Informējot Veidenbauma ielas 14 iedzīvotājus, kā kopš 1998. gada mājai radusies negatīva bilance, apsaimniekotājas firmas Ēku ekspluatācijas daļas vadītāja Natālija Vasiļjeva apgalvoja, ka parāds izveidojies jau pirmajā gadā.
Informējot Veidenbauma ielas 14 iedzīvotājus, kā kopš 1998. gada mājai radusies negatīva bilance, apsaimniekotājas firmas SIA “Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvalde” (NĪP) Ēku ekspluatācijas daļas vadītāja Natālija Vasiļjeva apgalvoja, ka parāds izveidojies jau pirmajā gadā, kopš ēkas apsaimniekošanu pārņēma nule izveidotā NĪP.
Pirmdienas vakarā Veidenbauma ielas 14. nama pagalmā bija pulcējusies lielākā daļa tā iedzīvotāju. Kā sacīja NĪP Ēku ekspluatācijas daļas vadītāja N.Vasiļjeva, jau no 1998. gada 16. jūnija (NĪP dibināšanas datums) līdz gada beigām mājas bilances beigu atlikums bija mīnuss 56,54 lati, jo par apsaimniekošanu saņemti 112,6 lati, bet šim nolūkam iztērēts 169,14 latu. Viņa uzsvēra, ka iemesls tādai bilancei bijis Jelgavas Domes deputātu lēmums. Tas noteica, ka par kvadrātmetra apsaimniekošanu iedzīvotājiem jāmaksā 5,3 santīmi.
Nebija tiesību
prasīt vairāk
Taču 1999. gadā veiktie aprēķini parādīja – lai uzturētu tik vecu māju, par kvadrātmetra apsaimniekošanu jau pirms astoņiem gadiem būtu jāmaksā vismaz 53 santīmi mēnesī. Savukārt deputāti pieņēma lēmumu, ka no iedzīvotājiem maksimāli var prasīt trešdaļu minētās aprēķinātās summas. Tomēr iespējamo 17,78 santīmu vietā Veidenbauma ielas 14. mājas dzīvokļu iemītniekiem NĪP bija jāmaksā tikai 8,51 santīms. N.Vasiļjeva uzsvēra, ka tāda maksa saglabājusies līdz pat pērnā gada augustam, kad to paaugstināja līdz 36 santīmiem. “Līdz 2005. gada decembrim mums nebija tiesību no dzīvokļu īpašniekiem prasīt vairāk, jo tolaik tika noteikti īres griesti. Kad ar Ministru kabineta un Jelgavas Domes noteikumiem tos atcēla, tikai varējām paaugstināt apsaimniekošanas maksu,” sacīja N.Vasiļjeva.
Saskaņā ar ieņēmumu – izdevumu dokumentu datiem 1999. gadā no minētās mājas dzīvokļiem NĪP saņēmis 281,26 latus. Izmaksas šajā gadā kopumā bija: 137 lati NĪP administrācijas uzturēšanai, par 108 latiem algoja sētnieku, bet vairāk nekā 20 lati tika izmantoti jurista pakalpojumiem. Nav gan zināms, ko tieši šīs mājas labā togad viņš darījis. Tātad kopumā plānotie izdevumi 1999. gadā bija vismaz 265 lati. No tiem kā apsaimniekošana uzskatāma tikai sētnieka darbs, bet ēkas uzturēšanai atlika 16 latu visa gada garumā. Nav zināms, kas par tādu summu paveikts. Taču N.Vasiļjeva apgalvoja – par vairāk nekā 900 latiem tajā gadā veikti vienīgie remontdarbi – laboti dūmvadi un ventilācijas skursteņi virs mājas jumta. Tas arī jau otrajā gadā pēc tam, kad NĪP pārņēma nama apsaimniekošanu, radīja mīnus 1059 latu bilanci. Šā gada sākumā ieguldīti, bet neapmaksāti darbi bija jau 4546,53 latu vērtībā. Ņemot vērā dzīvokļu platību un domājamo kopīpašuma daļu, gada vidū tā sadalīta katram mitekļa īpašniekam. Piemēram, no kāda dzīvokļa saimnieces, kura ir invalīde, tiek prasīti 624 lati.
Uzrēķins par
kopīpašuma daļu
Iedzīvotāji, kas šajā mājā mitinās vismaz 30 gadu, neatceras, ka skursteņiem kaut kas būtu darīts, turklāt viņi apšauba, ka dažu dūmeņu nelielas daļas labošana tolaik būtu maksājusi tik bargu naudu. Uz jautājumu, vai kāds dzīvokļu īpašnieks (toreiz vēl īrnieks) ar parakstu bija akceptējis NĪP veikumu, N.Vasiļjeva atbildēja: “Mūsu rīcībā ir akts par veiktajiem darbiem, nekur nav teikts, ka mums tie jāsaskaņo ar dzīvokļu saimniekiem.”
Kāds īpašnieks sacīja, ka pirms privatizācijas saņēmis dokumentu, ka viņam nekādu parādu nav. Ēku ekspluatācijas daļas vadītāja teic – parādi nebija tikai par konkrētu mitekli, tie tika saglabāti par ēkas kopīpašuma daļu.
