Pilsētas garīgo klimatu veidojušas spilgtas personības. Līdz šim, rakstot «Ziņām» par veco Jelgavas teātri, galvenokārt esmu apcerējis aktrises, mazāk vērības pievēršot kungu personālam.
Pilsētas garīgo klimatu veidojušas spilgtas personības
Līdz šim, rakstot «Ziņām» par veco Jelgavas teātri, galvenokārt esmu apcerējis aktrises, mazāk vērības pievēršot kungu personālam. Ko lai dara – jūtos vainīgs.
Taču dzīvē tā iznācis, ka allaž esmu apjūsmojis dāmas. (Varu atzīties, ka patlaban strādāju pie grāmatas «Aktrises manā dzīvē», kur būs arī dažas epizodes par jums zināmajām Jelgavas teātra aktrisēm.) Aktierus vairāk esmu vērojis no skatītāju zāles. Tomēr šoreiz mēģināšu pieminēt dažus no Jelgavas Latviešu teātra aktieriem – diemžēl tikai ieskicējot viņu savdabību – jo šos cilvēkus pazinu nepietiekami.
Jelgavas Latviešu biedrības 120 gadu jubilejas laikā pie manis pienāca kāds cilvēks un itin pārmetoši vaicāja, kāpēc neesmu pieminējis aktieri un režisoru Jēkabu Zaķi. Toreiz atbildēju, ka tādu nepieminētu teātra darbinieku vēl ir laba tiesa, taču piekritu, ka Jēkabam Zaķim Jelgavas teātra vēsturē noteikti ierādāma nozīmīga vieta. Piecpadsmit gadu viņš bija Jelgavas Latviešu teātra aktieris un režisors un iestudējis lielu skaitu Jelgavas skatītāju tik iecienīto operešu, vadījis P.Abrahama un Imres Kālmāna operešu «Pavasara mīla» un «Silva» iestudējumus, kas jelgavnieku vidū iemantoja īpašu popularitāti. Pēdējā no tiem titullomu dziedāja Emma Ezeriņa Silava. Jā – tā pati izcilā raksturlomu tēlotāja. No saviem vecākiem tiku klausījies sajūsmīgus stāstus par to, cik brīnišķīga bijusi šī aktrise. Un tad nu, lūk, Silavai uz skatuves palīdzēja parādīties Jēkabs Zaķis – šīs izrādes režisors.
Turies pie mūra jeb Jelgavā tomēr bija labāk
Kā aktieris J.Zaķis galvenokārt izcēlās raksturlomās, turklāt viņam piemita komiķa talants. Neatceros vairs, kas tā bija par izrādi – pārāk mazs toreiz biju –, J.Zaķis izrādē kopā ar otru aktieri tenterēja lejup pa kāpnēm un savam partnerim sauca: «Turies pie mūra! Turies pie mūra!» Zāle smēja kā negudra.
J.Zaķis Jelgavā tēloja Zeibotu Jēkaba dullo baronu Bunduli, Vēzi Jukuma Paleviča komēdijā «Preilenīte», Ābramu Rūdolfa Blaumaņa «Trīnes grēkos», Kristianu Čelu A.Vilnera, H.Reiherta, F.Šūberta «Trejmeitiņās», ko pats arī bija iestudējis.
Uz Jelgavas teātri J.Zaķis atnāca no Dailes teātra, kur tā atklāšanas izrādē bija spēlējis Uģi Raiņa jaunības traģēdijā «Indulis un Ārija». Taču skatuves gaitas viņš iesāka jau 1914. gadā Liepājas Latviešu teātrī.
1936. gadā J.Zaķis atvadījās no Jelgavas un kļuva par Rīgas radiofona režisoru. Trīsdesmitajos gados bija nostiprinājusies stingra tradīcija regulāri radiopārraidēs iekļaut raidlugu iestudējumus. Audioierakstu tolaik vēl nebija. Aktieri sasēdās pie galda ap mikrofonu, no lapas runāja tekstu, un tas viss, kā mēdza sacīt, «gāja gaisā». Tur nu režisora klātbūtne bija absolūti nepieciešama.
Grūti pateikt, kāpēc Jelgavā pazīstamais aktieris pārgāja darbā uz Rīgas radio. Varbūt gribēja dzīvot Rīgā. Varbūt tālab, ka viņa dzīvesbiedre – arī aktrise – Tonija Kalve kopš 1933. gada strādāja Dailes teātrī. Starp citu, Rīgā Zaķu ģimene bija pavisam tuvi kaimiņi ar citu bijušo jelgavnieku – Mārtiņu Zīvertu. Viņi dzīvoja vienā namā.
