Pirms vēlēšanām partijas dāsni solīja Jelgavā uzlabot uzņēmējdarbības vidi, radīt darbavietas un rast jaunas iespējas pilsētas budžeta papildināšanai.
Pirms vēlēšanām partijas dāsni solīja Jelgavā uzlabot uzņēmējdarbības vidi, radīt darbavietas un rast jaunas iespējas pilsētas budžeta papildināšanai. Realitātē, protams, karstgalvīgi doto solījumu izpilde nenotiek tik ātri. Jāņem vērā arī tas, ka Domei ir risināmi arī citi ne mazāk svarīgi jautājumi, piemēram, Jelgavas Siltumtīklu maksātspējas atjaunošana vai ūdensapgādes uzlabošana pilsētā. Runājot par uzņēmējdarbību, šķiet, vispirms nepieciešams definēt Domes uzdevumus un iespējas, lai jebkurš uzņēmējs būtu ieinteresēts izvērst Jelgavā sava uzņēmuma darbību. Un, lai tā notiktu, starp Domi un uzņēmējiem ir jāveido dialogs, kurā būtu ieinteresētas abas puses. Par to, ko un kā pašvaldība var palīdzēt uzņēmējiem, sarunā ar Modri Sprudzānu stāsta Jelgavas pilsētas pašvaldības izpilddirektors Gunārs Kurlovičs, a/s «Jelgavas Būvmateriālu kombināts» valdes priekšsēdētājs Andris Pavītols un Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Imants Kanaška.
Kā jūs raksturotu pašreizējo uzņēmējdarbības intensitāti Jelgavā?
G.Kurlovičs: Pilsētā ir ļoti būtiski mainījies uzņēmējdarbības profils, ja mēs skatāmies pēdējos 10 gadus. Ne tikai Jelgavā, bet arī citās pilsētās PSRS laikos darbojās rūpniecības monstri – lielas rūpnīcas, daudz darbaspēka, kura sociālajām vajadzībām tika pielāgota infrastruktūra. Pašlaik vairs nevienam nav noslēpums, ka situācija ir radikāli mainījusies. Jelgavā faktiski visi uzņēmumi ir mazie, ļoti reti ir vidējie, un to pamatā vairs nav ražošana, bet gan pakalpojumu joma. Ražošana prasa ilgtermiņa kapitālieguldījumus, tajā kapitāla aprite notiek lēnāk nekā tirdzniecībā vai pakalpojumu sfērā. Jelgava nav izņēmums valstī, un mums šī situācija ir dramatiska.
Es gribētu paust viedokli, kas ir zināmā pretstatā iepriekšējās Domes paustajam, ka pašvaldībai jāattīsta uzņēmējdarbība savā teritorijā. Teikšu pretējo: pašvaldībai nav jāattīsta uzņēmējdarbība savā teritorijā, jo tā nav uzņēmējs. Ar to jānodarbojas uzņēmējiem. Pašvaldībai jānodrošina uzņēmējdarbībai labvēlīga vide. Tas ir galvenais mērķis, uz ko mums ir jāiet. Ņemot vērā pasaules pieredzi, jāatzīst, ka ieguvuši ir tikai tie, kas sekojuši šim postulātam, piemēram, Īrija.
Pirmkārt, uzņēmējdarbībai ir nepieciešama infrastruktūra, kuras attīstīšana ir viens no būtiskākajiem pašvaldības darba virzieniem. Pašvaldība var sniegt arī zināmu atbalstu ar atvieglojumiem, kas ir tās kompetencē. Tiesa, šo atvieglojumu nav daudz un tos arī nevar nekritiski noteikt uzreiz visiem, jo jebkurš atvieglojums samazina pašvaldības budžetu. Atvieglojumi jāpiešķir pamatā par to, ka tiek radītas darba vietas.
A.Pavītols: Ja šodien vērtē mūsu uzņēmumu, kāds tas ir palicis no kādreizējās lielās ražotnes, tad konkurētspējīgu produkciju var saražot tikai tā daļa, kurā pirmajos atmodas gados tika uzstādītas modernas iekārtas. Tās šodien gan vairs nav tik modernas. Valsts augšanas radītās grūtības tagad ir jārisina uzņēmējam, lai arī it kā ne valsts, ne pašvaldība nestāv malā. Tas, ka kādreiz zemes nodokļa likmes bija desmitreiz lielākas un īpašuma nodokļa likmes pat 24 reizes lielākas nekā pašreiz, acīmredzot norāda, cik nopietnas tās kādreiz ir bijušas. Akmens pie kājām ir piesiets, un neviens netaisās to siet vaļā. Es negribētu teikt, ka pašvaldība ir pie tā vainīga. Pašvaldības mainās: nāk viena, otra, trešā… Es pat gribētu teikt, ka pašvaldība mēģina atrast izeju no šīs situācijas. Bet es gribēju runāt par ko citu. Mūsu gadījumā būtiskākais ir tas, ka nākotne ražošanā pieder koncerniem. Mazais uzņēmējs, kura produkcija nav izmantojama tikai lokāli, bet ir arī eksportējama, ir ļoti maz konkurētspējīgs salīdzinājumā ar lielajiem, jo svarīgi ir ieviest jaunas tehnoloģijas, bez kurām tu rīt vairs neesi konkurētspējīgs. Un mazam uzņēmumam tas nav pa spēkam.
