Ilggadējā sporta darbinieka un mūsu pilsētas sporta vēstures apkopotāja Aleksandra Balsa vadībā top grāmata par Jelgavas smaiļotājiem un kanoe airētājiem, kuri jau pusgadsimtu gūst spēkus, trenējoties un sacenšoties Lielupes ūdeņos.
Ilggadējā sporta darbinieka un mūsu pilsētas sporta vēstures apkopotāja Aleksandra Balsa vadībā top grāmata par Jelgavas smaiļotājiem un kanoe airētājiem, kuri jau pusgadsimtu gūst spēkus, trenējoties un sacenšoties Lielupes ūdeņos. Talantīgākie un uzcītīgākie nesuši Jelgavas slavu Eiropā un pasaulē, bet, esmu pārliecināts, arī daudziem jo daudziem citiem ar šo sportu saistītais laiks devis rakstura rūdījumu, izturību.
Kad 1975. gadā atnācu uz airēšanas bāzi Pasta salā, biju tīnis, kas īsti nezināja, ko vasarā varētu darīt. Tolaik ģimenē neviens ar sportu nenodarbojās, bet šoreiz daudz ko izšķīra treneres Elzas Krūmiņas vārds. Māte teica: “Ja tu esi izdomājis trenēties airēšanā, tas jādara nopietni.” Jāpiebilst, ka mani vecāki un Elza Krūmiņa piecdesmitajos gados, strādājot Jelgavas 2. vidusskolā, bija kolēģi. Septiņdesmito gadu vidū Jelgavā sāka airēt vairāki skolotāju bērni, visaugstāk – sporta meistaros – tika mans skolas sola biedrs Māris Millers.
Pirmoreiz kā no plostiņa iekāpu šaurajā smailītē, tā pa otru pusi ievēlos ūdenī. Laikam dzimis airētājs nebiju. Vēlāk uzzināju, ka arī četrkārtējais pasaules čempions Aleksandrs Avdejevs kādus četrus gadus iepriekš bija sācis trenēties kā diezgan liels tizlenis, kas ne reizi nevar pievilkties pie stieņa. Līdz Sašas rakstura stingrībai, mērķtiecībai man gan vienmēr bijis tālu. Tomēr esmu lepns, ka kādu laiku darbojos šajā sportistu – airētāju – saimē, kur mani joprojām neuzskata par svešu.
Labā atmiņā palikusi pirmā saruna ar treneri Elzu Krūmiņu. Kas būtu jādara, ierodoties jaunā vietā? Šajā gadījumā tā bija Pasta salas laivu bāze, taču pirmais uzdevums, ko saņēmu no treneres, piemērojams daudzām dzīves situācijām. Viņa teica: “Atrodi pie sienas “Iekšējās kārtības noteikumus” un izlasi tos!” Kā tur bija kā ne – uztraukti pētīju ar dažnedažādiem rakstiem apsprausto laivu bāzes sienu. Redzēju tur piestiprinātus pagājušo sacensību rezultātus un atsevišķi noformētus apsveikumus čempioniem, komandu sarakstus uz nākamajiem mačiem. Mazliet atstatus bija apskatāma iestiklota Lielupes shēma piecpadsmit kilometru lejpus un augšpus Jelgavai. Nu nav tādu “Iekšējās kārtības noteikumu”! Varbūt pēc mūsdienu dizaina tradīcijām teksts nebija izcelts pietiekami krāsaini, taču turpat acu priekšā ierāmēta kārtības noteikumu lapa “skatījās man virsū”.
“Tā jau runā, ka skolotāju un dakteru bērni ir tie stulbākie,” paasi noteica trenere. Lasot šo frāzi, šķiet, es kā jaunais audzēknis airēšanas bāzē tiku sagaidīts nelaipni. Taču tā varētu domāt tie, kuriem dzīvē nav iznācis satikt treneri Elzu Krūmiņu. Ja kādu audzēkni vajadzēja kritizēt, varbūt pat kaunināt, viņa runāja ar intonāciju, kas cilvēku nevis pazemoja, bet gan lika saņemties, būt labākam, nekā patlaban esi. Tas bija īpašs pedagoga talants, kas apvienojās ar dziļu inteliģenci, darba mīlestību.
Runājot par mīlestību, 1980. gadā man bija gods būt kopā ar savu treneri drauga sporta meistara Māra Millera un arī draudzenes Daces kāzās. Viesu daudz, un ne jau visi treneri Krūmiņu, lai gan viņa bija Nopelniem bagātā, pazina. Es diemžēl esmu palaidis gar ausīm, ko trenere jaunajam pārim savā galda runā vēlēja, taču atmiņā iespiedušies vārdi, ar kuriem viņa kāzu viesiem sevi pieteica: “Elza, Pētera Krūmiņa sieva.” Nekādu citu titulu. Nupat 9. aprīlī Pēteris, kas bija arī starptautiskās kategorijas tiesnesis smaiļošanā un kanoe airēšanā, aizgājis pa to pašu aizsaules ceļu, pa kuru 2002. gada decembrī devās Elza. Es kā audzēknis tikai varu nojaust, kāda viņiem bija dziļa cieņa, sapratne, mīlestība. Tās vienīgais trūkums, kā minētajās kāzās, par sevi mazliet ironizējot, teica trenere, bijusi vēlā apprecēšanās. Kopīgās dzīves laiks varēja būt ilgāks.
