Reiz 1934. gada 19. martā Pļaviņu pusē pasaulē nāca puika Imants Bremze.
Reiz 1934. gada 19. martā Pļaviņu pusē pasaulē nāca puika Imants Bremze. Bērnībā, tāpat kā citi bērni, viņš labprāt klausījās un lasīja pasakas, vēl ne tuvu nenojauzdams, ka kādreiz pats iemēģinās roku to rakstīšanā. Lasītājiem viņš pazīstams ar pseidonīmu Imants Brēms.
Pļaviņās pavadītais bērnības laiks tā vien rosinājis saskatīt skaisto dabā, nezaudēt spēju mīlēt visu, kas apkārt. Apkārtne, kurā auga, spēlējās un gāja ganos Imants, viņam palikusi atmiņā kā ļoti skaista. Tajā pusē viņa tēvs bijis mežsargs, tāpēc laikam nav arī jābrīnās par Imanta izvēli pēc desmitās klases iestāties Aizupes mežtehnikumā. Pēc tam viņš strādājis Rīgas mežsaimniecībā. Izrādās, jau mācoties Pļaviņu vidusskolā, viņš savus pirmos rakstu darbus publicējis skolas izdevumā «Jaunais literāts».
Imants atceras, ka viņa darbs pirmo reizi plašākai sabiedrībai publicēts 1953. gadā žurnālā «Bērnība» un bijis apraksts par Daugavu. Stāsts par braukšanu ar plostu pa
Daugavu.
Pēc tam Imanta
Brēma darbi dienas gaismu ieraudzījuši laikrakstos «Literatūra un Māksla», «Cīņa», «Pionieris», «Kurmītis», žurnālos «Karogs», «Skola un Ģimene», «Draugs,» «Zīlīte».
Jaunībā Imantam bijušas vēl divas visnotaļ radošas aizraušanās – spēlēšana teātrī un glezniecība. Vēl tagad mājās viņam saglabājušās agrāk gleznotās ainavas. Ar neaprakstāmu lepnumu Imants stāsta, ka viena viņa mazmeita arī labi zīmējot, bet mazdēls pūšot trompeti.
Vēlāk Imants iestājies Maskavas Poligrāfijas institūtā un to arī absolvējis.
Stabilāk ar rakstīšanu Imants sācis nodarboties sešdesmitajos gados. Toreiz gan žurnāli un avīzes labprātāk ņēmuši drukāšanai, piemēram, stāstus, bet tagad tos vairs neviens nevēlas iespiest.
Kopš 1979. gada Imants ar ģimeni dzīvo Jelgavā. Kādu laiku viņš arī strādājis mūsu pilsētas laikrakstā «Darba Uzvara», kur publicēti ne tikai viņa raksti, bet pāris reižu – arī stāsti.
«Man jau no sākta gala patika tā pasaku lieta. Ļoti patīk arī teātra un operas izrādes, varbūt tāpēc arī pasaku tēli tuvi. Mēs, bērni, jau Pļaviņās arī uzvedām lugas, paši zīmējām dekorācijas. Kaut gan toreiz mūsu spēlētās lugas bija ne tik daudz pasaku, cik pieaugušo, kā jau kara laikā.
Jāatzīst, ka pašlaik izdevēji vismaz pasakas vēl ņem pretī, bet stāstus gan negrib iespiest. Stāsti man arī ir … vairāk nekā pasakas,» atzīst I.Brēms.
Pasaku meistaram neesot iecienītu personāžu vai tēmu, par kurām rakstīt. Daudz kas esot labs aprakstīšanai, ja vien labi izdodoties.
Imants uzskata: «Pasakas ir vienīgais, ko pašlaik vispār var uzrakstīt. Stāsti? Nu ko tagad stāstā var pateikt? Agrāk varēja … Pasakās gan var, arī tagad. Caur puķēm tā lieta iet vieglāk – pasakās visu ko var ieslēpt. Lielajiem kungiem jau nepatīk, ja raksta kaut ko tieši, kā ir. Pēdējos gados man tapušas pasakas pat ar tādu politisku piegājienu. Vesels krājums nodots iespiešanai (nezinu tik, vai iepriekš tā var teikt … neizdosies vēl…), tās ir nopietno laiku pasakas – par šiem laikiem. Parasti jau pasakas sāk ar vārdiem – «reiz senos laikos», bet šīs ir par šodienu. Tās būs lasāmas gan pieaugušajiem, gan bērniem, un tās nosaucu par kukaiņu pasakām. Ar kukaiņiem ir domāti cilvēki – mušas, sienāži… Kukaiņi ļoti labi atbilst cilvēku rakstura īpašībām.»
Interesanti, ka Imants pats arī vislabprātāk lasa pasakas. Viņaprāt, tieši pasakām ir visilgākais mūžs. «Ļoti labi uzrakstīta pasaka dzīvo simtiem un pat tūkstošiem gadu. Ar stāstiem ir citādi – laiki mainās, tie zaudē savu nozīmi un vērtību. Pasakas paliek mūžīgi. Lūk, tādu pasaku vajag mācēt uzrakstīt, lai to vienmēr varētu lasīt. Tādu gan literatūrā nav pārāk daudz, un tas parāda, ka tiešām labu pasaku nav viegli uzrakstīt. Piemēram, «Vinnijs Pūks» ir burvīga pasaka. Paies vēl desmit gadu, un tāpat visi lasīs šo grāmatu, «Pinokio piedzīvojumi» arī ir ģeniāla grāmata. Tajās viss ir tā noslīpēts – ne ko pielikt, ne atņemt,» stāsta Imants.
Arī mūsdienās sarakstītajai literatūrai rakstnieks seko līdzi, vismaz tik daudz, cik var atrast žurnālā «Karogs». Viņam gan ne īpaši patīk mūsdienu garadarbi. Viņaprāt, šolaiku stāstos un romānos pietrūkstot personāžu, kas darbojas, un notikumu, kas lasītāju ieintriģē un velk uz priekšu. Arī jauno rakstītie dzejoļi viņam pārsvarā šķiet nesaprotami: «Raksta viņi bez punktiem, komatiem … Visbiežāk nevar saprast, ko ar rakstīto domā, ko spriedelē un ko vispār vēlējušies ar savu dzeju pateikt.»
Pavisam citādi ir ar Imanta paša pasakām – tajās, lasot par viņa aprakstīto zvēru, putnu un citu personāžu piedzīvojumiem, ir pilnīgi skaidrs – runa nav par zirnekļcilvēku, pokemoniem, bruņurupučiem Nindzjām vai pelēm no Marsa. Tajās nav ne vēsts no ļaunuma un naida. Galvenās viņa pasaku vērtības ir laba sirds, mīlestība un draudzība. Tādas ir arī pavisam nesen iznākušās I.Brēma grāmatas «Kapteinis Čikimiks» pasakas. I.Brēms jau daudzus gadus ir jelgavnieks, un kopš 2000. gada septembra katram to atgādina arī pie bērnu un jauniešu centra «Junda» novietotais tēlnieces Dzintras Jansones izveidotais Jēpītis – vara cilvēciņš uz skursteņa ar vējlukturi rokā. Jēpītis ir I.Brēma izauklēts un izlolots pasaku tēls. Nu tas izbauda pats savus piedzīvojumus Raiņa parkā. Bet viņa radītājs par to noteikti neļaunojas. Garāmejot uzsmaida savam draugam Jēpītim un dodas uzrakstīt atkal jaunu pasaku, lai mazajiem un lielajiem to cienītājiem būtu kas interesants, ko izlasīt.
