Ingrīdai Freimanei ir divdesmit divi gadi.
Ingrīdai Freimanei ir divdesmit divi gadi. Šogad viņa beigs studēt un kļūs par diplomētu veterinārārsti. Tāpat kā daudzi studenti Ingrīda strādā. Viņai ļoti patīk braukt ar mašīnu un izjust ātrumu.
Ingrīda kopā ar gadu jaunāko māsu Aigu dzīvo kopmītnes istabiņā. Ir tikai viens «bet» – Ingrīdas vecāki un vecvecāki dzīvo 3000 kilometru attālumā no Latvijas – Baškīrijā.
Pēc brīvas zemes
Ingrīdas vecvecāki, izņemot tēvatēvu, jau ir dzimuši Baškīrijā. Arī tēvatēvs vēl bija mazs, kad kopā ar vecākiem atbrauca dzīvot Baškīrijas brīvajās zemēs.
Freimaņu dzimta savu mājvietu atrada 100 km no Ufas – Arhangeļkas rajona centrā. Ingrīdas vecvecāku Veras un Aleksandra Freimaņu mājas atrodas apmēram piecus kilometrus no dēla mājām. Nellijas un Vladimira ģimenē ir trīs bērni – vecākā Ingrīda, Aiga un pastarītis – astotās klases skolnieks Edgars.
Ingrīdas mammas vecāki Alīne un Pēteris Zvaigznes dzīvo 16 km tālāk. Viņi izaudzinājuši trīs meitas un dēlu. Dēls dzīvo Sibīrijā – Surgutā, viena meita mirusi, Nellija apmetusies Baškīrijā, bet trešā – Skaidrīte – dažus gadus pēc skolas apprecējās un ar vīru atbrauca uz Latviju. Pabeidza Latvijas Universitāti. Tagad Zvēru ģimene ir iekārtojusies, audzina četrus bērnus un dzīvo Lielvārdē.
Uz Latviju!
Ingrīdas lēmums doties uz Latviju neradās pēkšņi. Latvijā jau dzīvoja ne tikai mammas māsa, Jelgavā bija arī tēva brālis. Freimaņu ģimene bija ciemojusies pie radiem Latvijā. Tēva brālis uzskatīja, ka Baškīrijas latviešiem ir jāatgriežas Dzimtenē. Pirms dažiem gadiem Latvijā katru vasaru tika organizētas nometnes «Sējējs», kurās satikās latviešu bērni no dažādām pasaules vietām – Baškīrijas, Sibīrijas, Austrālijas, Vācijas un Baltijas. Ingrīda ar māsu arī vairākas reizes piedalījās šajā nometnē.
– Atbraukt uz Latviju bija viegli. Ufā vecāki iesēdināja lidmašīnā, bet Latvijā mūs sagaidīja. «Sējēja» nometņu laikā apceļojām gandrīz visu Latviju. Daudz uzzinājām, «foršs» laiks bija, – stāsta Ingrīda.
Pēc skolas beigšanas Ingrīdai bija skaidrs – jāmācās tālāk.
– Uzzināju, ka Jelgavā ir Lauksaimniecības universitāte, un svarīgi bija tas, ka varu dzīvot pie radiem. Māca gan arī šaubas, jo esmu beigusi krievu skolu un zināju tikai latviešu sarunvalodu. Tā kā esmu lauku bērns un pie lopiem pieradusi, 1993. gadā iestājos Veterinārmedicīnas fakultātē. Sākumā bija grūti. Cita vide, nepazīstami cilvēki. Nekad nebiju dzīvojusi pilsētā. Bet pamazām pieradu. Lai arī skolā man bija labas atzīmes, pirmais studiju gads pagāja īpaši grūti. Naktīs pārrakstīju lekcijas, kolokvijos nevarēju muti atvērt. Katru dienu gāju uz fakultāti ar domu – šodien noteikti izmetīs! Pesimiste es neesmu, vienkārši reāli skatījos patiesībai acīs, – Ingrīda atzīstas. Iespējams, ka pasniedzēji redzēja, ka studente cenšas.
