Izrādās, līdztekus fiziskajai vardarbībai pastāv vēl daudz veidu un formu, kā spējam nodarīt pāri saviem bērniem, reizēm ievainojot daudz pamatīgāk par pļauku.
Izrādās, līdztekus fiziskajai vardarbībai pastāv vēl daudz veidu un formu, kā spējam nodarīt pāri saviem bērniem, reizēm ievainojot daudz pamatīgāk par pļauku.
Nereti uzdodam jautājumu, kāpēc mūsdienu bērni kļuvuši agresīvāki, neiecietīgāki, neiejūtīgāki cits pret citu, neapzinoties, ka šo pasaules uztveri viņiem esam iemācījuši paši. Apmēram 80 procentos gadījumu, kad vecāki bērnam meklē psihologa palīdzību, problēmas speciālisti saskata pašos pieaugušajos.
Uz sarunu aicinājām Jelgavas Sākumskolas psiholoģi Lilitu Barševsku.
Ja raugās no zinātniskās definīcijas viedokļa, tad vardarbību, agresiju rada darbība, kas vērsta pret otru cilvēku nolūkā nodarīt ļaunu. Vardarbība nevar būt raksturīga mazam bērnam. Cilvēks nevar piedzimt ļauns, šo īpašību viņš iemanto dzīves gaitā. Dzemdību nodaļā nereti viena mazuļa raudas izraisa arī pārējo zīdaiņu satraukumu. Tā ir empātija – spēja otram just līdzi. Cilvēkam tā dota no dabas, tikai lielai daļai dažādu faktoru ietekmē tā vēlāk pazūd.
Kas notiek ģimenē, pieaugušo pasaulē? Kurš veido vislabāko karjeru? Sabiedrība ir atgriezusies pie sākotnējiem instinktiem, kur valda dabiskā atlase. Uzvar stiprākais! Mazais cilvēks, protams, redz, kā mēs cīnāmies par savu vietu zem saules. Saprot, ka uz augšu iespējams tikt arī uz vājākā rēķina.
Laimīga ir tā ģimene, kurā vecākiem ir stabils darbs un ienākumi. Bieži vien mums šīs stabilitātes sajūtas pietrūkst. Tas ietekmē arī bērnu. Lai gan… Vēl pirms gadiem astoņiem bērnudārzā drēbju vērtība mazajiem tik aktuāla nebija. Draudzēties varēja bērni no ļoti situētām un trūcīgām ģimenēm. Tagad četrgadnieks saka otram: “Tu smirdi, man ir jauna kleita. Un vispār mamma teica, ka man nevajag ar tevi draudzēties…” Tas ir pašapziņas jautājums. Cilvēks ar augstu pašapziņu nekad neplātās ar savu materiālo stāvokli. Tiklīdz tā ir vai nu pārmērīgi augsta, vai arī iedragāta, viņš meklē fonu, uz kura izcelties. Bērns dara tāpat.
Otra nopietnā lieta, kas negatīvi ietekmē bērna pasaules uztveri, ir televīzija. Pētījumi liecina – jo nabadzīgāka sabiedrība, jo lielāka loma televizoram. Ne katra ģimene ar diviem bērniem var atļauties apmeklēt teātra izrādes, koncertus, doties izbraucienos. Tā vietā skatāmies zilajos ekrānos. Ko redz bērni? Sākumā viss šķiet nevainīgi. Multfilma “Toms un Džerijs”, kur nabaga mīļo kaķīti desmitiem reižu placina, dedzina, spridzina, cep, sit. Pēc tā visa viņš tikai nopurinās un iet tālāk – starojošs un smaidīgs. Mēs audzinām sadomazohistus. Nav ko brīnīties, ja bērnudārzā mazais var pamēģināt ar zīmuli otram iebakstīt acī. Nekas taču nenotiks! Vēlāk sākas nopietnākas filmiņas. Protams, labais uzvar, bet cēlu mērķu vārdā puspasaule ir izšķaidīta. Bērns iet uz skolu, bērnudārzu un, šīs domas iedvesmots, kārto savas attiecības. Cēlu mērķu vārdā trijatā var piekaut vienu. Tā pamatīgi, jo kāds teica, ka viņš kādam kaut ko izdarījis. Tas pats ir ar datorspēlēm. Mazam bērnam ir jāšauj trusītis, par to viņš saņem punktus. Par nošautu trusīti, kurš nevienam nav neko ļaunu nodarījis. Un bērns cenšas podziņas spiest ātrāk. Nevar teikt, ka televizors un dators būtu iznīcināmi. Katrai medaļai ir divas puses. Tikai bērnam robeža starp realitāti un virtuālo pasauli ir ļoti neskaidra.
