Jaunais Rīgas teātris. I.Ābele «Tumšie brieži». Režisors Viesturs Kairišs.
Jaunais Rīgas teātris. I.Ābele «Tumšie brieži». Režisors Viesturs Kairišs.
Katrā no mums dzīvo kāda pasaule – tumša vai gaiša, viengabalaina vai saskaldīta, pilna ar mīlestību vai, gluži pretēji, ar naidu. Un mēs mēģinām iekļauties tajā spēlītē, ko sauc par dzīvi. Lai būtu pavisam droši, kā bērni izdomājam sev dažādas pamatvērtības… Un tad pienāk kāds negaidīts brīdis, kad pēkšņi un satriecoši neatgriezeniski «pamatvērtības» sabirst sīkos niekos, un, kā izrādās, nekā cita vairs apkārt nav. Paliek tikai stindzinoša tumsa un tukšums. Mīlestība ir paspējusi dzemdināt savu pretstatu naidu, un tas kā salda, spēcīga atriebības inde ir piesūcinājis visus jutekļus.
Viesturs Kairišs un jaunā dramaturģe Inga Ābele Jaunajā Rīgas teātrī mums piedāvā savu skatījumu uz cilvēku pasaulē. Jau lugas nosaukumā «Tumšie brieži» autore ir iekodējusi zināmu noslēpumu un mistisku simbolismu. Briedis – kā dzīvības, brīvības, mīlestības kulta dzīvnieks. V.Kairiša izrāde man sadalījās it kā divās atšķirīgās daļās, tāpēc arī runāšu par tām atsevišķi. Grūti pateikt, kāpēc režisors vēlējies I.Ābeles radītajam tīrajam lugas pirmvariantam pierakstīt turpinājumu, bet jūtams, ka arī dramaturģei tas nācis smagi. Mistiski un sakrāli tiek sākta spēle. Pilnīgā zāles un skatuves tumsā atskan sirdspuksti – mani, tavi, mūsu, varbūt briežu? No nekurienes sākušies, tie skan arvien uzstājīgāk, satrauktāk un kļūst par nelaimi vēstošu zīmi. Nekurienē – melnā skatuves rāmī – noris arī visa izrādes darbība. Režisoram bijis ļoti svarīgi lugas personāžus atbrīvot no vietas un detaļu konkrētības, jo problēmas, kuras lugā tiek risinātas it kā vienas ģimenes lokā, izrādē iegūst vispārinātu eksistenciālisma filosofijas skatuvisko interpretāciju. Vai tad, kad cilvēks zaudē ticību (lasi – mīlestību), viņš zaudē arī realitāti? Jautājums paliek neatbildēts…
Pēc konteksta, izrādes darbība rit lauku mājās, kur dzīvo četri cilvēki – pusauga meitene Ria (Evija Kromule), viņas tēvs Alfs (Ģirts Krūmiņš), Alfa otrā sieva Nadīne (Maija Apine) un Opis (Jānis Paukštello). Režisors noslēgtās ģimenes sadzīves ainas veidojis un «iecēlis» šaurā, melnā kvadrātiskā kastē, kas pacelta virs skatuves grīdas un savā nosacītībā veido tādu kā starpstāvokli starp realitāti un maldiem, neesošām debesīm un tikpat neesošu zemi.( Scenogrāfi Ieva Jurjāne un Ilmārs Blumbergs.) Istaba (māja – dzīve), kurā ģimene, viens otru nesaprotot un negribot saprast, mitinās, kļūst par simbolisku materializētās nāves postamentu. Četri cilvēki, kuru dvēseles ir iekšēji sadrupinātas, nespēj veidot to, ko sauc par saprašanos. Pārāk dziļi un pārāk egoistiski viņi katrs ir noslēgušies sevī, izsāpot to gruzdošo sāpi, kuras vārds kādreiz bijis «mīlestība». Mīlestības atraidījums, noliegums, sabrukums liedz viņiem iespēju otram uzticēties, atklāties, uzdrīkstēties mīlēt. Un Opja vakariņām atnestais nokautais trusis, kas tiek piekārts kā tāds greznuma priekšmets, uzmācīgi par sevi atgādinot, kļūst par šīs dzīves un mīlestības metaforisko zīmi.
Šajās lauku mājās biologs Alfs nodarbojas ar biznesu, proti, audzē tumšos briežus. Taču pienāk diena, kad materiālu apsvērumu dēļ viņš nolemj tos nokaut un pārdot. Alfa meita Ria (nervoza un mīlestību pieprasoša pusaudze) to uztver kā traģēdiju, jo šos karaliskos dzīvniekus ir pati audzējusi un kopusi. Bet pats galvenais – tie ir vienīgie, kurus Ria mīl. Uz upurēšanas altāra tiks likta mīlestība – briedis… Ģirta Krūmiņa Alfs dzīvo sasprindzinātā sava tēva Opja aizbildniecībā, viņam nav savu domu, savu jūtu, savas izvēles brīvības. Bailes būt nepareizam, nesaprastam burtiski paralizē viņa eksistenci, paralizē arī viņa attiecības ar meitu.