Runājot ar ārvalstu uzņēmējiem par investīciju iespējām mūsu uzņēmumā, es uzdevu sev jautājumu, ar ko Jelgava varētu būt pievilcīga ārvalstu investoriem. Viņi nenāks risināt mūsu problēmas, viņiem tās nav vajadzīgas. Ārzemniekiem vajag, lai savas problēmas mēs atrisinām paši. Un te ir jāatrod vidusceļš. Ko var darīt pašvaldība? Tai vienā otrā reizē vajadzētu parādīt zobus pret valsti. Tur, kur tas ir izdevīgi. Es nezinu, kā ir citās nozarēs, bet būvmateriālu ražošanā katrs lats, par kuru tiek nopirkts Latvijā ražotais, dod budžetā 25 – 30% bez PVN. Ja pērk importa produkciju, šī summa paliek valstī, no kuras materiāli importēti. Tā ir objektīva īstenība. Ir jāapzinās, ka gan uzņēmēji, gan pašvaldība sēž vienā laivā. Tikai sekmējot uzņēmējdarbību, tā lieta sāks kustēties.
I.Kanaška: Līdzšinējo uzņēmēju un pašvaldības sadarbību asociācija negribētu raksturot kā sliktu, taču šodienas apstākļiem tā nav pietiekama. Pašvaldībai maksimāli jāpiesaista uzņēmēji, risinot uzņēmējdarbības attīstības problēmas pilsētā. Savukārt uzņēmējiem ir jāzina pašvaldības plāni, kas saistīti ar uzņēmējdarbību mūsu pilsētā. Aprunājoties ar nopietniem ražotājiem un tirgotājiem, mēs esam akcentējuši iespējas, kā šodien pašvaldība var palīdzēt Jelgavas uzņēmējiem. Viens no sadarbības veidiem ir informatīvi konsultatīvā sadarbība. Mūsu priekšlikums ir reizi ceturksnī rīkot atklātu diskusiju par pilsētas aktuālajām problēmām. Tajā jāpiedalās uzņēmējiem un Domes vadībai. It sevišķi tas varētu attiekties uz nodaļām, kas risina ekonomiskos un komunālos jautājumus. Mūsuprāt, Domei jābūt informācijai par problemātiskiem uzņēmumiem, it īpaši tādiem, kuros ir daudz darbavietu un kuriem nepieciešamības gadījumā būtu jāsniedz palīdzība. Tas varētu būt kopīgs darbs, lai piesaistītu investorus, speciālistus, darbs pie nodokļu atlaidēm utt.
Viens moments ir mazo un vidējo uzņēmumu saglabāšana mūsu pilsētā. Pašlaik un, manuprāt, arī perspektīvā galvenais darbavietu devējs būs mazais un vidējais uzņēmējs. Piemēram, ja Jelgavas centrā kāda pasaulslavena lielveikalu ķēde uzceļ hipermārketu – ko tas nozīmē mazajam un vidējam tirgotājam, pakalpojumu sniedzējam, kas šādā pilsētā ir radījis darbavietas? Var mest nelielu akmentiņu iepriekšējās Domes dārziņā – es neatceros nevienu ārzemju braucienu, kur līdzi būtu ņemta vietējo uzņēmēju delegācija. Nākamais, ko gribētu akcentēt, – privatizācijas fonds un tā līdzekļu izlietojums. Es saprotu, ka pilsētas kase ir ļoti nabadzīga, bet tomēr būtu jāpaskatās, vai no šā fonda pietiekami lieli līdzekļi tiek novirzīti uzņēmējdarbības attīstībai. Mēs uzskatām, ka pašvaldība varētu piedalīties atsevišķos uzņēmējdarbības projektos. Pozitīvs piemērs ir ledushalle, kur pašvaldībai pieder sava daļa. Es neizslēdzu iespēju, ka pašvaldība varētu piedalīties arī daudzos citos projektos. Vēl viens nopietns temats ir bezdarba problēma. Pašvaldībai būtu ļoti nopietni jāpēta bezdarba situācija. Lai arī Jelgavā ir samērā augsts bezdarba līmenis, daudzi ir apraduši ar šo sistēmu un pilsētā ir arī daudz brīvu darbavietu. Kāpēc strādāt, ja var aiziet uz Domi un saņemt pabalstu? Un secinājums: mūsu pilsētā diemžēl ir darbaroku trūkums.
Vēl viena lieta, kas mūs uztrauc un pašlaik ir aktualizējusies Vecrīgā, – kādu mēs gribam redzēt savu pilsētu. Jelgavā strauji samazinās brīvās zemes, centrs tiek aizvien vairāk apbūvēts, un nozīmīgs ir jautājums, vai mums ir pietiekami skaidrs skatījums, kādu pilsētu mēs gribam redzēt nākotnē. Un pats galvenais – kādā veidā pilsēta perspektīvā pelnīs naudu? Pašlaik skaidra skatījuma nav.