Nākamais – novārtā atstāšana. Tā ir neapzināta pāri darīšana. Piemēram, strādājot nevis daudz, bet par daudz. Bērns ir labs indikators robežai, kas norāda – mēs kaut ko darām aplami. Kas notiek? Bērns ātri pielāgojas un izdomā, kā pievērst uzmanību. Viņš var sākt slimot, slikti mācīties, slikti uzvesties. Viņš izdarīs visu, lai mamma būtu mājās. Svarīgi ir saplānot šo kopābūšanas laiku. Jā, ir mājas rūpes, bet kāpēc daudzus darbiņus nepadarīt kopā? Vakariņu laikā pārrunāt dienas pārdzīvojumus un iespaidus. Kopābūšana atrisina daudzas problēmas.
Neapzināti nodarām bērnam pāri, uzkraujot savu problēmu nastu. Pēc smagas šķiršanās mamma stāsta sliktu par bērna tēvu vai otrādi – tētis apgalvo, ka mamma nav laba, graujot bērna identitāti. Diezin vai būs vecāki, kas savās attiecībās nav pamēģinājuši manipulēt ar bērnu vai krīzes situācijā, kompensējot neiegūto, mīļumu un glābiņu meklēt savā atvasē.
Ja pirmajā dzīves gadā bērns saņēmis lietišķus un emocionālus mīlestības pierādījumus no savas mammas, viņš apzinās, ka mamma ir laba, aiz kuras stāv visa pasaule, tātad arī pasaule ir laba. Vēlāk, iepazīstot mīlošu ģimeni, viņam pasaule šķiet vēl plašāka un vēl labāka. Ja attiecības ar mammu agrīnajā periodā nav bijušas veiksmīgas, bērns uz pasauli skatīsies ar aizdomām. Tieši šajā periodā meklējami daudzu vēlāku problēmu cēloņi. Lai gan tagad likums paredz, ka kopā ar bērnu pēc dzimšanas var būt arī tētis, psihologi ir vienisprātis: mamma šajā vecumā ir neaizvietojama. Turklāt bērna kopšana agrīnā vecumā nebūt nenozīmē, ka vārds “kopšana” jāizprot burtiski. Šim laikam jābūt kvalitatīvam, emocionāli piesātinātam. Tēvam uzdevums iespējams ir vēl grūtāks. Lai bērns patiesi justos laimīgs, viņam pašam jābūt laimīgam, jāpanāk, lai labi justos mazuļa māte.
Bērnam nepieciešama mīlestība. Viss ir ļoti loģiski: “Ja tu mani mīlētu, tu būtu kopā ar mani. Tad, kad esmu slims, kad nesaprotu mājasdarba uzdevumu, kad sasitu celi, kad eju gulēt, tu mani apsegtu, palasītu pasaciņu un pajautātu, kā es jūtos.”
Bērnam jājūt, ka viņš mūs interesē, tas ir ļoti svarīgi. Lai arī viņš nav no runātīgajiem, pajautājiet, kā viņam klājies. Par mīlestību ir jārunā. Tāpēc jau Dievs mums devis visas maņas, lai mēs dzirdētu, redzētu, sataustītu, pagaršotu. Bērnam ir svarīga katra mīlestības izpausme. Viņam jāzina, jāredz, jājūt, ka viņu mīl. Ar mīlestības trūkumu mazulim varam nodarīt pāri jau grūtniecības laikā. Bērns jūt mammas sirds pukstus, jūt, ka viņu mīl vai gluži otrādi – negrib. Ja mamma ilgu laiku domājusi, iet uz abortu vai ne, bērniņš jau piedzimst ar pašiznīcināšanās tieksmi.
Jauki, ja ģimenē ir tradīcija atvadoties un satiekoties dot bučas. Skaidrs, ka spurainais pusaudzis to nedarīs citu klātbūtnē, bet viņš tev nosūtīs gaisa buču mājās. Ja tēvs nekad nav mammu apķēris bērna klātbūtnē, iedevis buču, bērns to nedarīs arī turpmākajā dzīvē, savā ģimenē. Lai cilvēks prastu mīlēt, viņam jāizjūt mīlestība un jāmīl sevi.
