Ko zinām par pārtikas ķēdi? Jaunajai pieejai pārtikas drošībā jāpārliecina ne tikai katrs patērētājs atsevišķi, bet arī sabiedrība kopumā.
Ko zinām par pārtikas ķēdi?
Jaunajai pieejai pārtikas drošībā jāpārliecina ne tikai katrs patērētājs atsevišķi, bet arī sabiedrība kopumā. Lai to panāktu, jāprot apvienot rūpes par sabiedrības veselību ar rūpēm par dzīvnieku veselību un labklājību, kas tieši ietekmē uzturā lietojamās pārtikas kvalitāti.
Pēdējo trīsdesmit gadu laikā notikušas ievērojamas sociāli ekonomiskās izmaiņas, kuru rezultātā radusies vajadzība pēc integrētas pieejas pārtikas drošībai. Ir mainījušies pārtikas produktu ražošanas, apstrādes, tirdzniecības un patēriņa principi. Intensīvas un industrializētas kļuvušas dzīvnieku turēšanas un barošanas sistēmas. Aizvien lielāku ietekmi iegūst jaunas dzīvnieku slimības. Paplašinās starptautiskā tirdzniecība ar dzīvniekiem, tā kļūst vēl izvērstāka, ES pievienojoties jaunām dalībvalstīm. Sabiedrība izglītojas, par realitāti kļuvusi prasība pēc augstākiem dzīves standartiem. Mainās sabiedrības sociālie ieradumi: arvien vairāk pārtikā tiek patērēti pusfabrikāti un ātri pagatavojamie produkti. Augošā tirdzniecība ar dzīvnieku izcelsmes produktiem izraisījusi cenu pazemināšanos, no otras puses apgrūtinot iespēju izsekot produktu ceļam no ražotāja līdz pircējam.
1996. gadā Eiropas Komisija atzina, ka dažādie «patogēnie un ķīmiskie līdzekļi, kas izraisa saindēšanos ar pārtiku, ir ļoti dažādi, taču gandrīz visiem piemīt kāda kopīga īpašība: tie pavada dzīvnieku no kūts līdz patērētāju galdam.» Komisijas atzinumā sacīts, ka visi pasākumi visaugstākā līmeņa patērētāju aizsardzības nodrošināšanai būs lemti neveiksmei, ja katrā ražošanas ķēdes posmā notiekošajiem procesiem netiks pievērsta atbilstoša uzmanība.
Pieeja pārtikas drošībai «no kūts līdz galdam» ietver pasākumu kompleksu visos pārtikas ražošanas posmos no dzīvnieku novietnes līdz patērētāju galdam, turklāt šī frāze izmantojama, runājot ne tikai par gaļas, bet arī par piena, olu, zivju, dārzeņu, augļu un citu lauksaimniecības produktu ražošanu. Šāda sistēma uzsver sadarbības nepieciešamību starp visiem pārtikas ķēdes dalībniekiem. Pieeja «no kūts līdz galdam» prasa nodrošināt pilnīgu pārtikas produktu izcelsmes izsekojamību no ražošanas vietas līdz patērētājam, vienlaicīgi nodrošinot efektīvu informācijas apmaiņu starp posmiem visā ķēdes garumā. Lai gan visai ambicioza, šī pieeja ir vienīgā iespēja optimizēt dzīvnieku izcelsmes pārtikas kontroli, atzīst speciālisti.
Pārtikas ķēdi veido šādi posmi:
dzīvnieku barības ražotāji,
sākotnējā ražošana («kūts») – nobarošana, piena ražošana vai zivju audzēšana,
dzīvnieku, izejvielu pārvadāšana,
kaušana un apstrāde,
saražoto produktu pārvadāšana,
vairumtirdzniecība,
saražoto produktu pārvadāšana,
mazumtirdzniecība (restorāni, pārtikas veikali),
patērētāji («galds»).
Pieeja «no kūts līdz galdam» nodrošina patērētāju interešu ievērošanu ne tikai attiecībā uz veselības jautājumiem, bet arī uz dzīvnieku labklājību, ētiku un dabas aizsardzību.
Sākotnējā ražošana
Īpaši svarīgi jau pašā minētās ķēdes sākumposmā ievērot prasību, ka jābūt izsekojamai dzīvnieku barības izcelsmei. Tas nozīmē, ka katrai barības partijai jābūt marķētai, bet informācija par tās ceļu līdz dzīvnieku novietnei jāsaglabā ilgāku laiku. Nepieciešamības gadījumā tādējādi būs iespējams ne tikai laikus sacelt trauksmi, bet arī efektīvi iejaukties. Tas pats attiecas arī uz atsevišķām barības sastāvdaļām, jo piesārņojums var rasties jau pirms izejvielu piegādes.
ES dienesti vienprātīgi atzīst arī nepieciešamību ieviest nekļūdīgu, savstarpēji saskaņotu dzīvnieku identifikācijas sistēmu. Tai jābūt drošai, labi pārskatāmai, ērti lietojamai. Protams, to var bezgalīgi birokratizēt, taču ieguvums būs nenoliedzams: identificējot gan fermas, gan zemniekus, jebkurus pārkāpumus varēs noteikt ātri un precīzi. Tāpēc visi dzīvnieki jāreģistrē fermu reģistrā, precīzi fiksējot visas izmaiņas, lopus ievedot vai izvedot. Šādai informācijai jābūt pieejamai centrālajā datu bāzē, nodrošinot dzīvnieku pārvietošanas sekmīgu kontroli.
