Torīt bijušais Zaļenieku pagasta Padomes priekšsēdētājs O.Briedis pa telefonu ar atvieglojumu teica: «Paldies Dievam, Maija Zvejniece pirms vieniem naktī no savas piketa vietas pazudusi. Tāpēc uzskatu, ka viņa bada streiku ir pārtraukusi. Citādi…».
Torīt nu jau bijušais Zaļenieku pagasta Padomes priekšsēdētājs Ojārs Briedis pa telefonu ar atvieglojumu teica: «Paldies Dievam, Maija Zvejniece pirms vieniem naktī no savas piketa vietas pazudusi. Tāpēc uzskatu, ka viņa bada streiku ir pārtraukusi. Citādi…»
Kas būtu bijis citādi, lai pagaidām paliek noklusēts.
Tagad netālu no Zaļenieku Upuru akmens aiz autobusu pieturas nojumes vairs nerēgojas nošļukusī, dažu līdzjūtīgu arodskolas puišu sagādātā un uzslietā telts. Uz soliņa vairs klusi nesēž apņēmīgā lauku sieva, kuras stāvs dažu dienu laikā bija tā saplūdis ar pagasta centra pelēko ainavu, ka dažbrīd likās – viņa tur atrodas, ja ne mūžīgi, tad sen, sen – kā akmens. Kā zīme, liecība, pārmetums. Pirms paša pavasara pēkšņi uznākušā aukstuma vilnī protestētāja bada streika septītajā naktī klusi nozuda. Vai auksto debesu zvaigznēs viņa bija izlasījusi un samierinājusies, ka pret ziemu neko iesākt nespēs, nosals? Ka ar badošanos dzīvi Zaļeniekos neizmainīs? Diemžēl.
Otrā rītā cilvēki steidzās uz darbu, skolu. Daži, nesastapdami piketētāju, interesējās par viņas veselību. Citi nodūra skatienu, dvēselē juzdami rūgtenas mieles. Bet vēl citi vienaldzīgi atmeta ar roku, sak, ko dullai padarīsi, labi, ka metusi mieru.
Pirmoreiz Maiju Zvejnieci sastapu nejauši. Pareizāk sakot, pārpildītā autobusā dzirdēju viņas valodu, kas lielā mērā raksturoja šīs sievietes dzīves uztveri (to vēlāk, pagājušajā vasarā, aprakstīju publikācijā «Noklausīts lauku sievas monologs»).
«Tas cilvēks pārtikai mēnesī tērēja 20 santīmu. Un iztika. Reiz satiku viņu, bija nopircis 100 gramu sālītu brētliņu. Laikam kādi svētki bija. Sacīja, ka viņu veikalā apkrāpuši: pirkums maksājis trīsarpus santīmu, bet pārdevēja paņēmusi visus piecus. Viņš, nu tas Pops, ļaunā nebija ņēmis, lāga dvēsele. Sacīja: nu viņam nedēļu būšot, ko ēst. Laikam tad katru dienu noēda pa vienai zivtiņai, jo cik tad tai kulītē bija? Parasti viņš uz veikalu gāja tikai pēc sāls un sērkociņiem. Vairāk netērēja. Domājat, skops bija? Nekā. Viņam bija pensija, bet viņš no tās atteicās. Sacīja: citiem vairāk vajag. Es viņam: dullais, ja pats bez naudas vari iztikt, padomā taču par māsu pilsētā, lai viņas ģimenei tava pensija tiek! Bet viņš – ne un ne. Katram esot par sevi jārūpējas. Teica: lai pensija tiek valsts kasei, valstij tagad grūti laiki… Nu, vai tādam cilvēkam Triju Zvaigžņu ordenis nepienākas? Vēl ņemot vērā, ka krievs? Kāda nozīme tautībai, ja ir kārtīgs cilvēks. Es pat Ulmanim uz kanceleju rakstīju par šo Popu. Neatbildēja, protams. Kā tas vēlāk beidzās? Nomira Pops. Vai tad kāds zina, no kā ļaudis mirst… Žēl, tāds cilvēks bija, ka nu. Ja tādu būtu vairāk, Latvijā notiktu mazāk žuļicību, dzīvotu labāk… Tomēr biju panākusi, ka to pensiju viņam rajonā uzkrāja. Pēc nāves māsa naudu saņēma.»
Kādu citu reizi M.Zvejniece bija sastopama zemnieku protesta akcijā pie Lietuvas robežas, viņa bija klāt arī Cukurfabrikā, kad vētrainā sapulcē sprieda par cukura nebūšanām Zemgalē. Visur šī kundze mēdz būt varena runātāja – asa, neiecietīga un kategoriska. Viņa iestājas par katru, kas cietis no netaisnības, viņa uzbrūk visam, ko neieredz, – sākot no zagļiem, «prihvatizētājiem» un pērkamiem politiķiem, beidzot ar staļinisma, komunisma paliekām. Turklāt šī kundze nelamājas kā tirgus sieva: lai gan viņas valoda ir paskaļa un asa, tā arvien ir inteliģenta cilvēka argumentēta valoda, bet galvenais – patiesa. Acīmredzot patiesīgums šīs sievas runā daudziem tik ļoti nepatīk.
