Zemgales Plānošanas reģiona kultūras attīstības speciāliste Ilva Kalnāja ir kā vidutāja kultūras jautājumos starp pašvaldību, valsti un Eiropas Savienību
Ar Zemgales Plānošanas reģiona (ZPR) kultūras attīstības speciālisti Ilvu Kalnāju tiekamies laikā, kad vasaru straujiem soļiem nomaina rudens un vieglu jaciņu vietā jālūkojas pēc siltāka apģērba. Pārmaiņu sajūtās ir arī pats reģions – priekšā jaunais ES struktūrfondu plānošanas periods, kas vēl nezīmē skaidru vīziju par projektu iespējām. Taču kultūras attīstības speciālistei tas ir svarīgi, jo dalība projektos sniedz ne tikai ieguldījumu reģiona kultūrā, bet arī lielāko daļu finansējuma viņas darbības nodrošināšanai. Pārējais tiek no Kultūras ministrijas, ar ko ZPR speciāliste patlaban sadarbojas digitālās kultūras kartes izveidē. «Ir jau nelielas bažas, vai valstij turpmāk būsim vajadzīgi. Tomēr ES līmenī sadarbība lielākoties notiek ar reģioniem. Tāpēc būtu tuvredzīgi mūs likvidēt,» spriež I.Kalnāja, kura kultūras jomā strādā ar 22 Zemgales pašvaldībām.
– Kāds bija jūsu šīs vasaras lielākais kultūras notikums?
Protams, Dziesmu un Deju svētki! Savulaik pati esmu gan dziedājusi, gan dejojusi, bet šoreiz piedalījos un visu izbaudīju kā skatītāja. Biju pūtēju orķestru koncertā Doma laukumā. Apmeklēju arī deju koncertu un lielo noslēguma koncertu. Tas bija ļoti emocionāls pasākums, kas deva milzīgu lādiņu jaunajam darba cēlienam. Piesaistīja visa svētku atmosfēra, ko varēja baudīt ne tikai koncertos, bet arī, piemēram, Vecrīgā, kur muzicēja dažādi ansambļi. Viens no pārsteigumiem svētkos bija kāds melnādains puisis, kas dejoja latviešu tautas dejas. Mūsu māksla spēj piesaistīt arī cittautiešus. Bija taču arī japāņi, kas dziedāja mūsu tautas dziesmas.
– Tomēr ceļš uz šiem svētkiem nebija tas vieglākais. 2010. gadā, kad stājāties amatā, notika lielas diskusijas, kā samazināta finansējuma apstākļos tos vispār varēs noorganizēt.
Jau piemirsusies tā situācija, kad likvidējās rajoni un to vietā izveidojās novadi. Tajā laikā pietrūka koordinācijas, jo Kultūras ministrija likvidēja eksperta štata vietu bijušajās rajonu padomēs. Kultūras norišu koordinācija tika uzticēta plānošanas reģioniem – tā pamazām šo kontaktu tīklu esam atjaunojuši. Nacionālajā kultūras centrā patlaban arī ir eksperts, ar ko sadarbojas pašvaldības. Kā reģiona pārstāve es piedalījos Dziesmu svētku, tai skaitā arī mērķdotāciju, modeļa izstrādē. Pašu svētku koordinēšanu, strādājot pa tiešo ar pašvaldībām, uzņēmās Nacionālais kultūras centrs.
Tikai pērnā gada nogalē tika atjaunota mērķdotācija tautas amatieru kolektīvu vadītājiem, ko valsts pārtrauca piešķirt 2009. gada septembrī. Visu šo laiku atalgojuma jautājums bija atstāts pašvaldību ziņā. Taču nevarētu īsti teikt, ka tāpēc būtu likvidēti kādi kolektīvi. Gluži otrādi – izveidojušies jauni kori un deju kolektīvi. Manuprāt, izpratne par to, ka amatiermāksla ir vajadzīga, pašvaldībām ir augusi. Bažas par to, ka nebūs finansējuma un līdz ar to arī kolektīvu un Dziesmu svētku, nepiepildījās.
– Vai, atstājot tautas amatieru kolektīvu vadītāju atalgojumu pašvaldību ziņā, neradās liela atšķirība, cik kurā vietā saņem?
Šī atšķirība ir ļoti liela. 2011. gadā veicu nelielu pētījumu. Atklājās, ka kolektīvu vadītāji saņem, sākot no 50 līdz pat 360 latiem mēnesī. Lielākajai daļai atalgojums bija 100 – 150 latu. Tas nozīmē, ka kolektīvi pamatā turas uz lielu entuziasmu. Jelgavas un tuvējo novadu vadītāji gan ir diezgan labi atalgoti.
– Vai piekrītat, ka ekonomiskā krīze savā ziņā veicināja pašdarbību, jo pašvaldībām vairs nebija lielu iespēju piesaistīt profesionālos kolektīvus?
