Beidzamajā laikā no jauna aktivizējies nu jau vairāk nekā desmit gadu nesekmīgi risinātais jautājums par administratīvi teritoriālo reformu.
Beidzamajā laikā no jauna aktivizējies nu jau vairāk nekā desmit gadu nesekmīgi risinātais
jautājums par administratīvi teritoriālo reformu.
Ja līdz šim problēma tikusi viļāta tikai vajadzības izteiksmē, nekonkrēti un izplūdusi, tad pagājušajā nedēļā īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāts valdībai iesniedza ilgi gaidīto pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma projektu. Precīzāk, pat divus projektus, paredzot Latviju iedalīt attiecīgi (nosacīti) 102 un 33 pašvaldībās. Lai gan joprojām var strīdēties un apspriest gan piedāvāto pašvaldību skaitu, gan atsevišķu teritoriju robežas un arī reformas ieviešanas termiņus, pirmoreiz daudzu gadu garumā izstrādāti un sabiedrībai pavēstīti kritēriji, pēc kādiem būtu veidojamas pašvaldības, lai tās kļūtu attīstīties spējīgas, demokrātiskas, lai spētu kvalitatīvi sniegt pakalpojumus iedzīvotājiem atbilstoši valdības deklarācijā paustajam mērķim nodrošināt būtisku vietējo pašvaldību administratīvā iedalījuma mērogu palielinājumu, lai uzlabotu pārvaldes efektivitāti.
Piedāvātos projektus Ministru kabinets nolēmis nodot sabiedrības apspriešanai. Taču, lai kaut ko secinātu, ir vērts aplūkot pašreizējo situāciju.
Atgūstot valstisko neatkarību, Latvija mantoja padomju laikā veidoto teritorijas administratīvo iedalījumu, kas bija pieskaņots kompartijas organizāciju tīkla ērtībām un saimnieciskās darbības (kolektīvo saimniecību) robežām, nevis demokrātijas veicināšanai. Beidzamajos desmit gados paplašinātas pagastu un pilsētu pašvaldību funkcijas, paaugstināta to patstāvība un atbildība, un tas rada pretrunu starp valsts pārvaldes formu un saturu, jo pārvaldes formu veido vecais teritoriālais iedalījums, bet tās saturu nosaka jaunā pašvaldību kompetence.
Vairumā pašvaldību iedzīvotāju skaits nesasniedz 2000, toties kopējais iedzīvotāju skaits, kas šajās pašvaldībās dzīvo, ir tikai 15 % no valsts iedzīvotāju kopskaita. Tas izraisa finansu sadrumstalotību, padarot jau tā trūkstošo līdzekļu izmantošanu vēl neracionālāku: piemēram, pērn vien pašvaldību savstarpējo norēķinu apjoms sasniedza 5,9 miljonus latu.
Mazajām pašvaldībām ir niecīga pašu ieņēmumu bāze, tajās nav iespēju koncentrēt finansu līdzekļus, ir problemātiski piesaistīt investīcijas. Pašvaldību ienākumi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, dažādās pašvaldībās atšķiras desmitiem un pat vairāk reižu. Nelielo pašvaldību pārvaldes izdevumi pārsniedz lielāko pašvaldību izdevumus. Dārga ir administrācijas uzturēšana: lauku pašvaldību grupā (rajonu pilsētās, novados, pagastos) ar iedzīvotāju skaitu virs 10000 pašvaldību izdevumi varas un pārvaldes institūcijām ir 13,3 lati uz katru cilvēku, bet pašvaldībās, kurās ir mazāk par 700 iedzīvotāju, pārvaldes izdevumi sasniedz 24,7 latus uz cilvēku. 1999. gadā valstī bija 24 pašvaldības, kuru izdevumi izpildvaras un likumdošanas varas institūcijām bija lielāki par pašas nodokļu ieņēmumiem.
Administratīvajās teritorijās ar nelielu iedzīvotāju skaitu parasti nav pietiekamas infrastruktūras, daļa pašvaldību nav spējīgas savas kompetences robežās nodrošināt teritorijas sociāli ekonomisko attīstību: 86 % (!) pašvaldību nav pat izstrādājušas un tiesiski akceptējušas savu teritoriju attīstības plānojumu. Tas ir vairāk nekā sprungulis riteņos investīciju piesaistei, saimnieciskajai pārstrukturēšanai un jaunu darba vietu radīšanai. 447 pašvaldības saņem dotācijas no Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda.
Pašvaldībās ar mazu iedzīvotāju skaitu nav iespējams atdalīt lēmējvaru no izpildvaras, un tas traucē kvalificētas administrācijas izveidi, palielina korupcijas iespējamību. Brēcošs ir fakts, ka īsajā laika posmā kopš pašvaldību vēlēšanām līdz aprīļa vidum 79 pašvaldībās ir pieņemti nelikumīgi lēmumi. Pašvaldībās, kurās ir tikai daži simti iedzīvotāju, ir problēmas vēlēšanu organizēšanā, jo iespējamo politiķu skaits pagastā ir ierobežots, vēlētāji praktiski paliek bez izvēles iespējām. Būtiski vēl tas, ka mazo pašvaldību politiķiem nav ietekmes nacionālajā politikā, savukārt valsts politiķiem maz rūp nelielo pašvaldību intereses.
