Pārnākot mājās no darba, konstatēju, ka nav elektrības. Nav, un cauri, bet vai tāpēc satraukties?
Pārnākot mājās no darba, konstatēju, ka nav elektrības. Nav, un cauri, bet vai tāpēc satraukties? Vēl spīdēja saulīte, un sūdzēties par gaismas trūkumu nebija pamata. Atvēru logu un sāku rosīties virtuvē. Bērnu čalas ārā liecināja, ka viņiem pavasarīgā novakare ir pa prātam. Jāpiebilst, ka dzīvoju pirmajā stāvā, bet aiz lielā loga iekārtota smilšu kaste un uzslietas šūpoles, tādēļ ne reizi vien nejauši gadījies kļūt par mazo žiperu sarunu lieciniekiem. Un kā lai nenoklausās sacīto, ja mājās bez elektrības ir kluss kā kapā!
Tovakar ritēja īstas “vīru” runas, jo aiz loga bija satikušies divi puikiņi. Abi uz smilšu kasti līdzi bija atvilkuši lāpstu, teju lielāku par pašiem, un, pārmaiņus cenšoties uzrakt zālienu, kas ieskauj rotaļu laukumu, bezbēdīgi tērzēja. Vārds pa vārdam, un pēkšņi aiz loga atskanēja skaļš: “Ai! Ai! Ai! Pirkstiņš sāp! Redzi, galīgi balts palicis!” Mazais, novilcis zābaku un zeķi, otram rādīja savainoto kājas pirkstu. Kaut ko biju palaidusi garām, taču nopratu, ka lāpsta tajā nav vainojama – puikiņam vienkārši sāka sāpēt pirkstiņš. Draugs vērīgi pētīja “objektu”, bet cietušais turpināja “čortoties” – baltā svītra bija parādījusies arī uz citiem pirkstiņiem, un viņš nolēma aplūkot otru kāju. Izrādījās, arī tās “puļķīši” izskatījās “slimi”. Zēni apsvēra iespējamos variantus, kāpēc tā noticis, līdz draugs “profesionāli” noteica diagnozi: “Eu, man liekas, ka tev zābaki ir par mazu.” “Tu tā domā?” pārjautāja balto pirkstiņu īpašnieks. “Točna! Aizskriešu mājās pārvilkt kurpes,” apņēmības pilns bija baskājis, taču draugs viņam ieteica to nedarīt – kas zina, vai mamma pēc tam vēlreiz laidīs laukā. Cietušais piekrita un paziņoja, ka labāk turpinās rakt bez zābakiem – viņam mamma atļaujot skraidīt zeķēs. Bet otrs domīgi novilka: “Man gan neļauj.” “Tas tāpēc, ka tavējā nav Sandra. Ja būtu – atļautu,” paskaidroja puika zeķēs. “Nu jā… mana mamma ir Inese,” nopūtās apzinīgais, un Sandras un Ineses atvases turpināja čalot par šo un to, līdz viņu balsis atskanēja arvien klusāk, arvien tālāk, līdz aiz loga iestājās tāds pats kapa klusums, kāds valdīja manā dzīvoklī…
Elektrības aizvien nebija. Kļuva tumšāks, aizdedzu sveces. Kad pulkstenis rādīja divas stundas pirms pusnakts, konstatēju – esmu vienīgā mājā, kas mīt tumsā, turklāt tajā nav vainojami arī izsisti korķi.
Vēl pēc stundas viedie “elektrības” vīri konstatēja – nosvilis stāvvads. Būtu taču uzreiz painteresējusies, nevis jutusi līdzi kaimiņbērnu nedienām.