Jaunajā postenī Jēkabs Zaķis juties apmierināts, bet uz skauģu jautājumiem mazliet zobgalīgi atbildējis: «Jelgavā tomēr bija labāk. Te nav smiņķu, aplausu, dzīvās publikas, dzīvo skatuves intrigu.»
Režisora kaislība uz zušiem
Pēc deviņiem Rīgas radiofonā nostrādātiem gadiem dzīve galvaspilsētā pārtūka. Tuvojās krievu karaspēks, un J.Zaķis devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur 1945. gadā iesaistījās Mērbekas Latviešu teātra darbā. Mērbekā viņš tēloja Iņķi R.Blaumaņa «Pazudušajā dēlā», Žeromu Moljēra «Skapēna nedarbos», Kuno fon Pistolkoru Anšlava Eglīša «Kazanovas mētelī».
1949. gadā J.Zaķis ar ģimeni pārcēlās uz ASV. Dzīvoja Ņujorkā, piedalījās Amerikas Latviešu teātra (tā sauktā Ņujorkas ansambļa) izrādēs. Šajā teātrī režisors iestudēja Ādolfa Alunāna komēdiju «Seši mazi bundzinieki». Kritiķi īpaši slavēja stilizēta teatrālisma garā iestudēto J.Paleviča joku lugu «Preilenīte».
J.Zaķis no dzīves aizgāja neparasti. Režisors bija kaislīgs makšķernieks, mīlēja aizrautīgi stāstīt, ka reiz noķēris četrdesmit trīs zušus. Kādreiz jau kādu zivi no ūdens viņš tiešām izvilka, bet makšķerēdams šo pasauli arī atstāja. Tas notika Šampleina ezerā netālu no Ņujorkas. Viņam uznāca sirds vājums. Lielā zivs tā arī palika neizvilkta. Jēkabam Zaķim toreiz bija sešdesmit septiņi gadi.
Pa reizei uz Rīgu no Amerikas atbrauc Māris, Jēkaba Zaķa dēls. Par tēvu viņš man stāstījis daudz, taču tos tālos Jelgavas gadus Māris neatceras, jo tolaik vēl nebija nācis pasaulē.
Atdarināt Ulmaņa balsi – tīrais nieks
Nesen saņēmu kādu fotouzņēmumu (arī jūs to varat apskatīt), kas fotografēts Amerikā kādreizējā izdevniecības «Grāmatu draugs» vadītāja Helmāra Rudzīša 97. dzimšanas dienā. Daudzus gadu desmitus H.Rudzītis izdeva laikrakstu «Laiks», tagad viņa darbu turpina dēls Lotārs. Bet ne par Rudzīšu dzimtu gribēju stāstīt. Manu uzmanību īpaši piesaistīja sirmais kungs ar smaidīgo seju fotouzņēmuma kreisajā pusē – tas ir jelgavnieks (vismaz kādu brīdi) aktieris Ansis Mitrēvics (lūdzu viņu nejaukt ar bijušo Dailes teātra aktieri Augustu Mitrēvicu).
Skatuves gaitās A. Mitrēvicu ievadīja tas pats J. Zaķis. Tiesa, par tām varam runāt nosacīti, jo Anša aktiera debija «iekrita» Rīgas radio iestudējumos. Režisoram J. Zaķim iepatikās kustīgais jauneklis, kas turklāt prata teicami atdarināt balsis. Noturēt runu Kārļa Ulmaņa balsī A.Mitrēvicam bija tīrais nieks.
J.Zaķis iesaistīja Ansi pastāvīgā radio ansambļa darbā. Jaunais aktieris nonāca saskarsmē ar īstiem teātra meistariem. Raidlugās viņš spēlēja kopā ar Bertu Rūmnieci, Jāni Osi, Ludmilu Špīlbergu, Emmu Ezeriņu, Edgaru Zīli, arī Augustu Mitrēvicu. Par šo sadarbību aktieris pats kādā vēstulē man rakstīja: «Reiz bez brīdinājuma Jēkabs Zaķis iedalīja man raidlugā spēlēt kopā ar Augustu Mitrēvicu, par to uzzināju tikai tad, kad ierados uz pirmo lasīšanas mēģinājumu. Jēkaba Zaķa seja bija pati nopietnība, kad viņš teica: «August, tu esi bagāts amerikānis, kas atbraucis džungļos medīt. Ansis Auza (tāds bija Anša Mitrēvica pieņemtais pseidonīms, lai viņu nejauktu ar Augustu Mitrēvicu – V.H.) būs tam ieroču nesējs un pavadonis.»