Bijis pēdējais laiks
piedzīt naudu
NĪP pārstāve atsaucās uz Civillikuma 1895. pantu, kurā teikts: “Visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.” Tas nozīmē, ka NĪP naudu par saviem ieguldītajiem (bet neapmaksātajiem) darbiem var pieprasīt minētajā laikā pēc to īstenošanas. Tādēļ apsaimniekotājs šogad nolēmis sākt pieprasīt parādu samaksu, jo jau pēc 12 mēnešiem par 1998. gada jūnija un jūlija veikumu neko piedzīt vairs nevarētu.
“Visus šos gadus mēs jums faktiski aizdevām naudu,” teica N.Vasiļjeva, uzsverot, ka līdz šim citus firmas ieņēmumus tērējuši nevis savai attīstībai, bet gan vecu māju uzturēšanai.
Ēku ekspluatācijas daļas vadītāja, atsaucoties uz arhīvu likumu, apgalvoja, ka darbu tāmes jāglabā vien gadu, bet NĪP tās krājot pat divus. Tādēļ neesot dokumentu, kas apliecinātu pirms deviņiem gadiem veikto. Tomēr samaksāt šos it kā darbus NĪP pieprasa.
Tikšanās reizē tika arī uzsvērts, ka ik gadu NĪP organizē mājas dzīvokļu īpašnieku kopsapulci, kurā sniedz atskaites par iepriekšējā gada bilanci un veiktajiem darbiem. Kvorumu jeb 51 procenta īpašnieku parakstus, kas akceptē parāda summu, gan nav izdevies saņemt, jo uz sapulcēm labākajā gadījumā atnākot viens divi cilvēki.
***
Viedokļi
Jurists: parādi jāmaksā
tālaika īpašniekam
Paužot neoficiālu viedokli, kāds jurists, kas sācis interesēties par tā saucamo NĪP augsto rēķinu lietu, aizvien rosina iedzīvotājiem nogaidīt un lielās summas pagaidām nemaksāt.
Viņš līdz šim nav redzējis to parakstītus darbu nodošanas – pieņemšanas dokumentus. Arī kopsapulču lapās dzīvokļu īpašnieki neesot ar parakstu apliecinājuši, ka piekrīt NĪP uzrādītajai pozitīvajai vai negatīvajai bilancei, turklāt viņiem šo sapulču protokolu nemaz nav.
Tādēļ, pirmkārt, jāsaņem informācija no NĪP, uz kādu normatīvo aktu bāzi pamatojoties, šie parādi radušies. Otrkārt, nav zināms, pēc kādiem principiem rēķini sadalīti. Trešais jautājums, kādi precīzi darbi tikuši veikti. Jurists pārliecināts, ka sētnieka veikums un citi profilakses darbi katra gada sākuma bija jānosaka kā plānotie. Tas nozīmē – apsaimniekotājam tie jāīsteno par pieejamajiem līdzekļiem. Pieprasīt samaksāt veiktos ieguldījumus var tikai tad, ja tie bijuši neplānoti, piemēram, avārijas darbi.
Speciālists uzskata, ka līdz laikam, kad mājas (un līdz ar to dzīvokļi) piederēja pašvaldībai, nekādus parādus no pašreizējiem īpašniekiem prasīt nevar, jo iepriekš apsaimniekošanas maksu noteica Domes deputāti. Jelgavnieki bija tikai īrnieki, bet par īstenoto darbu samaksu atbildīgs tas, kam māja pieder. Viņš arī uzsvēra, ka apsaimniekošanas firmas vadībai jau laikus bija jādomā, kā risināt aizvien milztošo problēmu, nevis nogaidīt, kad iekrājas tik liela negatīva bilance.
Taču viņš rosina iedzīvotājiem sākt konstruktīvu diskusiju, jo ar emocionāliem strīdiem neko atrisināt neizdosies.
“Vidžis nedrīkstēja desmit
gadu sēdēt un klusēt”
Arī Patērētāju interešu aizstāvības asociācijas Padomes priekšsēdētāja Tekla ˇabova retoriski jautā, cik kvalitatīvs un atbilstīgs ieņemamajam amatam bijis NĪP valdes locekļa Jura Vidža darbs, ja viņš kopš uzņēmuma izveides nav rīkojies, lai parādi neveidotos. “Vidžis nedrīkstēja tik ilgi sēdēt un klusēt! Man nav pieņemams arī tas, ka Jelgavas Dome norobežojas no šīs problēmas, jo iedzīvotāji deputātus ievēl, lai viņi uzlabotu jelgavnieku dzīvi,” saka T.ˇabova, piebilstot, ka septembra sākumā tiksies ar apsaimniekotājas firmas, vietējās varas un dzīvojamo māju pārstāvjiem, lai runātu par iespējamiem risinājumiem.
Jāpiebilst – “Ziņas” noskaidroja, ka J.Vidža ieņēmumi pērn mēnesī bija vidēji 1400 latu.