Kādā rudenīgā dienā, lietum smīlājot, M.Zvejniece autoostā Jelgavā kārtējo reizi gaidīja autobusu uz Zaļeniekiem. Viņai pienāca klāt bezpajumtniece, lūdza kādu santīmu. Maijas kundze bija atvedusi uz pilsētu pārdot kanniņu piena, taču naudas vairs nebija atlicis ne druskas – bija nopirkusi pārtiku. Tad viņa no somas izņēma vienīgo maizes kukulīti un sniedza lūdzējai: «Tas tev, mīļā, varbūt būs vairāk noderīgs nekā daži santīmi,» viņa teica.
M.Zvejniece vairākkārt nāca uz «Ziņu» redakciju, katrreiz somā – žūksnītis «papīru»: viņa septiņu gadu garumā tiesājas par savu senču īpašumu. Veltīgi. Sūta no Poncija pie Pilāta. Un vienmēr – pat valsts visaugstākās tiesas instances – viņu nolika izejas punktā, Zaļenieku pagastā, no kura vadītājiem kundze piedzīvojusi pārestību. Daļu īpašumu gan viņa atguvusi, taču daļa mantības paputējusi, likvidējoties kolektīvajai saimniecībai, bet vietā nākusī paju sabiedrība tikusi atzīta par brīvu no priekšgājējas saistībām. Neviens formāli nav vainīgs, bet M.Zvejniecei kādreizējo īpašumu vietā – tik vien kā žūksnītis kompensācijas sertifikātu, par kuriem viņai liedz iegādāties zemi. Zaļenieku pagastā brīvu vairs neesot, teica O.Briedis.
M.Zvejniece piedzīvojusi 1949. gada 25. marta deportācijas. Atgriezusies dzimtenē, viņa dzīvoja un strādāja Ogres rajonā Taurupē. Bija diplomēta ciltslietu zootehniķe, zinoša, strādīga, prasīga un vienmēr principiāla. Nepakļaudamās konjunktūrai, viņa «karoja» ar vietējiem partijas «bosiem», kuriem, liekot lietā demagoģiju, viltu un sakarus, izdevies nešpetno sievu iedabūt Ģintermuižas dziednīcā. Un viņa nemaz neslēpj, ka viņai esot «zīme par to, ka – dulla». Kad Latvijā tika atjaunota neatkarība, viņa atgriezās savos Zaļeniekos, lai saimniekotu uz senču zemes. Tomēr pirms tam vajadzēja to atgūt.
Pamazām M.Zvejniece iepazina daudzas formālas likumības ietvaros veiktās nelikumības, nu, vismaz netaisnību. Viņa noskaidrojusi, kā viens otrs pagasta «sarkanais barons» (par tādiem viņa sauc ne jau kādreizējos partijas funkcionārus, bet gan agrākās kopīgās mantas, sabiedriskā īpašuma veiklos «prihvatizētājus») ticis pie labumiem, pie tehnikas, ēkām, Latvijā pašas vērtīgākās, auglīgākās zemes uz vientiesīgāko cilvēku rēķina. Atšķirībā no citiem pagasta ļaudīm, kas notiekošo vēroja, vienīgi iekšēji kurnot, M.Zvejniece savu taisnīgumu pauda skaļi un atklāti ikvienam, kas viņu bija gatavs uzklausīt. Vērīgām ausīm dzirdēt būtu daudz interesanta, un par daudz ko – nenobrīnīties.
Par ieilgušajiem «cara laikiem» Zaļeniekos iznācis dzirdēt vairākkārt no vairākām personām. Cars ir kāda Zaļenieku «varenā» iesauka, kurā ielikts tik daudz rūgtuma, savas nevarības apzināšanās un bezcerīguma, ka jebkurš ar sirdsapziņu apveltīts cilvēks zem šā sloga sabruktu. Cars nesabrūk. Viņš daudzveidīgi turpina pakļaut, valdīt, ietekmēt un manipulēt, lai uz citu rēķina vairotu savu labumu. Kā pelēkais kardināls viņš, acis allaž izvairīgi nodūris, līdzīgi šaha figūrām bīdot un regulējot amatpersonas, pats palikdams it kā malā. Viss notiekot it kā pats no sevis, bez viņa ietekmes. Tomēr pagasta ļaudis labi zinot, kurš ir īstenais noteicējs, un daudzi kā smagu slogu izjūt viņa ietekmes ēnu. Vieni ar to bezspēcīgi samierinājušies kā ar nenovēršamību, citi – priecājas, ka viņiem ir darbs un iztika, tāpēc, baidīdamies to zaudēt, cieš un, visticamāk, vienmēr cietīs klusu. Un tikai daži, paši spītīgākie Zaļenieku cilvēki, turpina atklāti cīnīties par taisnīgumu, par savām tiesībām. Dzirdēt par nejēdzībām pagastā iznācis daudz, taču vienmēr sekoja lūgums tālāk neko nepaust, jo «jādzīvo vien pašu pagastā» vai arī – «tur jau tik un tā nekas nebūs labojams». Tikai M.Zvejniece un vēl viens otrs palika nesamierināmi un skaļi un atklāti sacīja, ko domāja. Naktī pēc pašvaldību vēlēšanām viņa līdz pusčetriem rītā gaidījusi balsošanas rezultātus. Kad uzzinājusi jaunās pagasta Padomes sastāvu, pieteikusi bada streiku:
«Sēdēšu pie Upuru akmens, minerālmēslu maisus piebāzīšu ar dūnām, apsegšos ar agroplēvi – nenosalšu,» viņa apņēmīgi teica. «Man citas iespējas nav pievērst sabiedrības uzmanību nelikumībām.»