«Ar Augustu Mitrēvicu man bijuši gari dialogi, divatā staigājot no studijas studijā,» atceras aktieris. «Reiz Augusts pagriezās pret mani un teica: «Es skatos un klausos, ka mēli tu kul pa muti tāpat kā es, priekšzobi tev tāpat kā man, nu gan tev reiz būs plika «pļeška» tāpat kā man!» Nekāda tālāka pazīšanās mums neiznāca. Tā bija vienīgā reize, kad viņš mani uzrunāja uz tu.»
Arī Minhauzena kalps ir fantasts un melis
Darbs radio iestudējumos A. Mitrēvicam bija laba skola, tomēr J. Zaķis saprata, ka jauneklim vajag apostīt īstu skatuves gaisu: «Ja gribi būt īsts aktieris, ej uz teātri! Daugavpils teātrim vajadzīgi aktieri, ej uz turieni!» Jaunais aktieris paklausīja pieredzējušā režisora padomam un 1941./42. gada sezonu nostrādāja Daugavpilī, tēloja Pičuku Blaumaņa komēdijā «No saldenās pudeles», Didzi Raiņa lugā «Pūt, vējiņi!», bet 1942. gadā sāka strādāt Jelgavas teātrī. Jelgavā pavadītais laiks gan nebija ilgs, taču jaunā aktiera dzīvē – spilgts un nozīmīgs. Tie ir gadi, kad ar A.Mitrēvicu iepazinos arī es. Protams, mūs šķīra distance, viņš bija uz skatuves, es – skatītāju zālē. Atceros viņa tēloto Noliņu Blaumaņa «Indrānos». Tā bija viena no pirmajām vai varbūt pat pirmā reize, kad ar A. Mitrēvicu – Noliņu – uz skatuves satikās mūsu karaliene E.Radziņa, kas toreiz tēloja Gusti. Viņa apgalvo, ka A. Mitrēvica Noliņš bija tāds nebēdnīgs un reizē ar liriski jūtīgu dvēseli.
Pēc daudziem gadiem Rīgā viesojās Amerikas Latviešu teātra Jaunatnes ansamblis, izrādot A.Eglīša komēdiju «Omartija kundze». Klāva Omartija lomu spēlēja man jau pazīstamais jelgavnieks A. Mitrēvics. Pēc izrādes kopā ar aktieriem iemalkojām kafiju, bija iespēja paspiest roku aktierim, pārmīt kādu vārdu. Ienāca E. Radziņa un, A.Mitrēvicu ieraudzījusi, priecīgi starojošu seju sauca «Mans Noliņš!» un sirsnīgi apskāva aktieri.
Vācu laikā Jelgavas teātris izrādīja Mārtiņa Zīverta «Minhauzena precības». Jakobīnes lomā mirdzēja Ērika Prindule, Minhauzens bija elegantais, šarmantais Ēvalds Mercs, savukārt Jukuma loma bija iedalīta A.Mitrēvicam. Ilgu laiku loma viņam neesot devusies rokās. Minhauzens, jā, to var saprast, bet kā lai tiek galā ar viņa kalpa Jukuma lomu? Ansis aizbraucis uz Rīgu, staigājis pa Vecrīgu, sastapis mūsu izcilo vecmeistaru Arvedu Mihelsonu. «Ko tu tāds nošļucis?» jautājis Mihelsons. Tā un tā – atteicis Mitrēvics, netiekot lomai klāt. «Tik vien tās bēdas,» teicis Mihelsons. «Nu padomā pats: Minhauzens ir fantasts un melis, tu esi viņa kalps, un kāds Minhauzenam var būt kalps? Taču jau tāds pats kā kungs. Arī tu esi Minhauzens, kaut tikai viņa kalps.» Tā pieredzējušais kolēģis ielicis aktierim lomas atslēgu rokās.
Protams, pēc tik ilgiem gadiem nav vairs iespējams raksturot, kā A. Mitrēvics šo lomu tēloja. Atceros tikai, ka man patika kungs Minhauzens un viņa kalps Jukums. Saskanīgs pāris.
