Esmu tukumnieks, atbraucis paciemoties pie tantes Jelgavā.
Esmu tukumnieks, atbraucis paciemoties pie tantes Jelgavā. Palasu vietējās ziņas – visur vaino pasta darbiniekus. Arī mana tante strādā par pastnieci. Vasarā esmu viņai palīdzējis un zinu, cik grūts darbs tas ir. Gribētos, lai jūs kaut reizi ar smago somu, pilnu ar avīzēm, žurnāliem, vēstulēm, katalogiem un reklāmām, pastaigājat pa rajonu. Diez vai nākamajā dienā gribētu celties no mīkstās gultas pulksten četros no rīta, arī sestdienās. Būtu ieteicams katru ceturtdienu vadošajiem darbiniekiem pastrādāt ar tādām biezajām avīzēm kā “Subota”, kas turklāt ar lielām grūtībām jāiestūķē pastkastītēs.
Esam izlaidušies. Līdz pulksten 7 Latvijas Pasts nevar iznēsāt avīzes kā “Dienas abonēšanas centrs, ja rajons ir liels, sevišķi, ja presi piegādā kājām. Vēl gribot, lai pastnieki ierakstītās vēstules aiznes pēc pulksten 18. Vai Latvijas Pastam jāpāriet strādāt divās maiņās? Vai cilvēki būs ar mieru vēlos vakaros staigāt pa tumšām ielām un neapgaismotām kāpņu telpām? Vai drošība nevienu neinteresē?
Pastnieki ļoti rūpīgi veic savu darbu. Apbrīnoju, kā mana tante tiek galā ar neapmierinātiem, dažreiz pat rupjiem klientiem, kas pat nezina, kur abonējuši avīzi. Paskatieties, kādas ir ielas, pagalmi, sevišķi, kad ir slidens, snieg, kā jāiet, lai tiktu pie abonentiem, ja nama durvīm priekšā noliktas automašīnas.
Izprotiet pastnieku darbu, nevis zākājiet! Un vienu dienu ziedojiet, piepalīdzot viņiem!
