“Esmu ļoti priecīgs, ka pēc 17 gadu pārtraukuma atkal esmu Latvijā ziemā un atkal redzu sniegu! Ziema nav mans mīļākais gadalaiks. Mana ziema ir Lugano, Šveicē, kad ziemas periodā joprojām ir silti – plus 10–15 grādu. Skolas laikā daudz piedzīvojumu ziemā nebija, jo vienmēr bija jāstrādā. Ziemassvētki vienmēr bijuši svinīgi, bet Jaunajā gadā – darbs. Atceros, kā bērnībā pat 31. decembrī gāju uz skolu, jo bija jāgatavojas koncertiem. Reizēm kā puika arī atļāvos kādus ziemas priekus un nošļūcu uz čella futrāļa no kalna. Tagad mani ziemas stāsti saistās ar Jaungada pirmo dienu, kad 1. janvārī uz koncertu Lugano pulcējas visi mūziķi, lai kopā muzicētu un dāvātu prieku pilsētas iedzīvotājiem,” stāsta čellists.
Maksims Beitāns mācījies Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Mūziķa gaitas uzsācis jau trīsarpus gadu vecumā, viņa pirmais koncerts noticis jau četru gadu vecumā. Mūzikas studijas pēc Jelgavas Maksims turpinājis Lielbritānijā, Karaliskajā mūzikas koledžā, un Šveices konservatorijā Lugano, Johannesa Gorickija čella klasē, kuru absolvēja 2017. gadā. Ir 16 starptautisku konkursu laureāts un saņēmis piecus “Grand Prix”.
Lai veidotos skaņas brīnums un vesela muzikālā pasaule, starp instrumentu un cilvēku jāvalda īpašai simbiozei, saiknei. Maksims stāsta: “Mūziķa karjeras sākumā nereti palīdz čella vārds, meistara slava, vēlāk mākslinieks ceļ paša instrumenta vārdu. Lai pierastu pie jauna instrumenta, iespēlētos, reizēm vajag pat veselu gadu. Bet dažreiz notiek citādi. Kad Maksims paņēmis savās rokās Nikola Amati (Nicola Amati) čellu, kuru spēlējis vien divas dienas, šis instruments uzreiz spējis aizkustināt. Tāpat arī ar Dāvida Teklera (David Tecchler) čellu. To kā ļoti īpašu instrumentu, kā savējo Maksims spējis izjust jau no pirmajā notīm. “Lai mākslinieks spēlētu uz patiešām laba čella, ir daudz jāpiestrādā. Tas nepavisam nav vienkāršs process,” atzīst čellists. Maksimam ir bijusi tā laime spēlēt arī izcilā vijoļmeistara Antonio Stradivāri čellu. “Archinto ir viens no pieciem labākajiem čelliem pasaulē. To 1689. gada Stradivāri darinājis Milānas arhibīskapam, bet instrumenta “māsu” – slavenajai Mediči dzimtai,” zina stāstīt mūziķis. Pēdējo minēto gan spēlēt nav ļauts, bet aplūkot aicināts ikviens Florences Valsts muzejā (Instituto Cherubini of Florence).
Ja ne pandēmija, Maksims droši vien arī šogad nebūtu ziemu pavadījis Latvijā, tomēr tik skaisti, ka tā ir noticis un ka arī ar viņa stāstu iespējams iepazīties izstādē un izlasīt Maksima atziņas gan par mūziku, gan “kovida” laiku.
“Esmu dzirdējis, ka par māksliniekiem saka – viņi visi ir bohēmisti, nedaudz infantili, ar viņiem neko nevar sarunāt, viņi neprot plānot savu laiku, nav praktiski un prot darīt to vienu savu lietu. Tā nav! Lai sasniegtu kaut ko svarīgu, jābūt ļoti vispusīgam. Man ļoti patīk darbs ar cilvēkiem, tos savest kopā. Reizēm domāju, ja nebūtu čellists, būtu diplomāts,” atklāj Maksims.
