Stāsts par audēju, vienīgo puzuru meistari Latvijā Ausmu Spalviņu un galdnieku Alfrēdu Indriku.
Turpinām iepazīstināt ar izstādes “Ziemas stāsti” fotogrāfijās redzamajām personībām. Jāatgādina, ka izstāde līdz 31. martam skatāma Jelgavas pils pagalmā. Tās mērķis ir ne tikai iepriecināt līdzcilvēkus ar kādu kultūras notikumu laikā, “kad nekas nenotiek”, bet arī iedvesmot ar 20 izciliem stāstiem, ar kuriem dalījušās Jelgavā un Jelgavas novadā unikālas personības. Šoreiz par diviem amatniekiem, savas profesijas meistariem, vienaudžiem, kuri nav dzimuši Jelgavā, tomēr tagad tās sauc par savām mājām. Viņi abi sevi neuzskata par stāstu cienīgiem, pandēmijas laiku par ko traģisku, bet par labāko sajūtu sauc iespēju ikdienā nogurt no darba. Stāsts par audēju, vienīgo puzuru meistari Latvijā Ausmu Spalviņu un galdnieka amata meistaru Alfrēdu Indriku.
Ausma Spalviņa
Atminoties mūsu vēstures traģiskās lapaspuses ar izsūtīšanām uz Sibīriju, kāds “Ziemas stāsts” no izstādes ir tieši par šo laiku. Par bērnību, kas aizvadīta izsūtījumā, par atgriešanos dzimtenē un latviskuma tradīciju turpināšanu jau brīvā Latvijā. Atzīšos – tieši Ausmas “Ziemas stāstu” noklausījos ar kamolu kaklā un reizē ar lielu apbrīnu par vieglumu, ar kādu to cilvēks spēj izstāstīt. Šo stāstu nekad iepriekš nebiju dzirdējusi, lai gan pazīstu Ausmu jau sen. Kā saka viņa pati: “Nebija jau tādas vajadzības stāstīt!” Tagad esmu ļoti gandarīta, ka tas ir izstāstīts. Jo vēsturē nevajag aizmirsties, tomēr tā ir jāzina, jāciena.
Ausma dzimusi Bauņu pagasta Jēkuļos netālu no Burtnieku ezera. Tēvs savulaik bija dienējis Oskara Kalpaka bataljonā un kontuzēts. Viņi dzīvoja 50 hektāru lielā saimniecībā. Kad Ausmai bija trīs gadi, mājās ienāca ciema vecākais, kuram aiz muguras bija divi zaldāti ar automātiem rokās, un paziņoja, ka visi tiek izsūtīti uz Sibīriju. Ausma stāsta: “Izsūtīti tika visi – tēvs, viņa māsa, kas bija paralizēta, mamma, kas bija bērniņa gaidībās, un mēs, trīs jaunākie bērni, un vecmāmiņa. Visi palikām kopā. Māsiņa neizdzīvoja, bet brālītis piedzima tā paša gada 18. novembrī. Mūsu ģimene tika izsūtīta uz Blagoveščenskas apgabalu pie Ķīnas robežas, kur dzīvojām nometnēs. Uz ģimeni tolaik tika iedalīti 300 grami skaidu maizes (pelavas un skaidas). Vecmāmiņa nomira bada nāvē, taupot mums maizi. Rudenī mājas aplika ar govs mēsliem, lai siltums turas. Neatminos, kā mēs tai laikā kurinājām. Uz aku pēc ūdens bija jāiet tālu. Vienmēr bija auksts, vienmēr bijām badā. Blakus istabā dzīvoja kāda ukraiņu ģimene, bet tolaik nevarēja tā čupoties. Katrs par sevi, tāpēc arī knapi izdzīvoja. Gulējām uz nārām – koka lāviņām –, tētis saklapēja lielu koka galdu. Un kupenas bija piecu metru augstumā – tik lielas, ka vien jumtus varēja redzēt. Bet, lai pārvietotos, vajadzēja rakt tuneļus.”
