Liene un Ivars laikus plāno atvaļinājumu, lai no ikdienas izrautos uz siltajām zemēm, kur baudīt eksotiku
Jelgavniece Liene Lapiņa sevi sauc par saules bērnu, tāpēc īsās Latvijas vasaras cenšas pagarināt ar ceļojumu uz kādu silto zemi. Pēdējais no tiem – brauciens uz Ko Samui salu, kas atrodas Taizemē. Lienei un viņas dzīvesbiedram Ivaram no paradīzes zemes burvības un krāšņuma pēc ceļojuma bijis grūti atgūties, tāpēc jau novembrī pāris uz eksotisko vietu dosies atkal. Ko Samui ir trešā lielākā sala Taizemē – tūristu vēl ne tik iecienīta kā citas tuvējās salas, piemēram, Puketa. Ko Samui, ko ar motorolleru var apbraukt trijās četrās stundās, latvieši sastapa vairākus tautiešus, kas apmetušies tur uz dzīvi un laipni izrādīja salu, iepazīstinot ar aizraujošu eksotiku.
Ērtāk un ātrāk – lidot
Tālajam braucienam pāris rūpīgi gatavojies. Nav daudz ceļojumu kompāniju, kas piedāvātu apskatīt Ko Samui, taču nav nemaz tik sarežģīti salu iepazīt pašiem, bez grupas. Vietējie ir ļoti atsaucīgi, vienmēr gatavi izpalīdzēt – sala ir tūristiem atvērta, jo galvenokārt no ciemiņu iztērētās naudiņas iedzīvotāji arī pārtiek.
Nokļūt galamērķī visātrāk iespējams ar lidmašīnu – lidojums, skrupulozi saplānojot reisus un laikus, aizņem vidēji 24 stundas. «Lidojām no Rīgas uz Helsinkiem, pēc tam uz Honkongu un Ko Samui. Galā jārēķinās ar piecu stundu laika starpību, tāpēc pirmā diena ir grūtāka. Protams, sākot baudīt eksotiku, nogurums aizmirstas,» iedrošina Liene. Līdz salai iespējams doties arī ar kuģi, no Bangkokas desmit stundu braucot ar autobusu un apskatot pašu Taizemi. Viesnīcu Liene un Ivars rezervēja internetā.
Smiltis kā milti
Sala, kas tikai neilgi ir atvērta tūrismam, vēl nav tūristu piesātināta, tādēļ viesiem ir vieglāk izjust vietējo ikdienu. «Apmetāmies viesnīcā jūras krastā, kur pludmales ir baltas kā milti. Sala nav liela, toties ar daudzām pludmalēm. Iedzīvotāji ļoti laipni, sveicinās, priekšā kopā saliekot rokas un paklanoties. Ja ārzemnieks pirmais šādi pasveicina taizemieti, vietējais būs ļoti pateicīgs,» piebilst jelgavniece.
Liene stāsta, ka uz salu braukuši, īsti nezinot, kas viņus galā sagaida. «Daudzi Ko Samui sauc par paradīzes salu. Līdz šim domāju, ka Taizeme ir mana paradīze, bet tagad saprotu, ka tieši šī sala ir vieta, kur iespējams sajust visīstāko eksotiku,» pārliecināta Liene. Vietējā valūta ir bati, 400 batu – ap 10 eiro (ap septiņiem latiem). Cenas salā ir ļoti pieticīgas, un vietēji zina, ko nozīmē kaulēšanās.
Jelgavnieki uz salas sameklēja puisi no Latvijas, kurš pirms deviņiem gadiem pārcēlies tur dzīvot. Sākumā turp devies kā tūrists, bet palicis uz dzīvi pastāvīgi. Puisis strādā par gidu un salu labprāt izrāda Eiropas tūristiem. Pirmā ekskursija jelgavniekiem noorganizēta ar džipu, lai bez problēmām tiktu kalnos un izbrauktu džungļus.
«Pašā kalna cepurē paveras fantastisks skats uz salu no augšas, jūru, visapkārt valda džungļu skaņas, dabā bagātīgi zied orhidejas un daudz citu neredzēti skaistu ziedu, un tu saproti, ka esi pasakā,» sajūsmināti stāsta Liene. Džungļos par astoņiem deviņiem eiro uz nakti var noīrēt mazu būdiņu – vietējo bungalo – un izbaudīt džungļu romantiku.
Vietējie labprāt ļauj ielūkoties arī savā ikdienā. «Atceros mazu puisīti, kurš, ieraugot mūs, steidzīgi ierausās vecmāmiņas klēpī un uzmanīgi mūs vēroja. Ar laiku zēns tā atraisījās un pieķērās man, ka beigās pat nelaida vaļā. Viņš nekad nebija dzēris kolu, pacienāju zēnu, un abi sadraudzējāmies. Nākamreiz noteikti atkal viņu apciemošu, aizvedīšu fotogrāfijas un dāvaniņu no Latvijas,» apņēmusies Liene.
