Stāsta traģēdijas liecinieki, kas kara laikā dzīvoja netālu no Ērmiķu meža.
Stāsta traģēdijas liecinieki, kas kara laikā dzīvoja netālu no Ērmiķu meža
Alberts Blumfelds, kas dzimis un audzis Jēkabnieku pagasta Kalniņos, un Dzidra Poriņa-Lapko, kas nāk no Veinbergu Ērmiķiem, ir vieni no nedaudzajiem vēl šodien dzīvajiem 1942. gada 27. maijā Ērmiķu priedēs notikušās traģēdijas lieciniekiem. Protams, masu iznīcināšanas vieta bija apsargāta, taču tuvāko māju iedzīvotāji kaut ko nojauta, redzēja un saprata.
Saistībā ar minētajiem notikumiem veltīto publikāciju “Ērmiķos nav pat baltā krusta” “Ziņām” atsaucies 1934. gadā dzimušais A. Blumfelds, kas lielumlielāko daļu no saviem 74 gadiem dzīvojis šajā apkārtnē. Vīrs stāsta: “1942. gada 27. maijā jeb nākamajā rītā pēc Vasarsvētkiem tēvs, kā parasti, ap pulksten četriem no rīta gāja barot zirgus. Tie bija jāgatavo sējas darbiem. Ap pieciem viņš ienāca istabā un klusēja. Ap sešiem māte devās pie govīm. Viņa atgriezās un teica: “Ērmiķu priedēs šauj.” Tie bija partizāni vai kas – to taču nezināja. Mēs, bērni, cēlāmies ap pulksten pusastoņiem. Tad atkal bija klusums.”
Nesakrīt skaitļi
No šīm atmiņām izriet neatbilstība ar padomju laikā rakstīto. Proti, 1944. gada rudenī izveidotā kara noziegumu izmeklēšanas komisija, kuras materiāli publicēti laikrakstā “Zemgales Komunists” (1945. gada 24. janvārī raksts “Vācfašisti slepkavo bērnus”), secināja, ka 27. maijā masu slepkavība ilga četras stundas (no pulksten četriem līdz astoņiem rītā). Par to bija liecinājuši toreizējie Platones pagasta iedzīvotāji Jānis Pietiņš un Kārlis Rudzītis-Zatiņš. A.Blumfelds apšauba, vai tiešām masu iznīcināšanas mērogi bija tik lieli. Pēc komisijas atzinuma, kopējais masu iznīcināšanas upuru skaits bijis 350 – 400. Turklāt tiek pieskaitīti 1942. gada novembrī nošautie 120 čigāni un 1943. gada februārī nošautie 50 – 60 karagūstekņu. Te parādās neatbilstība ar 1957. gadā no šīs vietas pārapbedīto cilvēku skaitu – pat 648! Šāds skaitlis fiksēts, piemēram, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja Pieminekļu aizsardzības sektora vadītāja Rūdolfa Saulāja 1980. gadā parakstītajā izziņā, ko 1990. gadā agrākā pilsētas izpildkomitejas darbiniece Lūcija Dlohi nodeva Latvijas Brāļu kapu komitejas Jelgavas nodaļas vadītājam Aldim Egilam Hartmanim.
Šāvieni dzirdēti tikai vienu reizi
Jāpiebilst, ka ne A.Blumfelds, ne D.Poriņa-Lapko neatceras, ka pēc 1942. gada 27. maijā notikušā arī tā paša gada novembrī vai 1943. gada februārī, vai kādā citā laikā Ērmiķu priedēs bijušas masu slepkavības un dzirdēti šāvieni. Var pieļaut vienīgi to, ka šajos apšaubāmajos datumos slepeni atvesti un aprakti jau iepriekš nogalināti cilvēki. Arī 1942. gada maijā nacistu varas kalpi centušies slēpt savus briesmu darbus. Uz Ērmiķu priedēm cilvēki vesti nevis pa Ūziņu ceļu, bet gan ar līkumu, nogriežoties mežā, no Tīsu ceļa.
