No 9. līdz 28. jūlijam Zemgales Reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītājs Viesturs Reinfelds guva vērtīgu pieredzi, viesojoties tālajā Taivānā.
No 9. līdz 28. jūlijam Zemgales Reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītājs Viesturs Reinfelds guva vērtīgu pieredzi, viesojoties tālajā Taivānā.
Uz turieni viņš devās, lai iepazītos ar svešās zemes lauksaimniecību, piedalītos seminārā «Lauksaimniecības produktu ražošana un mārketings».
Viesturs Reinfelds uz Taivānu brauca ar Taivānas Internacionālā kooperācijas un attīstības fonda (ICDF) uzaicinājumu un finansējumu. Pārvaldes vadītājs labprāt dalījās iespaidos, sniedzot «Ziņām» interviju.
Vai citi semināra dalībnieki bija Taivānas iedzīvotāji?
Nē, mēs bijām 20 dalībnieki no 17 dažādām valstīm, tostarp pieci pārstāvji no Āfrikas, seši no Centrālamerikas, trīs no Mongolijas, divi no Eiropas. Palikām labi paziņas, tādējādi pasaule man ir kļuvusi šaurāka. Strādājām, runājot angļu mēlē. Iepazinos ar situāciju lauksaimniecībā visās tajās zemēs, no kurām seminārā bija kāds pārstāvis, jo katram vajadzēja raksturot šo nozari valstī. Tā gan bija virspusēja, taču noderīga informācija.
Kāds bija jūsu ieguvums no šā komandējuma?
Atgriezos mājās, papildinājis zināšanas ar trim vērtīgām lietām. Pirmkārt, uzzināju par lauksaimniecības produktu ražošanu citās valstīs, otrkārt, par to, kāds ir preces ceļš no lauka līdz pusdienu galdam. Taivānā tas ir izstrādāts līdz pēdējam sīkumam. Tur ir izveidotas fermeru asociācijas, kurām ir sava pašpārvalde. Tā tiek ievēlēta, jo katram zemniekam ir viena balss. Fermeru pašpārvaldes ir spēcīgi politiski mehānismi, jo tām pieder banka, bērnudārzs un citas iestādes. Tādējādi lauksaimniecības produkcijas ceļš līdz gardēžu vēderam iet caur asociāciju.
Zemniekam pieder vidēji tikai viens hektārs zemes, jo šis nekustamais īpašums Taivānā ir ļoti dārgs. Zemes cena atkarībā no atrašanās vietas svārstās no 300 līdz 1600 latiem par hektāru.
Vai, apsaimniekojot tik mazas platības, Taivānas iedzīvotāji spēj sevi nodrošināt ar nepieciešamajiem pārtikas produktiem?
Taivāna ir 36 000 kvadrātkilometru liela, vienu trešdaļu no kopējās platības aizņem kalni. Valstī pērn bija 22 miljoni iedzīvotāju, galvaspilsētā Taipejā vien to ir 2 miljoni, gandrīz tikpat, cik visā Latvijā. Taču lauksaimniecība Taivānā ir augsti attīstīta, un tās iedzīvotāji paši sevi apgādā ar nepieciešamajiem pārtikas produktiem, turklāt vēl eksportē tos.
Kādas ir dominējošās lauksaimniecības kultūras Taivānā?
Valstī valda subtropu un tropu klimats, tādēļ mums ierastie graudaugi tikpat kā netiek audzēti. Visizplatītākā kultūra ir rīsi, arī augļi – dažādu šķirņu ananasi, banāni, arbūzi – un dārzeņi. Labi attīstīta ir cukura ražošana, lotosu, orhideju un citu ziedu audzēšana.
Bet vai tad tur bija ko mācīties?
Mums ir maz kopīga ar Taivānas lauksaimniecību. Taču tas nenozīmē, ka mums nav no viņiem ko mācīties. Neuzskatu, ka, atgriežoties no kādas valsts, veikli jākopē tās dažādās nozarēs izstrādātās metodes un paņēmieni, lai tuvotos citzemju attīstības līmenim. Taču zināšanas par to, kāda citur ir pieeja darbam, sistēma, domāšana, gan ir lieliska prioritāte.
Taivānas iedzīvotāji ir ļoti strādīgi. Agri no rīta un vēlu vakarā viņi rušinās pa saviem lauciņiem. Mums pat gribējās pavaicāt, vai viņi vispār kādreiz guļ.
Kādas ir turienes zemnieku raksturīgākās problēmas?
Viņus nepavisam nelutina laika apstākļi. Tur ir pārāk daudz saules. Taivānā siltumnīcas ir nevis, lai veicinātu saules staru piekļūšanu augiem, bet gan, lai aizkavētu to. Dažkārt augļus un dārzeņus piemeklē slimības – līdzīgi kā pie mums. Viņiem produkcijas ražošana nemaz nav lēta. Izdevīgāk pat būtu rīsus ievest nekā audzēt pašiem. Svarīga loma ir fermeru asociācijām, kurās naudu var ieguldīt uz procentiem, kā arī ņemt kredītu. Taivānas tālredzīgā valsts politika ir ļāvusi izveidot lielisku sistēmu, kas atbalsta lauksaimniekus, tā nodrošinot arī zemu bezdarba līmeni valstī – tikai 3 procentus. Tur zemnieki ir atbrīvoti no jebkādiem nodokļiem. Protams, Taivānas ekonomiskais balsts ir spēcīgā elektronikas ražošanas nozare, un šajā jomā valsts ir augsti attīstīta. Tur minimālā alga ir 300 latu mēnesī. Mēs savus zemniekus no nodokļiem atbrīvot tā vienkārši nevaram. Tieši Taivānas ekonomikas un lauksaimniecības politikas iepazīšana bija nozīmīgs pieredzes bagātinātājs komandējumā uz šo valsti.
Jūs minējāt, ka guvāt trīs vērtīgas lietas komandējuma laikā. Divas nosaucāt. Kas bija trešā?
Tā kā tur biju spiests runāt tikai angļu valodā, papildināju savas svešvalodas zināšanas. Pēc semināra devos uz Hšinjingu, kas ir Jelgavas partnerpilsēta Taivānā. Tikos ar turienes mēru Čenu Činu Taiu (Chen Ching-Tai). Viņš pasniedza dāvanu – skaistu sienas dekoru ar uzrakstu latviešu valodā «Lai mūsu draudzība ilgst mūžīgi». Tika pasniegta dāvana arī Jelgavas mēram Andrim Rāviņam. Jelgavas dāvana viņam bija Lielvārdes josta, kora «Skali» kompaktdisks, bukleti par mūsu pilsētu un lelle latviešu tautas tērpā.
Nenoliedzami, brauciens uz Taivānu deva man lielisku iespēju paplašināt zināšanu loku, ieskatoties citu tautu dzīvē un lauksaimniecībā.