Mazajās pašvaldībās ir grūti pildīt ar likumu noteiktās funkcijas. Piemēram, 262 pašvaldībās (praktiski pusē no kopskaita) nav izveidoti sociālie dienesti.
Papildus sacītajam, Latvijā situācija ir specifiska ar to, ka vienai pusei valsts iedzīvotāju ir tikai viena, vietējā, pašvaldība, bet otrai pusei ir gan vietējā, gan rajona pašvaldība. Ļoti atšķirīgie pašvaldību lielumi rada iedzīvotājiem nevienlīdzīgas iespējas saņemt pakalpojumus.
Tādi ir svarīgākie argumenti, kādus par labu administratīvi teritoriālās reformas ieviešanai min sākumā nosaukto projektu autori. Projektus, protams, var kārtējo reizi kritizēt, taču tas jādara konstruktīvi. Un ir vērts padomāt, cik ilgi vēl mīņāsimies uz vietas. Turklāt beidzot ir pārkāpta līdz šim nepārvaramā neziņas barjera – izstrādāti un tiek piedāvāti konkrēti kritēriji, kādiem vajadzētu atbilst jaunajam administratīvi teritoriālajam iedalījumam: pašvaldībā jābūt vismaz 5000 iedzīvotājiem; jāveido attīstības centri, kuros ir vismaz 2000 – 2500 iedzīvotāju; jābūt uz administratīvo centru virzītam ceļu tīklam; attālumam no centra līdz pašvaldības robežai jābūt 30 km. Papildu kritērijs – individuālā analīze.
Var tikt uzdoti dažādi jautājumi, piemēram, kāpēc par kritērijiem izvēlēti tieši šie nosauktie skaitļi. Projektu autori tos min, vispusīgi izstudējuši Latvijas iedzīvotāju blīvumu, vēsturiski veidojušās apdzīvotās vietas un centrus, infrastruktūru un citus demogrāfiskos, ekonomiskos un ģeogrāfiskos faktorus, līdz nonāca pie atziņas, ka Latvijas apstākļos tieši nosauktie skaitļi būtu optimāli jaunajam administratīvi teritoriālajam dalījumam.
Visbiežāk gan iedzīvotāji, gan pašvaldību vadītāji uzdod jautājumu, kālab vispār vajadzīga administratīvi teritoriālā reforma, ko tā dos, kas ko iegūs. Šķiet, ka ar mūsu politiķu trulajiem zāģiem iespējams nozāģēt absolūti visu, tas ir, iespējams bez lielas piepūles padarīt neefektīvu jebkuru (pašu!) pieņemto likumu. Arī reforma (lai kāds arī tiktu izvēlēts tās modelis) nestrādās, ja tā tiks tikai formāli pasludināta. Turpretī, ja sekos arī konkrēta rīcība (kuru, bez šaubām, var veicināt vienīgi problēmas izpratne un politiskā griba), pašvaldībām būs lielāka (galvenokārt ekonomiskā) patstāvība, no kuras savukārt pirmām kārtām ieguvēji būs iedzīvotāji. Lielākā pulkā tēriņš var būt mazāks. Tāpat kā, pērkot vairumā, arvien iznāk lētāk. Investori, kas līdz šim ilgi vilcinājušies neziņā par teritoriju administratīvo dalījumu, pēc reformas (jāpiebilst – viņiem gluži vienalga, kādas, lai tikai būtu skaidrība) daudz aktīvāk varēs injicēt finansu resursus ražošanā, jaunu darba vietu radīšanā.
Tādi ir galvenie argumenti, kurus valdībai un sabiedrībai priekšā cēlusi īpašo uzdevumu ministra Jāņa Krūmiņa komanda un kuri mudina beidzot spert pirmo reālo soli reformas ieviešanā – lai, iespējams, pilnveidojamu un laika gaitā uzlabojamu.
Svarīgi ne tikai valdības un citos līmeņos kladzināt aksiomātiskas deklarācijas, bet kaut ko arī darīt. Mēs tik sen neesam piedzīvojuši vārdu saskaņu ar darbiem.
Reformas atbalsta programmas
Tiešo reformas izdevumu segšana
Ceļu sakārtošana un attīstība atbilstoši jauno administratīvo teritoriju struktūrai
Pašvaldību vienotās informācijas sistēmu izveide
Pašvaldību attīstības plānošanas veicināšana
Sabiedrisko attiecību programma
Kāpēc nepieciešama reforma
Saglabājies okupācijas perioda teritoriālais iedalījums
Mazās pašvaldības
nav demokrātiskas,
nepilda daudzas pašvaldību funkcijas,
nenodrošina iedzīvotājiem kvalitatīvus pakalpojumus,
nepiesaista investīcijas,
neracionāli izmanto budžeta līdzekļus
262 pašvaldībās nav sociālās palīdzības dienesta
86 % pašvaldību nav teritorijas plānojuma
447 pašvaldības saņem dotācijas no pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda
79 pašvaldībās pēc vēlēšanām pieņemti nelikumīgi lēmumi.
