«Esam tikpat pieticīgi, cik augsne».
“Esam tikpat pieticīgi, cik augsne”
“Sidrabenes pagasts ir garš un izstiepts, toties skaists. Te netrūkst mežu, pļavu, un cilvēki ir tikpat pieticīgi, cik augsne,” par savu dzīvesvietu teic Garozas ļaudis. Savulaik viņi saukti par čūsku dūrējiem, un garoznieki neiebilst – zalkšu apkārtnē tiešām netrūkst, taču apgalvojumam, ka turienieši ir slinki, viņi nepiekrīt. “Mēs vienkārši mākam rēķināt,” saka vietējie.
“Ģeogrāfiskais novietojums, laikam ritot, nemainās, taču cilvēki un dzīves apstākļi gan,” teic agrākais Garozas pamatskolas ģeogrāfijas skolotājs Ārijs Strautnieks. Viņš Sidrabenes pagastā ir ienācējs, taču nu par savām mājām sauc Garozu. “Kad sāku strādāt Garozas pamatskolā, studēju neklātienē, un bērnus mācīju līdz 1994. gadam,” viņš atsauc atmiņā, ka piedzīvojis laikus, kad mainījusies ciemata piederība rajoniem, līdz beidzot tas kļuva par Jelgavas rajona Sidrabenes pagastu.
Pēc nostāstiem – bagāti
Lielu daļu teritorijas klāj meži un pļavas. Garozas smilšainā augsne nav piemērota, lai pagastā attīstītu lauksaimniecību, taču mazdārziņš “redīsiem un zemenēm” gan ir teju katram. Vietējie nodarbojas arī ar lopkopību, turklāt ne tikai lielie zemnieki – vēl aizvien daudzi mājās tur rukšus, vienu divas gotiņas. “Tas taču ir tīrs produkts!” saka pagasta kultūras dzīves organizētāja Anda Plīkšs, piebilstot, ka veselība mūsdienu cilvēkam nav spīdoša, tieši tādēļ, lai iegūtu ekoloģiski tīru pārtiku, viņa savulaik pārcēlusies no Jelgavas un dzīvi Sidrabenes pagastā. “Šo soli nekad neesmu nožēlojusi – mājas man ir skaistā vietā, tur aug tā saucamās senču priedes,” viņa jūsmo, un Ā.Strautnieks zina teikt, ka, pēc nostāstiem, šajā vietā kādu laiku uzturējies Napoleona karaspēks, savukārt pie kādas nolauztas priedes aprakta zelta lāde. “Stāvus bagāts varētu palikt, taču līdz šim, kaut cilvēki meklējuši, to tā arī nav atraduši,” viņš nosaka.
Garoznieki spriež, ka viņiem nav ne ļoti bagātu, ne arī pavisam nabadzīgu cilvēku. Protams, kādam īpašums ir lielāks, naudas vairāk, taču tas atkarīgs no paša – var jau gausties par grūto dzīvi, bet var arī rosīties. Taču skaudība un nenovīdība vietējiem gan neesot raksturīga. “Varbūt man ikdienā nācies sastapties tikai ar labsirdīgiem, atsaucīgiem, dziesmu un deju mīlošiem cilvēkiem. Ļaunumu neesmu izjutusi,” prāto bijusī Garozas bibliotēkas vadītāja Lilita Belova, kas savā amatā aizvadījusi 36 iespaidiem bagātus gadus.
Nātres Garozā nekuplo
Komunālo pakalpojumu “Garoza” direktore Ļuba Beire pārliecināta, ka dzīve ciematā kļūst gaišāka. “Atceros, ka atmodas sākumā Garozā pat zāli nepļāva un nātres teju pa logu līdušas istabā, taču tagad viss ir sakopts,” viņa stāsta, ka uz ciematu pārcēlusies no mālu zemes Mežotnes vēl septiņdesmito gadu vidū un bijusi celtniecības darbu vadītāja. Ļ.Beire min, ka skaistā apkārtne noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc garoznieki nesteidz pamest dzimto ciematu. Pašlaik tur mīt apmēram 250 cilvēku, un, kaut arī daļa darba meklējumos aizceļo uz ārzemēm (A.Plīkšs piebilst, ka viens viņas dēls strādā Jelgavā, otrs devies uz Norvēģiju), brīvu mitekli Garozā ar uguni neatrast – neprivatizēti palikuši vien kādi pieci dzīvokļi. “Arī svešo interese par ciematu ir liela, turklāt pašlaik būvē ceļu, līdz ar to mūspusei vērtība turpinās augt,” viņa teic, ka tomēr darbaspēka, īpaši zemniekiem, pietrūkst. “Darbarokas aizceļo uz Jelgavu un ārzemēm,” direktore piebilst, ka vecie noveco, bet jaunie te negrib strādāt.