Profesionāli šis gads māksliniekam bijis ļoti slikts – atcelti koncerti, lidojumi uz dažādām pasaules valstīm. Jāsaprot, ka būt par mūziķi ir ne tikai darbs, bet arī misija. Šis laiks nes daudzas pārdomas, arī par to, ka māksliniekiem, mūziķiem jāprot nopelnīt arī citādi. Šis laiks aicina pārdomāt un pielāgoties, būt elastīgam, meklēt jaunas formas mūzikā. Protams, vispopulārākais ir digitālais ceļš, koncerti tiešsaistes režīmā. Tomēr ne visi grib par to maksāt ar biļeti. Jo nevar jau saņemt to enerģiju, to nervus kutinošo sajūtu un brīnumaino atmosfēru, ko sniedz klātienes piedzīvojums.
“Pandēmijas ierobežojumu ieguvums ir pats šis laiks, kas ļāvis padomāt, ko vēl varu darīt. Manā interešu lokā nekad nav bijusi tikai viena lieta. Mani aizrauj zināšanas, arī laikmetīgā māksla, uzņēmējdarbība. Čellistam jābūt ar ārkārtīgi attīstītu prātu, un tādēļ man jau tagad ir vairākas idejas, plāni. Vienmēr jāraugās pozitīvi uz katru situāciju. Arī pandēmiju. Jābūt plānam B, arī C un D. Šis laiks ļauj mācīties, apgūt ko jaunu un arī atklāt jaunas darbības formas un virzienus, kuros iet nākotnē. Galvenais, neiekonservēt sevi, bet plaši vērot procesus, cilvēkus sev apkārt,” atvērti notiekošajā pasaulē raugās mūziķis.
Tieši saruna ar Maksimu spēj atkal mūs atvest atpakaļ pie sevis un novērtēt lietas un brīnumskaistas vietas mums līdzās – cilvēkus, jūru, ēdienu, pilsētu, valsti. Par Jelgavu Maksims saka: “Tā ir mana dzimtā pilsēta, vieta, kur mani visvairāk gaida. Te man notiek visvairāk koncertu, te ļauj man muzicēt, uzstāties. Un tik daudz koncertu kā šoruden, arī “pateicoties” pandēmijai, man Latvijā nav bijis! Jelgavā ir daudzas skaistas vietas. Pilsēta ir ļoti cietusi kara laikā, bet te ir sakopts, ļoti tīrs. Viena no mīļākajām vietām ir pie atjaunotās Jelgavas Valsts ģimnāzijas. Turp dodos pastaigās un stadionā paskriet. Māksliniekam jārūpējas ne tikai par savu garu, smadzenēm, prātu, bet arī ķermeni, un sports ir ļoti svarīgs. Vēl skaista ir atjaunotā Pasta sala ar kafejnīcu, restorānu. Bet Jelgavas pils un tās parks ir pilsētas vizītkarte, tādēļ tā ir arī mana izvēlētā vieta, kur fotografēties.”
Viņš piebilst: “Reizēm žēl, ka par daudziem talantīgiem cilvēkiem no Latvijas aizmirst un atceras tikai, kad sasniegtas virsotnes un tos nu jau kā izcilus māksliniekus pamanījuši vispirms citi. Latvija ir brīnišķīga valsts, kur dzīvo ne tikai laipni, bet arī ļoti estētiski skaisti cilvēki. Arī ēdiens te gluži kā Itālijā. Rīga ir skaista ar savu jūgendstilu, brīnišķīga Eiropas pilsēta. To stāstu visiem. Un vēl te ir ļoti skaista daba, jūra…
Mums apkārt ir citu valstu piemēri, varam raudzīties uz tām, bet mēs jau tagad varam lepoties ar to, kas mums ir, ar cilvēkiem, tos izcelt un izmantot arī savas valsts, pilsētas popularizēšanai. Bet par sevi… es ļoti gribētu reiz spēlēt tur, kur visi mūziķi cer nokļūt, – Ņujorkas Kārnegija hallē.”
