Kā jau «Ziņas» rakstīja pirms aptuveni nedēļas, Ekonomikas ministrijai īsā laikā valdībā jāiesniedz koncepcija likumam par zemes tirgus liberalizāciju, kas paredzētu atvieglot zemes iegādi Eiropas Savienības pilsoņiem.
Kā jau «Ziņas» rakstīja pirms aptuveni nedēļas, Ekonomikas ministrijai īsā laikā valdībā jāiesniedz koncepcija likumam par zemes tirgus liberalizāciju, kas paredzētu atvieglot zemes iegādi Eiropas Savienības (ES) pilsoņiem. Taču darbs pie izmaiņām zemes reformā acīmredzot nevar tikt skatīts atrauti no teritoriāli administratīvās reformas, kas savukārt īpaši aktualizējusies pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā.
Plānotā koncepcija paredz, ka zemes iegādei būtu vienādas prasības un ierobežojumi gan Latvijas, gan ES pilsoņiem. Pagaidām zemi Latvijā var iegūt tikai ārvalstu firmas saimnieciskās darbības veikšanai, tas ir, nevar nopirkt privātpersonas. Tomēr arī pašreizējās likuma normas satrauc daudzus, kam rūp latviešu nācijas nākotne, jo jau tagad lielas platības (piemēram, Kuldīgas rajona Gudenieku pagastā pat tūkstošiem hektāru) faktiski pārdotas ārzemniekiem.
Zemes tirgus tālāka liberalizācija satrauc arī pašvaldību vadītājus – tādēļ, ka, ar likumu atvieglojot zemes iegādes noteikumus, vienkāršojot procedūru, vietējās pašvaldības var tikt pilnībā izslēgtas no teikšanas par savu pagastu zemi. Par to ļoti nobažījusies Latvijas Pašvaldību savienība, arī valdības attieksme nav viennozīmīga: kā mēdz teikt, valdība pagaidām vien groza galvu.
Zemes tirgus Latvijā jau tā ir pietiekami liberāls, uzskata gan vairāki Saeimas deputāti, gan «gaišākie» lauku uzņēmēji un arī pašvaldību vadītāji. Viņi atzīmē, ka jautājums par zemes īpašumu vistiešāk liecina par valsts politiku tautas, nacionālās identitātes saglabāšanā. Atverot (liberalizējot) tirgu, Latvija lielā mērā tai parakstītu iznīcinošu spriedumu. Savukārt ES, protams, ir ieinteresēta attiecīgas likumdošanas radīšanā Latvijā, jo alianse vēlas atbalstīt savus pilsoņus, panākt, lai viņi gūtu maksimālu izdevīgumu – uz citu, vēl nepievienojušos (kā Latvija) rēķina.
Joprojām dzīvojam satricinošu pārmaiņu laikā un jaunu tricinājumu gaidās. No kuluāru sarunām jau pat zināms datums, kad tiks forsēti «stumta uz priekšu» administratīvi teritoriālā reforma: 13. marts. Tātad uzreiz pēc pašvaldību vēlēšanām. Var nešaubīties, ka sarosīsies arī visu citu nozaru un jomu reformatori, jo tos dzen viena un tā pati pātaga: līdz gada nogalei valstī jābeidzas privatizācijas procesam, vairs nebūs ko dalīt, tāpēc jāpagūst iedzīt mietiņus, nodrošinot pašreiz pie varas esošo lēmēju netraucētas un ienesīgas ganības priekšdienām. Viss tiek virzīts uz vienu – varas arvien lielāku centralizāciju, lai perifērijas iedzīvotājiem mazinātu jau tā nelielo ietekmi savas dzīves veidošanā, savu teritoriju pārvaldīšanā ar vēlētām padomēm, kas daudz labāk pārzina vietējās vajadzības un ceļus to apmierināšanai.
Par administratīvi teritoriālo reformu jau lauzts daudz šķēpu. Praktiķu viedoklis ir tāds, ka to nekādā ziņā nedrīkst sasteigt, turklāt to nevar mākslīgi uzpotēt, liekot pagastiem piespiedu kārtā apvienoties. Pašreiz lauku iedzīvotāju galvenais arguments ir jautājums – ko šī reforma mainīs, tas ir, kāds būs labums no tās? Pavisam dabīgs jautājums, uz kuru tomēr nav sniegta neviena sakarīga, skaidra atbilde. Saka: vairākus pagastus apvienojot, būs vairāk naudas to attīstībai. No kurienes tā radīsies vairāk, ja, summējot pagastu budžetus, arī teritorijas, iedzīvotāju daudzums un problēmas, tas ir, izdevumi, summēsies? Turklāt katra mākslīga reforma arī prasa papildu finanses, un vairākiem pašreizējiem pagastiem kopīga administrācija neizmaksās lētāk. Būs vien jaunas neērtības iedzīvotājiem.
Tiesa, ja pagasti bez liekas steigas, pamatojoties uz kopīgām interesēm un savstarpēju izdevīgumu, sāk sadarboties dažu kopīgu problēmu risināšanā, perspektīvā iespējama arī to apvienošanās. Ar tādu domu valdība bija noteikusi administratīvi teritoriālās reformas beigu termiņu – 2004. gadu –, paredzot pagastu brīvprātīgu apvienošanos. Taču nupat «kaut kas» sācis svilt un viss jāforsē. Kā jau minēts, cik necik loģisks izskaidrojums šādai neloģiskai steigai varētu būt privatizācijas procesa tuvais finišs un viena otra ministra ambīcijas. Un, protams, tā lielā «Eiropas nauda», kuras krāna atgriešana tiek gaidīta kā panaceja visām problēmām.