Pie piketētājas brauca avīžnieki, televīzijas, radio ļaudis. Vairums tā arī netika līdz galam skaidrībā, ko īsti šī lauku sieva grib panākt. Vienu brīdi viņa iestājusies pret to, ka kāda viņas paziņa jau 10 gadu nevar likumīgi izrakstīt no mitekļa dēlu, kas dzīvo Krievijā. Bez kādas pārejas M.Zvejniece turpinājusi, ka protestējot pret mahinācijām ar zemes īpašumiem, pret jaunievēlēto pašvaldību, bet beidza viņa ar prasību starptautiski atzīt komunistu ļaundarības, genocīdu pret latviešu tautu un cilvēci līdzīgi tam, kā Nirnbergas prāvā nosodīts fašisms.
Vairākas dienas un naktis cienījamā vecuma kundze spītīgā apņēmībā gaidīja savas protesta akcijas galveno rezultātu: atzīt vēlēšanas Zaļeniekos par nelikumīgām. Tomēr uztura trūkums un, galvenais, pēkšņais aukstums darīja savu. Naktī uz pirmdienu lāviņa autobusu pieturā palika tukša. Pagasta amatpersonas varēja atviegloti uzelpot. Viņiem, kas pēkšņi bija nokļuvuši masu informācijas līdzekļu uzmanības lokā, vairs nekas «nedraudēja»: vientiesīgā veča, tāda jokaina, pasēdēja, padumpojās un – pārgāja. Tādu nav ko ņemt par pilnu. Lai gan iekšējs tramīgums bija saglabājies, tas izpaudās bijušā pagastveča pa telefonu sacītajā: «Labi, ka viņa, Zvejniece, piketu pārtraukusi. Ja atgriezīsies – nāksies viņu vest uz psihoneiroloģisko dziednīcu.»
Dažas dienas, ko apņēmīgā sieviete pavadīja badojoties, apliecināja pagasta (un, pateicoties masu saziņas līdzekļiem, arī visas Latvijas) ļaužu dažādo izpratni un attieksmi gan pret pašu Zvejnieces kundzi, gan pret viņas protestu.
«Tā ir viena traka sieva! Viņa pat esot slimojusi ar nerviem, tādu nav ko ņemt par pilnu!»
«Man ir kauns par sevi, par pārējiem pagasta ļaudīm, ka nepievienojos Maijai; ka mēs, daudzie, kas zinām patiesību par Zaļeniekos valdošo kārtību, atstājām šo sievieti vienu, neaizsargātu. Jo no kaut kā ierasti baidījāmies. Man kauns.»
«Maijai Zvejniecei ir ļoti skarbs, nesavaldīgs raksturs, apvienots ar saasinātu taisnīguma izjūtu.»
«Daudz kam no Maijas Zvejnieces uzskatiem neesmu piekritusi – tam, kā viņa runā, kā visur iespraucas, izmantodama pat nepiemērotus apstākļus, lai uzdotu kategoriskus jautājumus, pieprasot tikpat viennozīmīgas atbildes… Tomēr taisnīguma trūkumu viņai nudien nevar pārmest. Tas viņai piemīt kaut kādā īpaši saasinātā veidā.»
«Viņa arvien uzskatījusi, ka viņas misija ir iestāties par taisnību, aizstāvēt tos, kam nodarīts pāri. Viņa arvien daudz vairāk domā par citiem, nevis par sevi.»
Ir bijis vērts badoties kaut vai tāpēc, lai dzirdētu šādus vārdus. Zinot, ka līdzīgu cilvēku, tāpat kā pārestību, netrūkst arī citviet Latvijā, tomēr ir skumji, ka Zaļeniekos, visticamāk, viss tā arī paliks pa vecam. Jo pagasts tomēr ir tikai maza visas valsts iekārtas lauska.