Jā, šajā laikā tas ir diezgan izplatīti, ka pašvaldības savu pasākumu programmas lielā mērā «būvē» uz pašdarbības kolektīvu uzstāšanos. No savas pieredzes varu teikt, ka dalība pašdarbības kolektīvos piepilda, uzlādē un ļauj cilvēkam izpausties radoši. Ja sadzīve ir grūta un, iespējams, darbs ne pārāk patīk, šāda izpaušanās dod spēku un enerģiju. Līdz ar to cilvēkam parādās spēks strādāt un dzīvot tālāk. Pozitīvs moments šajos kolektīvos ir arī savstarpējā komunikācija. Cilvēki nenoslēdzas savās mājās, bet nāk ārā un komunicē. Tas dod iespēju satikties un apmainīties ar noderīgu informāciju. Tāpēc tas ir tikai apsveicami, ka pašdarbība gājusi plašumā.
– Taču ko darīt ar augsto mākslu? Vai lauku kultūras namos tai vairs nav vietas?
Skaidrs, ka paši iedzīvotāji nesamaksās par biļetēm. Arī ceļš uz Rīgu ir dārgs. Tāpēc valstij noteikti būtu jādomā, kā nodrošināt profesionālo mākslinieku uzstāšanos reģionos, jo tas tomēr ir izglītojoši. Jelgavā jau sen ir tradīcija, ka tiek slēgti līgumi ar profesionālās mākslas kolektīviem un pašvaldība piemaksā, lai šīs biļetes iedzīvotājiem būtu pieejamas. Līdz ar to cilvēki pamazām ir pieraduši pie augstās mākslas – zāles ir pilnas!
Pirms pāris gadiem pašvaldībām bija iespēja piedalīties profesionālās mākslas pieejamības programmā, kad plānošanas reģioniem tika piešķirti līdzekļi un attīstības padome lēma, kā tos dalīt tālāk. Modeļi, kā pašvaldības šo naudu izlieto, bija diezgan dažādi – vieni profesionālos māksliniekus aicināja pie sevis, citi apvienojās un izdomāja, kā savus cilvēkus aizvest uz apkaimē lielāko kultūras namu, kur tehniski iespējams nodrošināt kvalitatīvu pasākumu. Manuprāt, tas ir pareizais ceļš – diez vai katrā mazā lauku kultūras namā vajadzētu taisīt operu. Šiem namiem ir cita funkcija. Tā ir vieta, kur pulcēties cilvēkiem un notikt maziem pasākumiem, bet pašvaldībām būtu svarīgi saprast, kā aizvest savus cilvēkus uz kādu lielāku pasākumu vai teātra izrādi, piemēram, tepat Jelgavā. Tāpēc žēl, ka pēc gada šī profesionālās mākslas pieejamības programma reģionos tika pārtraukta. Pašvaldības kaut ko varēja dabūt caur Valsts kultūrkapitāla fondu, bet tām nācās rakstīt nopietnāku projekta pieteikumu. Cik saprotu, šī iespēja vairs netiek īpaši izmantota.
– Sākot darbu, jūs tikāties ar reģiona kultūras darbiniekiem, lai apspriestu turpmāko sadarbības. Sarunā noskaidrojās, ka pietrūkst informācijas par iespējām piesaistīt finansējumu, kā arī mūsdienīgas izglītības kultūras darbā. Kas šajos trīs gados mainījies?
Droši vien katrs kādā brīdī varētu sacīt, ka pietrūkst informācijas par iespējām piesaistīt finansējumu, bet drīzāk pietrūkst izpratnes, kur to meklēt un kā izmantot. Mums bijis daudz semināru, esam par to mācījuši un stāstījuši. Dažāda informācija kultūras darbiniekiem tiek arī regulāri nosūtīta. Jāņem gan vērā, ka lielajām pašvaldībām ir lielāka kapacitāte sagatavot šos projektus. Maziem namiem tās pietrūkst. Ja pašvaldībā ir viens cilvēks, kurš vada kultūras namu, organizē pasākumus un visu kultūras dzīvi, viņam īsti nav iespēju rakstīt projektus.
Mūsdienīga izglītība arī aktuāls jautājums, jo kultūras lauciņā vērojama diezgan liela kadru mainība, īpaši mazajās pašvaldībās. Mums bija projekts, kura laikā piedāvājām profesionālās pilnveides astoņu dienu semināru ciklu. Tāds notika arī Jelgavā. Ļoti ceru, ka nākamajā plānošanas periodā arī izdosies ko tādu īstenot. Ņemot vērā, ka kultūras darbiniekam bieži vien jādara viss, viņiem vajadzīgas zināšanas ne tikai, kā noorganizēt pasākumu, noslēgt līgumu un piesaistīt finanses, bet arī – kā noregulēt skaņu un gaismas. Tā kā atalgojums ir neliels, nereti kultūras darbu uzņemas cilvēks, kuram vispār nav nekādas izglītības šajā jomā. Pašvaldību vadītājiem tomēr vajadzētu meklēt profesionālus cilvēkus, kas vada kultūras iestādes. Lai arī kultūra ne vienmēr ir rentabla, tā veido vidi, kā arī rada piederības izjūtu.