Gan daudzu pašvaldību vadītāji, gan Latvijas Pašvaldību savienības speciālisti kritizē mākslīgi forsētos reformas tempus un arī pašu reformu. Argumentācija ir dažāda. Piemēram, daļa pašvaldību vadītāju uzskata, ka administratīvi teritoriālā reforma jau nokavēta, to bijis nepieciešams veikt 1991. un 1992. gadā, kad Latvija tikai sāka veidoties par neatkarīgu valsti. Citi no pagastu piespiedu apvienošanās atgaiņājas tāpēc, ka jau tagad valstī izjūt situāciju, ka bagātākās pašvaldības maksā pašvaldību izlīdzināšanas fondā daļu no saviem līdzekļiem, taču nabadzīgākās tādas arī paliek.
Kā argumentu paātrinātai administratīvi teritoriālajai reformai tās «bīdītāji» min arī to, ka tādējādi būs iespējams sekmīgāk attīstīt uzņēmējdarbību lauku apvidos. Tomēr uzņēmēji jau tagad ļoti vāji izjūt valsts atbalstu, bet, valsts pārvaldi arvien vairāk centralizējot, finansu līdzekļu un investīciju sadales mehānismus vēl vairāk koncentrējot galvaspilsētā, garantijas atbalstam tiks samazinātas proporcionāli attālumam no Rīgas. Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis, piemēram, uzskata, ka valsts atbalsts vairāk esot izjūtams kā izņēmums, nevis kā sistēma. Arī jo daudzi pašvaldību vadītāji, atbildot uz jautājumu par attieksmi pret administratīvi teritoriālo reformu, nevis kategoriski iestājās pret to, bet minēja, ka pagastu apvienošanās vien neko labu nedos, nepieciešamas lielas valsts investīcijas: tikai un tieši investīcijas periferiālajā uzņēmējdarbībā varētu būt visefektīvākais līdzeklis cīņai pret nabadzību un sociālo problēmu risināšanu laukos.
Akli paļauties uz ārvalstu investoriem būtu kļūdaini. Tikpat kļūdaini bija tas, ka Latvija Eiropas Komisijai deklarēja, ka Latvija ir viens vesels reģions, nesadalot valsti mazākos reģionos. A.Jaunsleinis to skaidro šādi: ja mēs esam viens vesels reģions, tad, veicot statistiskos mērījumus tajā, ir viena situācija. Savukārt, ja pastāvam uz to, ka mums ir pieci plānošanas reģioni, tad situācija statistiskās analīzes rezultātiem būs pavisam citāda. Līdz ar to nepieciešamais palīdzības apjoms, ko varētu saņemt valsts kopumā, pie decentralizētās sistēmas būtu lielāks, laikus un vairāk tendēts uz reģionālo atšķirību izlīdzināšanu.
Bet risinājums «Latvija kā vienots reģions» neļaus demonstrēt mūsu reģionālās atšķirības un radīs mānīgu iespaidu par mums pašiem. Cietīs cilvēki reģionos, ja finansu līdzekļi, ārvalstu investīcijas tiks sadalītas «centrā» – Rīgā. Un problēma nebūt nav tā, ka valsts vēlas saņemt un tālāk sadalīt ES līdzekļus, bet gan tā, ka tiek darīts viss, lai mainītu pašu pieeju, – saņemsim līdzekļus centralizēti un sadalīsim pa sektoriem. Tas novedīs pie Latvijas ministriju attīstības reģionālā griezumā, un tikai laiks var parādīt, pie kā tas novedīs. Taču gudrāk būtu reģioniem pašiem konstatēt problēmas, noteikt prioritātes un tās risināt. Valdības aprindās, Rīgas kungi mēdz varas centralizāciju pamatot ar to, ka reģioniem, pašvaldībām nevar uzticēt naudas sadali, jo tur strādājot «nekompetentas amatpersonas, kas tikai sīksti turoties pie saviem krēsliem». Nebūtu slikti atcerēties, ka 1990. gadā, kad Latvija atguva neatkarību, valsti pārvaldīja tieši pašvaldības, jo centrālajai varai tolaik nekādu līdzekļu nebija. Tad šie «nekompetentie» cilvēki tika galā ar daudzām problēmām, kas vēlās pār valsti. Tad jau rodas jautājums, kā cilvēks kādu 200 kilometru attālumā no Rīgas ir nekompetents, bet, nonākot metropolē, automātiski kļūst kompetents.
Dzīvojam jaunu pārmaiņu gaidās. Reti kuram ir skaidra šo pārmaiņu dziļākā būtība un mērķi, cilvēku lielākajam vairumam tikai kārtējo reizi rodas minējumi, daudz jautājumu un galu galā pārliecība, ka kungi tur, augšā, perina reformas reformu pēc, būvē arvien jaunas likumu konstrukcijas, bet rezultāts paredzams viens: dzīve laukos labāka nekļūs, runas par ES investīcijām pārvērtīsies tikai dažu politiķu un biznesmeņu lepnās muižās skaistākajos Latvijas stūrīšos, bet pagastu iedzīvotājiem tiks piedāvāti vien avīžu raksti par kārtējām jaunām reformām.
