Ministru prezidenta Aigara Kalvīša nostādnes jautājumā par mūsu valsts robežu ar Krieviju vedina domāt, ka Latvijai ar Krieviju veidojas nopietns robežkonflikts.
Ministru prezidenta Aigara Kalvīša nostādnes jautājumā par mūsu valsts robežu ar Krieviju vedina domāt, ka Latvijai ar Krieviju veidojas nopietns robežkonflikts. Pēdējo dienu publikācijas laikrakstos, informācija televīzijā un radio liecina par šīs situācijas nenoliedzamību un akcentē nepieciešamību atklāti apspriest robežjautājumu. Nevar apstrīdēt, ka Abrenes novads ar Abrenes pilsētu saistībā ar 1920. gadā noslēgto starptautisko līgumu starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju pēc robežu novilkšanas ir mūsu valsts teritorija. Līguma abu pušu parakstīšana 1920. gadā apliecina, ka abu valstu vadības apņemas pildīt tajā noteiktās saistības. Nav saprotams, kādēļ pašlaik Latvijas valsts varas augstākās personas cenšas steidzīgi noslēgt ar Krieviju kaut kādu jaunu robežlīgumu un piedāvā tai jauna līgumprojekta variantu. Latvijai tas nav vajadzīgs, un ir nevietā uzprasīties pēc jauna līguma. 1920. gadā noslēgtā nosacījumus Latvija ievēro, un mūsu Ārlietu ministrijai tas jāpamato gan Krievijai, gan ES. Vai Krievija ievēro 1920. gada līguma nosacījumus, mums nav nekādas informācijas, tādēļ nevar izvērtēt tās nostāju par Abrenes piederību. Pieņēmums, ka, iespējams, robeža mainīta Latvijas okupācijas periodā, ir vienpusējs un nav atzīstams. Bet, ja pēc 1990. gada ar mūsu valsts piekrišanu, tad tā jau ir nodevība, kas jāatšifrē un jānodod tautas vērtēšanai. Situācijas skaidrojumu varam saņemt no ekspremjera Godmaņa, pirmā ārlietu ministra Birkava un Gunta Ulmaņa, jo tieši viņiem 1991. gadā bija jānodrošina starptautiskā robežlīguma pārņemšana un ratificēšana.
Ministru prezidenta Aigara Kalvīša paziņojums televīzijā, ka Abrene jau sen atdota Krievijai, nav nopietns. Ne Ministru prezidentam, ne Valsts prezidentei, ne Saeimai nav tiesību Abreni atdot vai solīt Krievijai bez iedzīvotāju nobalsošanas referendumā. Abrenes atdošana Krievijai ir svarīgs mūsu valsts dzīves notikums, kas izmainītu 1920. gada robežlīguma nosacījumus un var notikt, tikai iedzīvotājiem nobalsojot referendumā un parakstot jaunu līgumu pēc tā ratificēšanas.
Spriedelēšana par to, cik izdevīgi vai neizdevīgi Abreni atdot Krievijai, ir vienkārši bezjēdzīga sevis maldināšana. Vispirms ratifikācijas kārtībā jāizvērtē 1920. gada starptautiskais robežlīgums ar Krieviju un tikai pēc tam referenduma kārtībā iedzīvotāji var lemt par sava īpašuma atdošanu Krievijai, pretī saņemot Kolužnija komercsolījumus, bet varbūt to atdot Amerikas Savienotajām Valstīm par Buša atļauju Latvijai mūsu dēliem vēl uzturēties Irākā?