– Kultūras darbā bieži tiek minēts arī izdegšanas risks.
Dažkārt jau ar zināmu ironiju izskan – nu, kāpēc tiem darbiniekiem atkal vajag mācīties, būt mācītiem un pārmācītiem. Taču, izliekot sevi radošā darbā, laiku pa laikam nepieciešams papildināties, pilnveidoties, smelties jaunas idejas. Tāpēc šīs mācības vai vienkāršas tikšanās ir labs veids, kā kultūras darbinieki var dalīties pieredzē. Katrs stāsta, kas kuram aktuāls, un var paņemt, kas pašam tajā brīdī nepieciešams. Dziesmu svētku gadā šīs tikšanās gan nenotika. Gatavojos tagad, rudenī.
– Viens no lielākajiem finansējuma avotiem, ar ko strādājat, ir Eiropas Savienības struktūrfondi. Cik izdevies kultūrai paņemt šajā plānošanas periodā?
Kultūrā bijis daudz lielu investīciju projektu, piemēram, par amatniecības centru izveidi un muzeju pieejamību. Vēl mēs īstenojām radošo industriju projektu, kas guva ļoti lielu interesi un atsaucību. Tā laikā mākslas un mūzikas skolās un dažādos centros tika izveidota infrastruktūra, rīkotas meistarklases un pasākumi. Veiksmīgi norisinājās projekts par kulta vietām, tās tika pamatīgi izzinātas un iekļautas tūrisma apritē. Pateicoties šim projektam, bija iespēja sarīkot arī seno tradīciju festivālu Tērvetē. Tad vēl jāmin projekts amatniekiem. Tā mērķis ir panākt, ka viņi ar savu produkciju varētu veiksmīgi startēt Eiropas Savienībā. Patlaban, piedāvājot dažādus dizaina risinājumus, ar šiem amatnieku produktiem strādā Mākslas akadēmijas studenti. Bijuši arī tā saucamie mazie projekti. Piemēram, mācības un festivāls koriem un folkloras kopām. Piedalījāmies Baltu vienības dienās Lietuvā.
– Vai šie projekti, kuru laikā izveidota infrastruktūra, turpinās dzīvot arī pēc projektu noslēguma? Piemēram, amatniecības centri?
No katras pašvaldības atkarīgs, kā tas tālāk attīstīsies. Vienu brīdi bija bažas, vai amatniecības centri turpināsies, bet pamazām tie iedzīvojas. Grūtāk iet ar pašiem amatniekiem, viņu juridiskās lietas nav līdz galam sakārtotas, līdz ar to amatnieki īpaši nevēlas sevi reklamēt. Taču arī tas pamazām atrisinās. Amatniecība noteikti ir kultūras daļa.
– Bet kā piepildīt par ES fondu līdzekļiem atjaunotos un modernizētos lauku kultūras namus?
Diemžēl tā ir problēma, kurai, godīgi sakot, neredzu risinājumu. Nākamajā plānošanas periodā būtu nopietnāk jādomā, kur īsti veidot šo infrastruktūru. No otras puses – vai šos kultūras namus nevajadzēja atjaunot? Tā vieta būtu vēl tukšāka! Sakopta infrastruktūra tomēr piesaista cilvēkus. Daudz kas atkarīgs arī no kultūras nama vadītāja. Vairums strādā ar milzīgu entuziasmu.
– Ko sola nākamais plānošanas periods?
Esam sākuši strādāt pie jaunās Zemgales reģiona attīstības programmas. Esam «ielikuši kāju durvīs» un ļoti ceram, ka varēsim startēt Latvijas – Krievijas un Latvijas – Baltkrievijas kultūras apmaiņas programmās, kas tiek plānotas nākamajā periodā. Tā būs iespēja dalīties pieredzē un mainīties kolektīviem. Jāmeklē tikai apgabals, ar kuru kā reģions slēgsim sadarbības līgumu.
– Vai jūs joprojām uzskatāt, ka Zemgalē būtu vērts attīstīt mūzikas industriju?
Jā! Ļoti ceru, ka, piemēram, Jelgavā būs iespējams izveidot kādu radošo centru, kas kalpotu kā atspēriena punkts jaunajiem mūziķiem. Tas būtu kā inkubators, kurā varētu ierakstīt savu pirmo disku, netraucējot kaimiņus, apgūt bungu spēli, mācīties gaismošanu un skaņošanu, iespējams, arī fotografēšanu un citas prasmes. Te ir potenciāls, lai to izdarītu. Tādējādi taptu komerciāls produkts, ko varētu piedāvāt tirgū. ◆