Ko Samui iedzīvotāji galvenokārt pārtiek no tā, kas aug viņiem apkārt. Baudot no koka noplūktos avokado, Liene sapratusi, ka Latvijā neko tik garšīgu nopirkt nevar, tāpat ir ar mango, ananasiem un citiem augļiem. Klimats ļoti karsts, tāpēc ik pa laikam ir vēlme padzerties ko atspirdzinoši vēsu. Teju katrs vietējais mājās glabā kādu dzēriena pudeli tūristiem, un veikali īpaši nav jāmeklē. «Vietējie dzīvo ļoti pieticīgi, varētu pat teikt nabadzīgi, un ir īsti dabas bērni. Galvenokārt pārtiek no salā izaugušā, daudz ēd zivis un jūras produktus, bet salā nopērkama arī gaļa – jēra, vistas, pat krokodila,» stāsta Liene. Arī mums ierastie medikamenti tur vairāk pieejami tikai tūristiem, jo vietējie ārstnieciskos nolūkos lieto tikai dabiskās ziedes un maisījumus. Kad Lienei kondicionieru gaiss sapūta kaklu, viņa to veiksmīgi izārstēja ar vietējām zālītēm.
Iekož greizsirdīgs pērtiķis
Esot Ko Samui, noteikti jāredz Paradīzes dārzs. Kādai Taizemes meitenei mantojumā atstāts zemes gabals, bet viņa ilgi nav varējusi izdomāt, kā to izmantot, līdz izlēmusi izveidot par paradīzes dārzu. «No citiem «paradīzes stūrīšiem» tas atšķiras ar to, ka tur brīvā dabā lēkā zaķīši, lido skaisti putni, priecē krāsaini papagaiļi. Putnus iespējams pabarot, un tādos brīžos to sapulcējas ļoti daudz. Brīvībā skraida un tūristus uzjautrina draiskuļi pērtiķi,» stāsta Liene, kura par redzēto sajūsminājusies kā mazs bērns. Viens zvēriņš izrāvis Lienei matu gumiju un uznesis kokā, kāds cits draiskulis centies nočiept brilles vai ieķerties auskarā, tāpēc spožas lietas jāsargā. Liene stāsta, ka Paradīzes dārzā tūristiem ir iespēja piedalīties īpašās fotosesijās, piemēram, klēpī ieliek mērkaķi, bet, lai bilde būtu interesantāka, uz pleca uzsēdina ķirzaku un papagaili. Kā humoru Liene atceras, kā greizsirdīgais pērtiķis par tādu gājienu viņai iekodis pierē. Uzbrukums gan beidzies tikai ar vieglu izbīli. Dārzā iespējams redzēt arī daudz citu dzīvnieku, pats dārzs zied un apbur ar orhideju smaržu. «Aiz kādas brīnišķīgas alejas paveras baseins, kas tālumā šķietami saplūst ar attālāko jūru. Atrodoties baseinā, ir sajūta, ka esi jūras vidū. Man likās, ka šajā vietā varētu palikt mūžīgi. Džungļi, skaņas, saldenā smarža, jūra, saule… un, šķiet, es redzu pasaku. Skatos uz šo skaistumu un saprotu, ka vietai nav piemērotāka nosaukuma kā Paradīzes dārzs,» secina Liene, piebilstot, ka uz salu ļoti daudz cilvēku brauc laulāties.
Kokosu, pērļu un krokodilu fermas
Sala ir bagāta ar palmām un kokosriekstiem, tādēļ vietumis darbojas kokosriekstu fermas. «Kokoss tiek pārstrādāts pilnībā. No tā pamatā iegūst pienu un eļļu, ko lieto gan iekšķīgi, gan ārīgi. Eļļu ieteicams iegādāties pie vietējiem iedzīvotājiem, nevis veikalā – tā būs lētāka un ar garantiju, ka dabiska, paskaidro Liene. «Eļļa ir šķidra, bet, kad atvedu to uz Latviju, sacietēja un palika kā tauki. Maigam krēmam līdzīgajai eļļai piemīt neuzbāzīgi svaigs aromāts. Es to izmantoju kosmētikā, bet var lietot arī pārtikā, jo eļļa palīdzot daudzām kaitēm,» zina stāstīt Liene. No kokosriekstu čaulām tiek darināti trauki, sadzīves priekšmeti, suvenīri. Interesanti, ka kokospalmu augļus vāc speciālā skolā apmācīti mērkaķi.