A.Blumfelds atceras 1957. gadā notikušo līķu ekshumāciju pirms pārapbedīšanas Miera kapos Jelgavā. Šis darbs veikts diezgan pavirši, pat izmantojot buldozeru. Celtniecībai steidzami vajadzēja granti, un tā bijusi svarīgākais. Tādējādi var izskaidrot 1944. gada rudenī un 1957. gadā dažādi minēto upuru skaitu: 350 – 400 un 648.
“Mēs ar Veltu gājām skatīties
Pateicoties A.Blumfelda ieinteresētībai, patiesības noskaidrošanā nonācām pie Dz.Poriņas-Lapko Veinbergu Ērmiķos, kas trīsdesmitajos gados tika pārdēvēti par Uplejām. No turienes līdz nacistu varas kalpu nozieguma vietai ir apmēram trīssimt metru. 1925. gadā dzimusī saimniece stāsta: “Esmu latviešu virsnieka meita, mans sešpadsmitgadīgais brālis Edgars, krieviem ienākot, tika nogalināts kā spiegs. Tovasar pie manis dzīvoja sirdsdraudzene no Jelgavas Velta (Velta Zeltiņa, kas vēlāk padomju laikā kļuva par pazīstamu žurnālisti). Jau iepriekšējā dienā pamanījām, ka netālā meža klajumā gūstekņi rok bedres. Grāvis bija garš, metri desmit – piecpadsmit, tāds kā istaba un virtuve kopā. Mums prātā nevarēja ienākt, kas tur tiek gatavots. Taču prāts bija nemierīgs. Tajā rītā mēs ar Veltu sēdējām uz palodzes. No loga varēja pārskatīt to meža ceļu, kas savienoja Tīsu un Ūziņu lielceļus. Saskaitījām, ka meža klajumā nogriežas astoņas automašīnas. Kad atskanēja šāvieni, bija bail, ka neatnāk arī pēc mums. Tomēr, kad viss bija beidzies, ar Veltu nolēmām iet izpētīt, kas tur noticis. Kad atnācām, cilvēku tur vairs nebija. Bedres aizraktas, zemē mētājās papīri, pudeles – kaut kas tāds.”
Gandrīz septiņdesmit gados baisā vieta ļoti izmainījusies. Tur, kur agrāk bija uzkalns un mežs, tagad spulgo pārplūduša grants karjera dīķis. Nav divu priežu, kurās kādas rokas bija iegriezušas krusta zīmi. Dz.Poriņa – Lapko gan teic, ka viņa ar soļiem varētu noskaitīt un atrast to vietu, kur nežēlīgi izdzisa tik daudzu cilvēku, desmitiem bērnu dzīvības. Neesmu sastapis nevienu, kas teiktu, ka tur nevajag piemiņas zīmi. Tā vispirms nepieciešama kā mūsu cilvēcības liecība.
***
Viedokļi
Rita Vectirāne, Jelgavas pašvaldības Sabiedrības integrācijas biroja vadītāja: Patlaban apzinām, kur iekārtot piemiņas vietu nacisma upuriem čigāniem. No šā darba Jelgavas pašvaldība neatkāpsies, tikai jānoskaidro, kā labāk to veikt. Viens variants – piemiņas zīme varētu būt Jelgavā, Miera kapos, kur 1957. gadā pārapbedīti Ērmiķu mežā nogalinātie.
Olita Sirmais, čigānu barona Andreja Paučes mazmeita:
Starp 1942. Ērmiķu priedēs nogalinātajiem bija daudzi mūsu ģimenes radi. Fašistu rīkojums par cilvēku iznīcināšanu attiecās tikai uz tiem čigāniem, kam nebija noteiktas dzīvesvietas. Vectēvam Jelgavā bija īpašumi un liela autoritāte, tā ka pat viszemiskākie cilvēki neķērās viņam klāt.