Fermās jāievieš ganāmpulka uzraudzības sistēma. Tā kā sabiedrības veselība, dzīvnieku veselība un labklājība ir savstarpēji saistītas (piemēram, satraukti dzīvnieki biežāk saslimt un ir jāārstē), jau tuvā nākotnē paredzēts, ka veterinārārst veiks regulāras vizītes, lai novērtētu un reģistrētu dzīvnieku labklājību: ES speciālisti uzskata, ka produkta marķējumā jāietver ziņas ne tikai par dzīvnieku barošanas un turēšanas metodēm, bet arī par dzīvnieku labklājību.
Veterinārārstu īpašā loma
Zemniekiem, veterinārārstiem, tehniķiem un visām citām fermas darbā iesaistītajām personām jāreģistrē dati par savām aktivitātēm fermā, ideālā variantā šos datus apkopojot centralizētā datu bāzē. Tādā gadījumā veterinārārsts neatkarīgi no tā, kad dzīvnieki nogādāti kautuvēs, bet piens, olas, zivis – savākšanas punktos, varēs nekavējoties saņemt informāciju par dzīvnieku slimības vēsturi, piena vai olu izcelsmes vietu.
Pēdējos 30 gados akcents no dzīvnieku un dzīvnieku produkcijas ražošanas ir pārcelts uz pārtikas ražošanu. Veterinārārstu galvenais uzdevums vairs nav ārstēt atsevišķu dzīvnieku , bet gan nodrošināt ganāmpulka veselību un (kopš deviņdesmito gadu vidus) sabiedrības veselību. Tātad par veterinārārsta galveno uzdevumu kļuvusi profilakse, piesardzīga medicīnas preparātu izmantošana, atliekvielu kontrole un sabiedrības un dzīvnieku veselības un labklājības nodrošināšana.
Transports un dzīvnieku pārvietošana
Pieeja «no kūts līdz galdam» paredz, ka dzīvnieku pārvietošana jāreģistrē ne tikai, tos ievedot vai izvedot, bet arī visā pārvadāšanas maršruta garumā. Tādēļ dzīvnieku identifikācijas sistēma jāapvieno ar elektronisku sistēmu un centralizēto datu bāzi, vajadzības gadījumā ātri nosakot dzīvnieku izcelsmes vietu un maršrutu.
Arī transportējot svarīgi ievērot dzīvnieku veselības un labklājības principus. Pārvadājot dzīvniekus, rodas stress, satrauktie dzīvnieki jāārstē, bet medikamenti veicina gaļas piesārņojumu. Tiek domāts arī par to, lai tiktu reģistrēti visi uzņēmumi, kas transportē dzīvniekus, un tiem piederošie transporta līdzekļi. Tiem jāatbilst atzītiem dzīvnieku pārvadāšanas standartiem.
Pieeja «no kūts līdz galdam» iet kopsolī ar modernu pārbaudes metožu ieviešanu pārtikas kvalitātes un drošības kontrolei. Tāda ir arī riska analīze kritiskajos kontroles punktos HACCP (tas ir pasākumu kopums ar profilaktisku nozīmi un var tikt piemērots no kaušanas brīža līdz pārdošanas brīdim). HACCP metode ietver loģiskus sērijveida pasākumus, kuru gaitā var tikt atklāti iespējamie draudi pārtikas drošībai. Tādēļ pārtikas uzņēmumiem ir jānosaka visi iespējamie draudi pārtikas drošībai ražošanas vai apstrādes procesā.
Tomēr tiek uzskatīts, ka maziem uzņēmumiem būtu grūti ieviest šos principus, tāpēc ES speciālisti uzskata, ka katrā ražošanas sektorā varētu būt izveidoti «Labas prakses kodeksi», kas, protams, būtu arī jāievēro. Īpaši tas attiecas uz pārtikas mazumtirdzniecības veikaliem, jo prakse liecinot, ka pārtika visbiežāk tiek piesārņota tur. Tāpēc šajā pārtikas aprites posmā jāveic visi pasākumi, lai nodrošinātu stingrāko higiēnas prasību ievērošanu un izslēgtu pārtikas piesārņojuma draudus nepareizas vai neuzmanīgas rīcības dēļ.
ES speciālistu aprindās pieļauj, ka katrs gatavais pārtikas izstrādājums būtu jāidentificē ar partijas numuru, lai varētu izsekot attiecīgā izstrādājuma «vēsturei» no izcelsmes brīža.
Pieeja «no kūts līdz galdam» tika radīta, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāju aizsardzības standartu ievērošanu. Šajā procesā nozīmīgi ir arī patērētāji: viņi ir atbildīgi par gatavās pārtikas uzglabāšanu, apstrādi un pagatavošanu. Pat visdrošākā pārtika var kļūt nedroša, kaitīga veselībai, ja tā tiek nepareizi glabāta, apstrādāta vai sagatavota.
Saskaņā ar pieejas «no kūts līdz galdam» principiem patērētāji varēs rēķināties ar to, ka tiks nodrošināti ar precīzu informāciju par pārtikas sastāvdaļām un ražošanas metodēm. Pārējais ir pašu patērētāju ziņā.