Pēc gada skolu pabeidza Aiga un arī atbrauca studēt uz Latviju. Pagājušajā gadā viņa ieguva ekonomistes diplomu. Vēlāk meitenes pārcēlās uz dzīvi kopmītnēs.
– Kopmītnēs ir ļoti jautri dzīvot: vienmēr notiek dažādi pasākumi, draugi ir blakus. Kad burzma apgrūtina, paņem atslēdziņu, aizslēdz durvis un vari pasēdēt klusumā. Pabeigšu studijas, tad jau redzēs. Tagad ir ļoti izdevīgi – tepat mācos, strādāju un dzīvoju blakus kopmītnēs, – stāsta Ingrīda.
Ģimene un draugi
Freimaņi nebija pret to, ka meitas posās uz Latviju. Te jau dzīvoja radi, un meitenes uz Latviju nebrauca pirmo reizi. Nellijas Freimanes darbs valsts iestādē bija saistīts ar komandējumiem un garām darba stundām, tāpēc māsas bija pieradušas saimniekot pašas.
Ingrīda: – Cik var pie vecākiem dzīvot? No meitām vienalga būs jāšķiras. Ar šo domu vecāki ir samierinājušies. Dēlu gan viņi vēlas pie sevis paturēt. Arī mums gribas mājiniekus apciemot. Satikt vecus draugus, kaimiņus. Viņi visi pārdzīvo, kā mums Latvijā klājas. Gaida, kad atgriezīsimies. Mūsu rados visi ir latvieši. Daudzi ir pārcēlušies uz dzīvi Latvijā. Jaunie, kas palikuši Baškīrijā, ir aprecējušies arī ar krieviem un baškīriem. Vecie cilvēki runā latviski, bet jaunie negrib, un viņiem tas arī nav vajadzīgs. Mūsu draugu vidū ir latvieši, krievi, baškīri un tatāri. Visi ļoti labi sadzīvojam, nekad mums nav bijušas nekādas problēmas, un ceru, ka arī nebūs.
Māsas raksta vēstules, zvana uz mājām, vasarās dodas ciemos. Braucot ar vilcienu caur Maskavu, ceļā paiet trīs diennaktis. Arī vecāki apciemo meitas. Tēvs gan to var izdarīt tikai ziemās, jo vasarās ir daudz darba. Vladimirs Freimanis tāpat kā viņa tēvs ir bitenieks.
Baškīrijas bagātības
Baškīrijā dravniecība ir tradicionāls rūpals. Ģimenes aprūpē ir ap piecdesmit personīgo stropu un vēl Maksima Gorkija vārdā nosauktā kolhoza drava. Labā gadā no stipras saimes var iegūt 50 litru un vairāk medus. Pie Ingrīdas tēva pat Baškīrijas prezidents ir braucis medu pirkt.
– Kā medus var negaršot? Ar baltmaizi un pienu, pie tējas vai vienkārši tāpat – ar karoti no bļodas. Mans vectēvs nekad nelieto cukuru, tikai medu. Vasarās, kad dravā daudz darba, visa ģimene ejam palīgā. Jau bērnībā palīdzējām tēvam bites apdūmot, stropus tīrīt, medu sviest. No mājām cenšos atvest medu, tā garša ir savādāka nekā Latvijas medum, tāda stiprāka. Taču to noformulēt ir grūti. Salīdzināt var tikai garšojot. Tā kā mājās medus bija vienmēr, cepām gan medus tortes, gan gatavojām baškīru saldo ēdienu «čak čak». Uztaisa tādu mīklu kā «žagariņiem», sagriež mazos kubiņos un izvāra eļļā. Medu un cukuru (puse uz pusi) izkausē un pārlej cepumiņiem. Atdzesē ledusskapī un griež šķēlēs, – stāsta Ingrīda.
Baškīrija ir bagāta un skaista zeme: Urālu kalni, meži, nafta, gāze un daudz citu derīgo izrakteņu. Ziema – auksta un sniegota, vasara – karsta.
Kas Latvijā ir tāds, kā Baškīrijā nav?
– Jūra, – nevilcinoties atbild Ingrīda. Pie tās arī paliksim.