Pēc septiņiem ar pusi pie Ķīnas robežas pavadītiem gadiem Ausma 10 gadu vecumā kopā ar trīspadsmitgadīgo māsīcu divatā atgriezās Latvijā. Mamma ar brāļiem jau bija te. 5. klasē meitene sāka mācīties latviešu skolā Mazsalacā, tad Matīšu vidusskolā. Pēc absolvēšanas gribēja studēt medicīnu, bet netika uzņemta. Valmierā tolaik atvēra stikla šķiedras rūpnīcu, kas ražoja izolāciju. Lai tur tiktu pie darba, Ausma devās mācīties uz Baltkrieviju. Atgriezusies nostrādāja fabrikā 10 gadu. Tad apprecējās, un vīram piedāvāja darbu RAF rūpnīcā Jelgavā. Piešķīra arī dzīvokli. Ausma sāka strādāt “Daiļradē”, vēlāk RAF. Un te jau ziema saistās ar skaistākiem brīžiem viņas dzīvē: “Atminos, kā devāmies uz Tukumu, Tērveti ar bērniem slēpot, braukt ar ragaviņām. Tās ir interesantas vietas. Jelgavā tādu nav – viss plakans, promenādē ļoti vējo. Un vēl man dzīves skaistie mirkļi bijuši janvārī – kāzas, dzimuši abi bērni. Atminos arī braukšanu ar kamanām gar ozola aleju pie vectēva mājām.”
Pēc vīra nāves Ausmas darbavieta bija BJC “Junda”. Bet visu dzīvi viņai patikuši rokdarbi. Arī viņas māte bija liela rokdarbniece. Tāpēc kopš 1974. gada Ausma ir aušanas studijas “Dardedze” dalībniece. Galvenokārt audēja darina radošos darbus dažādām izstādēm, bet pēc pasūtījuma tiek austi tautiskie brunči.
Runājot par Ausmas atstāto mantojumu –krāšņajos tautas tērpos, skaistajos lakatos –, paveiktā ir daudz. Viņas pūrā jau ir neskaitāmi “Dāldera”, “Diždanča”, “Jundēna”, “Lielupes”, “Vēja zirdziņa”, “Zaļenieku” un citu Latvijas deju kolektīvu, koru košie tautas tērpi, kā arī dažu ārzemnieku valkāti svārki, seģenes, lakati, puišu vestes un citas tērpa detaļas. Ik gadus Ausma aktīvi piedalās izstādēs. Bijušas personālizstādes Valmieras muzejā, Burtniekos, Matīšos. Skaista sadarbība izveidojusies ar dzejnieci Guntu Micāni projektā “Lakati un dzeja”, kur viņa audusi lakatus un devusi nosaukumus, bet dzejniece radījusi dziesmas, dzeju.
Latviešu tautas tērpu skatē, kas notika 2018. gadā, Ausma Spalviņa pašdarināto tērpu kategorijā ieguva otro vietu. 2018. gada nogalē svinīgā ceremonijā apbalvota ar Jelgavas pilsētas augstāko apbalvojumu “Goda zīme” par latviešu tautas tradīciju saglabāšanu, Jelgavas kultūras dzīves bagātināšanu un aktīvu radošo darbību.
Aušana ir Ausmas sirdslieta un profesija, bet par savu hobiju viņa sauc puzuru veidošanu. Šķiet, tieši Ausmas skaistie darbi nojauc stereotipu, ka tie tik tādi salmu darināti sīkumiņi. Un ne velti viņas puzuri atrodas vairāku muzeju krājumos. 2016. gadā Ausma izveidoja Latvijā lielāko puzuru, kas atradās “Swedbank” centrālajā ēkā Rīgā. Puzurs sastāvēja no 1800 kristāliem, tā izgatavošanai tika izmantoti 21 600 salmiņi, kas svēra teju septiņus kilogramus, puzurs bija četrus metrus augsts un 10 metrus plats.
Sirdī Ausma vienmēr bijusi vidzemniece, kurai Jelgava agrāk nemaz nav patikusi. Tomēr nu tieši Jelgavu viņa sauc par savām mājām. Par fotografēšanās vietu Ausma izraudzījusies Sv.Trīsvienības baznīcas torni. “Šī ir vieta, kur satiekas senais un jaunais – Svētās Trīsvienības baznīcas mūri un jaunā strūklaka, kur ūdens rit līdz ar lūgšanas “Tēvs mūsu” ritmu. Gluži kā manos senajos tērpos satiekas senatne un mūsdienu cilvēks. Ilgu laiku nevarēju pieņemt Jelgavu kā savu pilsētu. Teju 20 gadu katrās brīvdienās braucu uz Valmieru, savām mājām. Bet, kad Sv.Trīsvienības tornim tika uzlikts jumts un pabeigta tā rekonstrukcija, manās sajūtās šī pilsēta uzplauka, sāka atdzīvoties, radās daudzas jaunas vietas. Un nu to neuztveru kā guļamrajonu vien. Fotografēšanās brīdī man mugurā pašas austais arheoloģiskais 11. gadsimta lībiešu tērps, ar kuru esmu filmējusies arī masu skatos filmā “Baltu ciltis”.”