Visu šajās mājās nosaka Jāņa Paukštello Opis – kā dzīvos, ko mīlēs, kas dzims, ko ēdīs… Aiz bargas valdīšanas un pārmērīgas aktivitātes čaulas arī viņā slēpjas maza zēna ievainotā dvēsele, kas sauc pēc mīlestības un mammas brīžos, kad tiek nomesta liekulības maska. Alfa otrā sieva Nadīne (Maija Apine) slimīgi «izkaltusi», padevīga, ēnai līdzīga būtne šajā mājā nespēj ienest ne mīlestību, ne siltumu. Visus mīlēt, samierināt, piedot, pretī saņemot nievas un vienaldzību, tāds ir viņas šīs pasaules piepildījums. Lauku mājā ierodas arī briežu uzpircējs, ārēji vitālais un pašpārliecinātais Leons (Vigo Roga), un Alfa kādreizējais kursa biedrs un draugs Augusts (Armands Reinfelds). Kā dīķī iemests akmens viesu ierašanās «uzputo duļķes» vienmuļi aukstajā un garlaicīgajā šīs ģimenes dzīvē. Par pirmās daļas centrālo tēlu izveidojas ekscentriski izkāpinātā Evijas Kromules Ria. Nervozi uzbudinātā meitene, kas brīžam balansē pat uz ārprāta robežas, par visu savā dzīvē ir pieradusi cīnīties kā savvaļas dzīvnieciņš sprostā – ar zobiem un nagiem, sāpīgi savainojot pat tos cilvēkus, kas viņu mīl. Taču patiesībā dzīves «sprostā» ir visi.
Dīvainām saitēm saistīti, šie cilvēki maļas un maļas, taču izkāpt nav iespējams. Sastopot svešinieku Augustu, Ria viņā ierauga kaut ko sev ļoti radniecīgu, un alkās pēc sapratnes un siltuma dzimst uzticība, cerība izrauties, tikt brīvībā. Lieliski veidojas E.Kromules un A.Reinfelda saspēle. Kā divu ceļinieku liriski vientuļa vīzija, kas sasprindzinātajā spēles gaisotnē ienes izlīdzinātību, relatīvu mieru. Ria un Augusts grib būt citādi. Citādi savā rīcībā un domāšanā, uzticībā un mīlestībā. Rias mīlestība tiek aizlauzta, vēl nepiedzimusi, bet Augustam pārāk smaga nāk līdzi pagātnes nasta.
Pirmās daļas melnais tukšums, kas mizanscēnās skopi izgaismots ar baltu gaismu un dziļi zemapziņu skarošā mūzika (komponists Artūrs Maskats), rada askētiski tīru un kompozicionāli vienotu formu. Ar zīmēm, mājieniem, zemtekstu – lēni un mokoši lugas varoņi mēģina atšķetināt savas pagalam samežģījušās dzīves un savstarpējās attiecības. Skatītājam ir jāpiedalās, jādomā līdzi, jo viss paliek līdz galam neizteikts. Draudoši aug sasprindzinājums, kas kuru katru brīdi var izlauzties sprādzienā. Līdz vājākais no visiem neiztur. Bezgalīgās sāpēs, atriebībā un ļaunuma apsēstībā Ria nogalina savus briežus… Šajā gluži vai apokaliptiskajā ainā sakāpinātā emocionalitāte sasniedz visaugstāko punktu, izrādes kulmināciju. Tā arī beidzas lugas autores piedāvātais pirmvariants. Taču V.Kairišs grib turpināt. Nosacīti sauktā otrā daļa (viss uzvedums tiek spēlēts vienā daļā), izrādē ievieš nedaudz citādus spēles noteikumus. Režisoram gribējies skatuviski atdzīvināt tēlu, par kuru pirmajā daļā notiek tikai sarunas, bet pats tēls uz skatuves neparādās. Tā ir Alfa pirmā sieva Aija, kas pēc autokatostrofas ir pārstājusi runāt un ievietota psihiatriskajā slimnīcā. Kā fantoms asinssarkanā kleitā šajā mājā nezin no kurienes parādās Regīnas Razumas Aija, pastiprinot šīs Valpurģiskās nakts notikumus. Ar stīvu Gorgonas skatienu viņa paralizē, izraisa šausmas, atmiņas, atzīšanās. To, ko pirmajā daļā varēja lasīt zemtekstos un mājienos, otrā daļā personāži sāk paskaidrot, izskaidrot, attaisnot, pārliecināt – un sākas dīvaina vārdiska rotācija, kas ne pie kā neved.