Vēl viens svarīgs jautājums ir pašvaldības pasūtījumi, piemēram, celtniecībā. Mēs ražojam gan bruģi, gan ķieģeļus, gan visu pārējo. Es uzskatu, ka vietējām firmām ir jādod zināmas priekšrocības – pilsētai paliek nodokļi un darbavietas.
A.P.: Es, piemēram, ne no viena Jelgavas projektētāja neesmu dabūjis zināt, kāpēc tiek lietoti importa būvmateriāli, nevis vietējie. Pie manis nāk privātmāju būvnieki, meklē, rēķina, kāpēc mans materiāls ir labāks, bet, kāpēc pašvaldība neskaita, es nezinu.
Varbūt tai ir pārāk daudz naudas?
A.P.: Es tā nedomāju. Šīs lietas vienkārši nav sakārtotas.
I.K.: Lai šīs lietas tiktu sakārtotas, uzņēmējiem maksimāli jāpiedalās darbā komisijās. Ja pie galda sēdēs konkrēts ražotājs un nozares speciālists, viņš varēs paskaidrot, kā ir lētāk. Uzņēmēju iesaistīšanās komisiju darbā ir ļoti aktuāls jautājums.
Vai tad uzņēmējiem ir liegta ieeja komisiju sēdēs?
G.K.: Nē, nav.
Vai tādā gadījumā šādā situācijā daļēji nav vainojams pašu uzņēmēju kūtrums?
A.P.: Varētu tā teikt. Taču jāatgādina, ka tik daudz darbinieku kā agrāk šodien vairs nevienam uzņēmējam nav. Piemēram, es nevarētu teikt, ka Jelgavas pašvaldības tehniskie speciālisti būtu diezgan bieži apmeklējuši mūsu uzņēmumu. Bet kaut kādai vienotai ievirzei Domes speciālistiem vajadzētu būt.
I.K.: Varbūt arī esam bijuši vairāk vai mazāk pasīvi, tāpēc tagad sadarbībai jābūt augstākā līmenī nekā iepriekšējās Domes laikā. Notikumu gaita ir strauja, un mums uz to ir jāreaģē.
Es nedaudz gribētu parunāt par jūsu minētajiem starptautiskajiem koncerniem un lielveikalu tīkliem. Ir arī otrs viedoklis, ka lielo investoru piesaiste ir saistīta. Atnāks vieni, būs arī citi, kas, piemēram, sniegs pakalpojumus pirmajiem. Vai, sākot eirointegrācijas procesu, varam atļauties lobēt vietējos uzņēmējus?
A.P.: Nav runa par lobēšanu. Ja šodien tevi lobēs, rīt tu būsi zem ūdens. Runa ir par to, ka mēs lobējam importa produkciju. Nepamatoti! Bet bieži vien šis imports ir tehniski zemākā kvalitātē, un mēs uzskatām, ka tā tam jābūt. Ja piedāvājums ir līdzvērtīgs pēc tehniskām prasībām un cenas, tad konkursu rīkotāji varētu izvēlēties to, kas ražots šeit.
I.K.: Papētot investīciju ieguldījumu Latvijas mērogā, jāsecina, ka pārsvarā radīti benzīntanki un tirdzniecības objekti. Pamēģiniet atrast daudzus piemērus investīcijām ražošanā! Es ļoti labi saprotu, ka investīcijas ražošanā netiek ieguldītas arī tamdēļ, ka ārvalstu uzņēmējiem šeit nav vajadzīgi konkurenti. Viņiem pie mums ir vajadzīgs preču noiets. Mūsu ražotājs ir spiests pārdot savu produkciju šīm ārvalstu lielveikalu ķēdēm par nepamatoti zemām cenām. Es uztraucos par to, ka līdzi tām Latvijā ienāk arī ārvalstu prece. Un tā ir ļoti liela problēma mūsu ražotājiem. Ļoti liela, tas ir paredzams.
G.K.: Ja mēs atgriežamies pie valsts un pašvaldību pasūtījumiem, ir jārēķinās, ka Latvijas tirgus ir ļoti mazs. Nopietns tirgus jau būtu visas trīs Baltijas valstis kopā. Šajā situācijā valsts un pašvaldību pasūtījums ir viens no noteicošajiem faktoriem, lai vietējais ražotājs varētu pastāvēt. Tā tas varētu būt, ka līdzīgu tehnisku rādītāju gadījumā priekšroka tiktu dota vietējam ražotājam. Jāņem vērā, ka ne vienmēr pašvaldība ir noteicēja par pasūtījumu un ne vienmēr mēs varam to ietekmēt. Tas jau ir noticis «augšā». Runāsim atklāti, valsts pasūtījumu tirgus vairāk vai mazāk ir sadalīts, tā ir pietrūcis, un nu cenšas arī «no augšas» sadalīt pašvaldību pasūtījumu tirgu. Un mēs nevaram atklāti rādīt zobus, jo no šādiem projektiem mūs jebkurā brīdī var izmest ārā. Jelgavā situācija gan nav tik dramatiska, varam teikt, ka mums rezultāts pasūtījuma izvietošanā nav tik slikts.