Šķiet arī interesanti uzzināt, kādas ir Ausmas Spalviņas pārdomas par pandēmijas laiku. Un Ausma saka: “Šo laiku neuzskatu nedz par ārkārtēju, nedz traku! Tas nav izaicinājums, bet disciplinārs pārbaudījums. Viss ir nieks. Tas mudina uz pietāti pret lietām un apzināties, ka nekas nav viennozīmīgs. Ja rūpējas par apģērbu, tas labi kalpo. Tā arī ar veselību, dabu. Karš, kad nevar sazināties, tad tiešām ir traki. Mēs joprojām varam dzīvot, sazināties. Un vajag to prast – šeit un tagad! Katra diena ir svētība. Katrs mēs pats piepildām ar saturu savu dzīvi, ne citi. Es patiešām varu teikt – esmu laimīga nogurt no darba.”
Alfrēds Indriks
Alfrēds ir vīrs, kurā iemiesojas kaut kas no ulmaņlaika šarma. Viņš pēc dabas ir kluss vienpatis, tomēr sevī glabā veselu radošuma un mākslas pasauli, kas bagātināta stāstos, literatūrā, filmās un sarunās ar citiem. Arī Alfrēds Indriks nav dzimis jelgavnieks, taču nu šo pilsētu dēvē par savējo.
Alfrēds, kurš pazīstams kā vienkārši galdnieks Fredis, dzimis 1947. gadā Daugavpils rajona Silenē netālu no Ilgas muižas. No Silenes pēckara gados vecāki darba meklējumos devušies uz Tukumu, kur tēvam piedāvāts mežstrādnieka darbs Raudas muižā. Bet 1951. gadā ģimene pārbraukusi uz Jelgavu. Dzīvojuši Priekškalnu mājās netālu no Langervaldes muižas. Pēc tam pārcēlušies uz dzīvi Vecajā ceļā, un tad jau tēvs nopelnījis trīs istabu dzīvokli jaunā mājā – dzeltenā ar koši baltu koka žodziņu. Bet Alfrēda lielākais lepnums ir pašu celtā māja. Sākumā Alfrēds mācījies Jelgavas 2. septiņgadīgajā skolā (tur arī Jelgavas 4. vidusskolas pirmsākumi), tad Cēsu Meža skolā un Jelgavas 1. internātskolā. Vēlāk iestājies Rīgas 17. profesionālajā mākslas arodskolā, lai mācītos galdniecību. Skolu beidzis ar izcilību. Pēc tam sākts darbs firmas “Rīga” mēbeļu fabrikas suvenīru cehā. Šajā uzņēmumā strādājuši augstas klases meistari, vecmeistari no ulmaņlaikiem, galvenokārt tautas daiļamata meistari, kas savas prasmes laipni ierādījuši jaunajiem. Savulaik gatavoti dažādi šķīvīši, lādītes, suvenīri slavenajam veikalam “Sakta” Rīgā. Pēc 20 darba gadiem Alfrēds atgriezies Jelgavā, lai strādātu “Lauktehnikas” galdniecības nodaļā.
Par savu lielāko pagodinājumu Alfrēds uzskata Tautas daiļamata meistara diploma saņemšanu 1968. gadā un Amata meistara diplomu, kas ir augstākais apbalvojums profesijā, ko piešķir amatniecības ģilde. Par dalību 1991. gada barikādēs saņēmis piemiņas zīmi. “Izdzirdot Sandras Kalnietes uzsaukumu “Visi uz barikādēm!”, zināju, ka nevar nebraukt. Protams, bija uztraukums, sevišķi pirmajā vakarā, jo braucām uz nezināmo. Tā atgriezāmies savā dežūras vietā pie televīzijas torņa ik pārdienas. Tur biju kopā ar savu brāli Visvaldi, bet mājās mazi bērni – vienam pieci, otram trīs gadiņi – un sieva, mamma. Tomēr tagad esmu ļoti gandarīts, ka to piedzīvoju,” atceras Alfrēds.
Par lielākajiem sasniegumiem viņš uzskata savu ģimeni – mīļo sievu Annu un bērnus –, kā arī no nulles savulaik uzcelto māju.
