Aizvadītajā piektdienā trīs valsts augstākās amatpersonas un ārlietu ministrs pieņēma lēmumu izstrādāt «vairākus darba dokumentus par vienotas ārpolitikas realizāciju un tās definēšanu».
Aizvadītajā piektdienā trīs valsts augstākās amatpersonas un ārlietu ministrs pieņēma lēmumu izstrādāt «vairākus darba dokumentus par vienotas ārpolitikas realizāciju un tās definēšanu». Šie dokumenti kļūšot par pamatu visa diplomātiskā korpusa, valdības un Saeimas pozīcijas darbībai. Ārlietu ministra vārdiem, «tie būs dokumenti, kuri definēs pozīciju vairākos jautājumos, kuros ir zināmas atšķirīgas nianses».
Ja kalendārs šodien rādītu, teiksim, 1991. vai pat 1992. gada janvāri, pret šādu lēmumu un «dokumentiem» nebūtu nekādu iebildumu. Taču šodien šāda valsts augstāko amatpersonu akcija varētu radīt, mazākais, neizpratni. Latvija kā valsts savu ārpolitiku un tās prioritātes jau ir definējusi – ir ārpolitikas koncepcija, kurā katrs aizmāršīgs ierēdnis vai tautas priekšstāvis var ielūkoties un aizkrāsot baltos plankumus savās zināšanās. Savukārt, ja amnēzija kļuvusi par tik plašu parādību valsts diplomātiskajā korpusā, ka ārpus Latvijas vairs nav skaidrs, ko šī valsts īsti grib, tad mūsu diplomāti jāsadzen kursos, kur šī koncepcija oficiāli jāizskaidro. Kā vienā, tā otrā gadījumā nav nepieciešama Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja, premjera un ārlietu ministra ārkārtēja iejaukšanās, par kādu uzskatāma aizvadītās nedēļas «sapulce» Rīgas pilī.
Šādi paziņojumi drīzāk liek domāt par kaut kādām korekcijām mūsu valsts ārpolitikas kursā. Tādā gadījumā ar «četrjūga» lēmumu ir par maz: demokrātiskā valstī par to balso augstākā likumdošanas instance, respektīvi, Saeima.
Grūti priekšstatīt, kā šādi dokumenti – pamats (!) Latvijas diplomātu, valdības un Saeimas pozīcijas darbā –, funkcionēs. Vai tie papildinās valdības deklarāciju, Saeimas kārtības rulli? Vai funkcionēs kā rokasgrāmatas? Varbūt būs «neoficiāli» špikeri, kuros ieskatīties katru reizi pirms vērt vaļā muti, klātesot kādam Eiropas komisāram, NATO ekspertam vai «novērotājam» no Krievijas?
Dokumentu izstrādāšanas mērķis, Birkavprāt, ir nospraust ceļu uz ļoti skaidru, nepārprotamu un vienotu ārpolitiku, kuras pamatā paliek četras ārpolitiskās prioritātes – Eiropas Savienība, NATO, labas attiecības ar Krieviju un reģionālā sadarbība. Prioritātes jau it kā būtu, bet katram Latvijas politiskajam spēkam, tai skaitā valdības koalīciju veidojošām partijām, ir atšķirīgs skatījums uz tām, un dažos jautājumos – būtiskas domstarpības. Kur nu vēl atsevišķiem politiķiem! Te, lūk, arī ir tās nianses un «dažādie signāli», kurus redzam līdz smieklīgumam bērnišķajos politiķu spriedelējumos par to, cik var un cik nevar piekāpties Krievijai; cik procentu no nodokļu maksātāju naudas ir jādod vai nav jādod valsts aizsardzībai; galu galā tā ir arī igauņu (somu) cūku un lietuviešu olu problēma.
Būtiskākais – un tas notikušo sanāksmi vērš nedemokrātiskās spēlēs (paslēpēs) Rīgas pils pagrabos – augstie varasvīri tikšanās laikā nolēmuši, ka minētie dokumenti… būs slepeni, tas ir, sabiedrībai nepieejami. Citiem vārdiem, sabiedrības intereses tiek ignorētas tik būtiskos jautājumos kā Latvijas integrācija Eiropas Savienībā un NATO.
Lai mazinātu politiķu un politikāņu degsmi savstarpēji apmētāt vienam otru ar viedokļu bumbiņām, kas tā vai citādi iekrāso Latvijas ārpolitikas «nianses» un «signālus», laiks izbeigt paslēpes Rīgas pilī un dažāda līmeņa valsts kantoros. Tā vietā – uzsākt atklātu diskusiju par to, kādas tad ir nacionālās intereses, kuras Latvijas diplomātiem un ierēdņiem būtu jāaizstāv un jāpārstāv pasaulē.
Pagaidām tikai Latvijas ierēdņi ir izstrādājuši «savas» nacionālās intereses, kādas Latvijai būtu jāņem vērā, uzsākot sarunas par iestāšanos ES. Pirmajā vietā šajā dokumentā ir liktas nacionālo ierēdņu un politiķu bažas par… «godīgu» pārstāvniecību ES institūcijās. Taču runa ir ne jau par mūsu birokrātu, bet par Latvijas integrēšanos ES. Varbūt tomēr pajautāt integrējamajam «balastam»: ko tu, trešais tēva dēls, par to domā?