Interesanti pabūt pērļu fermā un redzēt, kā tiek audzētas pērles un kādas rotas no tām gatavo. Pērles iespējams uz vietas arī iegādāties, cena atkarīga no kaulēšanās prasmēm – Liene īstu pērli nopirkusi par pieciem latiem.
Iespaidīgas ir arī krokodilu fermas. Tūristiem piedāvā apskatīt rāpuļu šovu ar asins stindzinošiem skatiem, dresētāji demonstrē drosmi, raustot tos aiz astes un krokodila mutē liekot galvu. Ar šoviem vietējie labi nopelna, piemēram, par pieciem eiro ir iespēja rokās paturēt dzīva krokodila asti. Arī šāda fotogrāfija ir Lienes albumā. «Esmu pagaršojusi arī krokodila gaļu. Tā ir gaiša, vizuāli līdzīga vistas gaļai, un pat garšīga,» smaida Liene.
Ziloņa mugurā un ciemos pie Budas
Vizināšanās ziloņa mugurā noteikti ir viena no tūristu iecienītākajām nodarbēm Ko Samui. «Būt Taizemē un neuzkāpt zilonim mugurā ir tas pats, kas Taizemē nebūt vispār,» viņa secina. Par 20 batiem iespējams ziloni pabarot. Lielais dzīvnieks ir labi apmācīts un par barību no tūrista pats ar snuķi paņem arī naudu, ko atdod saimniekam. Arī zooloģiskais dārzs Ko Samui ir unikāls – dzīvnieku tur ļoti daudz, veselīgi un tuvu apskatāmi. «Iespēja nobildēties ar pašu tīģeri. Tas nekas, ka tā saimniekam palikusi tikai viena roka,» smej Liene.
Daba salā ir pasakaini skaista ar brīnišķīgiem ūdenskritumiem. Jūrā, kur piekrastē ūdens temperatūra ir 32 grādi, atveldzēties nav iespējams. Tāpēc tūristi nekautrējas izmantot iespēju ienirt dzestrajā ūdenskritumā. «Tikai tad beidzot ir sajūta, ka ķermenis savelkas un gūst veldzi,» atmiņās grimst jelgavniece.
Ko Samui daba ir neskarta, rūpnieciskās ražošanas uz salas tikpat kā nav. Kaučuku gan tur audzē, bet tas notiek saskaņā ar dabas procesiem. No kaučuka koka, līdzīgi kā no bērza, tecina «sulu» – baltu kaučuku. To pilda traukos un ved uz rūpnīcu, kur pārstrādā.
Taizemē reliģija ir budisms, un Liene noteikti rekomendē apmeklēt Budas templi. «Budas ir dažādi – smaidīgi, priecīgi, lieli, un katrs var doties, pie kura vēlas. Paši tempļi jau ir apbrīnas vērti – krāsaini un krāšņi, tajos ieejot, sajūta kā karaļvalstī. Sievietēm, ejot pie Budas, nedrīkst būt atsegti pleci un ceļi. Pie tempļa novietoti lakati, ar ko plikumus piesegt. «Esot kādā valstī, jāciena arī tās ticība. Ejot templī, jānoauj apavi. Templī var sastapties ar mūkiem un par nelielu samaksu saņemt viņu svētību, bet mūkam acīs skatīties nevajagot. Dodot svētību, ap roku mūks apsien krāsainu lentīti, kas sūta labas domas un sargā tās nēsātāju. Kad lentīte nokrīt, tā ir zīme, ka vairs netiec sargāts. Templī var aizdegt svecīti par saviem mīļajiem un tuvajiem,» stāsta Liene.
Ap Ko Samui atrodas daudz sīku saliņu, arī pavisam vientuļas un neapdzīvotas. «Uz vienas tādas ciemojāmies arī mēs. Uz salas bijām no paša rīta līdz saulrietam – tas noteikti ir vēl viens moments, kas Taizemē jāredz. Tur saulriets ir pavisam citāds – saulīte sēžas virs jūras un tad kā bumba tajā iekrīt,» ieskicē jelgavniece.