Alfrēds garajā darba mūžā radījis mēbeles, kāpnes un daudzus citus interjera priekšmetus privātpersonām, uzņēmējiem. Bet sirds visvairāk deg par mazajām lietiņām – suvenīriem, ko reiz darinājis jaunībā. Paticis pašam izdomāt visus sīkumiņus un smalkākās detaļas. Īpaši, ja var likt lietā skaistus un dārgus kokus, kā, piemēram, citronkoku. Un vēl Alfrēdam sirds deg par sakrālo mākslu, kur izdevies dot savu pienesumu daudzos Latvijas un ārvalstu dievnamos. Viņa radītie koka soli atrodas baznīcās Igaunijā – Silamē un Valgā –, arī Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas katoļu katedrālē. Viņa darinātās lietas redzamas Dobeles, Skaistkalnes, Rīgas Torņakalna evaņģēliski luteriskajā baznīcā un Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudzē. Ar savu galdnieka talantu Alfrēds palīdzējis atjaunot rakstnieka Edvarta Virzas dzimtās mājas “Billītes”.
Par savu iedvesmas vietu, kas arī aplūkojama izstādē “Ziemas stāsti”, Alfrēds sauc Svētbirzi. “Šī ir īpaša vieta pie manām mājām, kur varu vērot visus četrus gadalaikus. Te notiek mītiņi, atzīmējot traģiskos notikumus – represijas. Te vienmēr dodos cauri parkam ar velosipēdu uz centru,” teic Alfrēds.
Runājot par Jelgavu, viņš saka: “Skaista pilsēta, sirdij ļoti tuva. Te ir visi mani radi – brālis, māsas –, ģimene – sieviņa, bērni. Atceros arī tos laikus, kad vēl varēja redzēt senās, pēc kara nenopostītās vietas. Atceros, kā kopā ar brāli savos padsmit gados vedām gotiņām zaļbarību un kūdru uz pils pļavu, kur tagad ganās brīvdabas zirgi. Atminos, kā mēs, puikas, iemaldījāmies pilī pie pagalma kāpnēm un mēģinājām atrast kādas senas barona monētas. Atceros arī, kā cēla tirgu, staciju, tiltu.”
No ziemas atmiņām Alfrēds izstāsta jaunības piedzīvojumus ceļojumos un pārgājienos, kurp devies gan kājām, gan ar motociklu. “Apmēram 70. gadu beigās martā kopā ar Rīgas slēpotāju tūrisma klubu devāmies pārgājienā uz Kolas pussalu aiz polārā loka ziemeļos. Nakšņojām teltīs mīnus 15 grādos, pa dienu gājām uz savu mērķi. Ik dienas mērojām ap 20–25 kilometru, kas kalnu apvidos nav maz. Brīžiem sniegs līdz jostai, un jāiet vien uz priekšu. Tā pavadījām apmēram divas nedēļas ceļā. Tomēr to atceros ar lielu prieku. Tas ir laiks, kad pats esi jauns, kad notiek kaut kas nebijis. Mūsu kolektīvs jeb grupa bija jauka – gan puiši, gan meitenes. Dažādu profesiju cilvēki – mākslas vēsturniece, ķirurgs, ģeologs, es – galdnieks. Tad vakarā katrs dalās ar savu stāstu. Tā šādās ekspedīcijās devos trīs gadus no vietas. Vēl jaunībā ar močiem apbraukāta teju visa Padomju Savienība – Urāli, Kaukāzs, Dagestāna, Karpati, būts pie Baikāla ezera,” stāsta Alfrēds.
Par savu ikdienu viņš saka: “Man joprojām ļoti patīk sava profesija. Vēl pēc 50 gadiem ļoti patīk mans arods. Tā ir mana sirdslieta. Nedaudz pietrūkst darbošanās slavenajā brīvdabas muzeja gadatirgū, tās atmosfēras, iespējas satikt daudzus sev līdzīgus amata meistarus. Vēl man ļoti patīk cienāt viesus ar kafiju un pēc savas receptes taisīto citrongabaliņu melno tēju. Patīk lasīt grāmatas, skatīt piedzīvojumu, vēstures filmas, klausīties džezu un blūzu. Mans lielākais gandarījums ir par ģimeni. Nāku no liela radu pulka – mamma no 12 bērnu, tētis – no 10 bērnu saimes –, visi turamies kopā, sanākam svinībās, sazvanāmies un turam rūpi.”
Par pandēmijas laiku Alfrēds teic: “Galvenais ir noturēt pašdisciplīnu, lietot maskas, visus aizsarglīdzekļus un klausīt, ko valdība nolemj. Citādi, salīdzinot ar to, ko cilvēki pēc kara izcieta, šis viss ir pupu mizas. Bijuši daudzreiz grūtāki laiki. Visādi smagi notikumi bijuši un būs arī nākotnē. Mainīsies vien nosaukumi. Mani paša darbi turpinās, darbojos savā darbnīcā un esmu Dievam pateicīgs, ka šobrīd esmu vesels, lai gan pagūts pieredzēt arī to, kā ar šo slimību slimo tuvākie, būts arī izolācijā.”