Plikas «pļeškas» tomēr nav
Jelgavas teātra laiks A. Mitrēvicam bija laimīgs arī tādā ziņā, ka viņam radās izdevība spēlēt kopā ar vienu no izcilākajiem pagājušā gadsimta latviešu aktieriem Osvaldu Glāznieku. Tas notika Gerharta Hauptmaņa drāmā «Pirms saules rieta», kurā O.Glāznieks tēloja galveno lomu – Matiasu Klauzenu, bet viņa dēla Volfganga ādā iejutās A. Mitrēvics.
Kara pēdējā gadā aktieris nonāca Vācijā, kur kādu laiku strādāja evakuētajā Rīgas radio, lasīdams dzejoļus un stāstus. Kad radio pārtrauca darbību, 1945. gada rudenī, Osvalda Uršteina mudināts, A.Mitrēvics iekļāvās Mērbekas Latviešu teātra darbā. Tēloja Miku Blaumaņa drāmā «Pazudušais dēls», Jāni Mārtiņa Zīverta «Ķīnas vāzē», Nerru Viljama Šekspīra lugā «Divpadsmitā nakts».
Tālāk – kā jau daudziem mūsu tautiešiem – izceļošana uz Ameriku, cīņa par materiālo nodrošinājumu.
Jāpiezīmē, ka pamatprofesijā aktieri darbu svešā zemē atrast nevarēja. Cik nu brīvais laiks atļāva, A. Mitrēvics spēlēja latviešu teātra trupā Ņujorkā. Nule pats aktieris atzīst, ka viņa dzīves skaistākais pārdzīvojums ir teātrī pavadītie gadi. Turklāt plikas «pļeškas», kā to pareģoja Augusts Mitrēvics, Ansim nav.
Sesavietis – Vahtangova teātra direktors
Vēl mazliet – par A.Mitrēvica skolotāju Jelgavā O. Glāznieku. Mums, jelgavniekiem, patiešām laimējās, ka vācu laikā uz savas skatuves varējām skatīt Eiropas teātra mēroga personību. O. Glāznieks līdz 1941. gadam strādāja Jevgeņija Vahtangova teātrī Maskavā, vairākus gadus bija šā ievērojamā teātra direktors. Taču sirds O.Glāznieku vilka atpakaļ uz dzimteni. (Viņš bija dzimis Sesavas pagastā.) Kad vācu karaspēks tuvojās Maskavai, O.Glāznieks dzīvoja savā vasaras mājā netālu no galvaspilsētas. Savu dzīvesvietu viņš nemainīja arī tad, kad ienāca vācieši.
Kas zina, vai tā bija nejaušība vai apzināta rīcība, bet Osvalds Glāznieks atgriezās Latvijā. Rīga viņu atplestām rokām nesagaidīja, bet Jelgava gan. O.Glāznieks kļuva par vienu no Jelgavas teātra režisoriem, nodibināja savu studiju, piedalījās izrādēs kā aktieris. Jelgavas Latviešu teātrī viņš iestudēja Frīdriha Šillera traģēdiju «Fiesko», jau pieminēto M.Zīverta lugu «Minhauzena precības» un G.Hauptmaņa drāmu «Pirms saules rieta», pats tēlodams galveno lomu – Matiasu Klauzenu. Pēdējo no minētajiem iestudējumiem man bija tā laime noskatīties. Tas ir viens no spēcīgākajiem teātrī gūtajiem iespaidiem manā mūžā.
Profesors – nu jau solīdos gados – pēc sievas nāves iemīl jaunu meiteni – Inkenu (Jelgavā to toreiz tēloja Elvīra Irbe), izpelnīdamies ģimenes locekļu sašutumu. Tas ir tik noraidošs un ass, ka Matiass redz tikai vienu atrisinājumu – aiziet no dzīves. Traģisko vilšanos tuvajos cilvēkos un izmisumu O. Glāznieks tēloja ārkārtīgi patiesi, ar satriecošu spēku. Tā vien likās, ka no pārdzīvojuma šis emocionāli jūtīgais cilvēks sajuks prātā.
Izrādes panākumi bija iespaidīgi. To regulāri brauca skatīties teātra cienītāji no Rīgas. 1943. gadā O.Glāznieku angažēja Nacionālais teātris jeb – kā toreiz to sauca – Rīgas Dramatiskais teātris.
Lai gan O.Glāznieka Jelgavas posms ir pavisam īss, tā bija viena no spožākajām lappusēm Jelgavas teātra vēsturē.
O. Glāznieka mūžs aprāvās traģiski. Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā režisoru kopā ar ģimeni arestēja. Viņš mira ieslodzījumā kaut kur PSRS plašumos. O.Glāzniekam nebija vēl sešdesmit.