Taizeme, un mutē sariešas siekalas
Uz salas nejauši satikti vēl daži latvieši, kas tur apmetušies uz dzīvi. Tālākā salas iepazīšana notika ar jauno draugu palīdzību. «Šoreiz braucām ar motorolleriem, kas ir arī galvenais vietējo pārvietošanās līdzeklis. Satiksmes noteikumi tur neeksistē – visi brauc pēc sajūtām. Ar rolleru pārvietojoties, salu var izbaudīt vēl vairāk. Vējš, eksotiskā smarža, skaņas – fantastiskas sajūtas,» atceras Liene. Apskates vērts noteikti ir arī vietējais tirgus, kas nelabprāt tiekot izrādīts tūristu grupām. Zvejnieki uzreiz no savām laivām tirgotājiem piegādā svaigas zivis, garneles, vardes. Saldētu produktu tur nav. Protams, daudz, daudz augļu, ko tirgū var nopirkt «par kapeikām». «Jau izrunājot vārdu Taizeme, man mutē sariešas siekalas, jo taizemiešu virtuve ir fantastiska. Pikanta, garšu bagāta, īpaši manis iecienītā taizemiešu nacionālā tam jam (tom yum) zupiņa. Ēstuvju uz salas ir daudz, jo tā vienkāršāka, jo ēdiens būs garšīgāks un lētāks,» padomos dalās Liene.
Salas neatņemama burvība ir relaksējošās Taizemes masāžas. Liene ne dienu nespēja no tās atteikties. Jūras malā kā sēnītes rindā uzslietas nojumes ar masāžas galdu un skatu uz jūru. Masieres rokas klāj kokosriekstu eļļu un perfekti atrod klienta ķermeņa problēmzonas. Stundu gara masāža maksā deviņus eiro, bet Liene noteikti iesaka par pieciem eiro izbaudīt arī procedūru tikai kājām – masieres ar speciāliem koka irbulīšiem izmasē visus pēdu punktus, tādēļ šāda masāža īsti laikā ir pēc un pirms garajiem lidojumiem.
Taizeme sevi sludina kā brīvas uzvedības valsti, tāpēc daudziem tā saistās ar transvestītu zemi, taču neviens uz viņiem ar pirkstiem nerāda. Vietējie to saprot un pieņem kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu. «Ja tur pa ielu man pretī nāk ļoti skaista sieviete, tad tas noteikti būs transvestīts. Taizemietes ir maza auguma, bet transvestīti bieži vien ir gari, slaidi un ar lielu pēdas izmēru,» skaidro Liene. Lai pārtaptu par izskatīgu sievieti, transvestīts pārcieš vidēji 15 plastisko operāciju. Salas pamatbizness vairāk balstās uz tūrismu un sievietēm, kas dejo striptīzu, izklaidē tūristus, strādā masāžas salonos. «Tādēļ, ja taizemiešu ģimenē piedzimst puika, bieži vien vecāki viņā jau no bērnības iegulda naudu, lai viņš ar laiku pārtaptu par meiteni,» stāsta Liene.
Krāj, lai aizbrauktu
Ceļojums un uzturēšanās Ko Samui Lienei un Ivaram izmaksāja katram ap tūkstoš latu. Jelgavnieki ir pārliecināti, ka naudas krāšana attaisnojas, lai baudītu kaut ko tik skaistu kā Ko Samui. Ceļojums var būt arī lētāks, jo iespējams ieekonomēt uz viesnīcu rēķina, nepirkt daudz suvenīru, nebaudīt katru dienu masāžas. Liene piebilst, ka taizemieši ir ļoti tīrīgi, tādēļ četru un piecu zvaigžņu viesnīcas var aizstāt ar vienkāršākām naktsmājām. Jo savlaicīgāk pērk biļetes, jo tās iespējams iegādāties lētākas. Savam nākamajam braucienam uz Ko Samui jelgavnieki jau rezervējuši aviobiļetes par 555 latiem. Pie vietējiem jūras krastā uz divām nedēļām iespējams noīrēt mājiņu par 100 latiem, kas ir lētāk par uzturēšanos viesnīcā, rēķina Liene. Uz salu jelgavnieki līdzi ņēma eiro un salā tos apmainīja pret vietējiem batiem. Liene piebilst, ka naudu ne tik izdevīgi būs mainīt pie jūras, bet dziļāk pilsētā, kur tūristiem labvēlīgāks valūtas kurss.
«Ko Samui ir labākais no 17 valstīm, kurās esmu bijusi. Ir vērts krāt naudu, atteikties no citām mantiskām lietām, piemēram, kādas kleitas vai mētelīša, lai dotos uz salu vēlreiz. Tas baudījums vēlāk atspēkos darbā gūto nogurumu, atsvaidzinās veselību. Pēc ceļojuma jutos ļoti labi atpūtusies un joprojām vēlos ar savām sajūtām dalīties ar citiem,» atzīst Liene. Uz saulaino salu vēlams doties laikā, kad Latvijā valda drēgnums un aukstums.
Ko Samui noteikti izskatās pavisam citāda lietus sezonā – uz salas tā ilgst no aprīļa beigām līdz oktobrim. Taču lietus lielākoties ir naktīs. Dienā nav tik izteiktas saules, tomēr tropu gaiss ir nemainīgs un karstums valda tāpat. ◆