Skola, suņu barības ražošanas uzņēmums “Kārums”, bibliotēka, veikals – tur darbu atraduši vietējie. Arī par medicīnu pagastļaudīm galva nesāp – cits dakterējas Garozā, cits pie ģimenes ārsta Emburgā, vēl kāds atveseļoties dodas uz Jaunsvirlaukas pagastu. Taču pasta likvidēšana Garozā gan sarūgtina. Tā dēļ dažs labs vietējais atteicies no preses abonēšanas. “Var teikt, ka no decembra ciematā pasta vairs nav. Likvidēja. Nav pat vērts pasūtīt avīzes – tās mēs saņemam tikai ap pulksten pustrijiem pusčetriem pēcpusdienā,” tieši tādēļ par jo iecienītāku pulcēšanās vietu kļuvusi grāmatu krātuve, kur preses izdevumus var izlasīt laikus.
Stāstot par namu apsaimniekošanu, Ļ.Beire teic: “Pašlaik ūdens pa vecajām caurulēm netiek piegādāts pietiekami, taču pašvaldība piešķirs līdzekļus, nu norit izpētes, projektēšanas darbi, un tiksim pie jauna ūdensvada.” Līdz 1997. gadam daudzdzīvokļu namos bijusi centralizēta gāzes apkure, taču ar laiku vietējiem tā kļuva par dārgu. Nu liela daļa iedzīvotāju mitekļos ierīkojuši “Junker” katlus – dabasgāze ciematā ir –, un visi apmierināti.
Grib laiku pavadīt kopā
Kaut arī vietējie spriež, ka Sidrabenes pagasta abu ciematu ļaudis sadzīvo labi, viņi tomēr atzīst – nelielas nianses jūtamas. Jau vēsturiski Emburga bijusi atsevišķi, tādēļ dzīve Garozā rit savrupāk. Tiesa gan – kultūra vieno, un vietējie vienu balli nodanco Garozā, otru – Emburgā. Jāņu svinēšana šogad notiks Garozā, kur lielākoties pasākumi norisinās pamatskolā, jo kultūras nama ciematā nav. “Agrāk bija, taču to privatizēja, un tagad sāp sirds, noskatoties, kā ēka aiziet bojā,” L.Belova atklāj, ka vietējo sapnis ir šaipusē tikt pie savas kultūras iestādes, jo pagaidām tās funkcijas pilda bibliotēka, taču tur ir par šauru, lai visi pulcēties gribētāji satilptu. “Atsaucība ir liela, jo vietējie vēlas kontaktēties,” novērojusi agrākā grāmatu krātuves vadītāja, un pārējie piebalso – vismaz plašākas telpas vajadzīgas. Pašlaik mēģinājumi notiek vecās kantora ēkas telpā, bet gribas dejot vērienīgāk.
L.Belova spriež, ka bibliotekārs vienlaikus ir arī sociālais darbinieks, psihologs. “Kad likvidēja kolhozu, vienā dienā nams, kur valdīja rosība, kļuva tukšs – kantora ēkā palika tikai bibliotēka, kas turpmākos sešus vai septiņus gadus bija bez apkures,” viņa atspoguļo skaudro laika posmu un atmiņā atsauc toreizējās vadītājas Irēnas Auziņas pamudinājumu neatstāt novārtā grāmatu krātuvi, cīnīties par tās pastāvēšanu. Par laimi, tas izdevies, un Garozas bibliotēka var lepoties ar apmēram 6000 grāmatu vienībām.
Kopš šāgada janvāra L.Belova bibliotēkā vairs nestrādā. Uz jautājumu, vai tagad tās nepietrūkst, viņa vien noteic: “Ja kāds domā, ka bibliotēkā nav ko darīt, esmu gatava strīdēties līdz pēdējam. Godīgi sakot – es biju tā pārgurusi, ka vēl joprojām neesmu atpūtusies…”
Kultūra spītīgi atdzimst
Savulaik Garozas pusē rīkotas vērienīgas balles, arī pašdarbnieki bijuši aktīvi, taču pēkšņi, atgūstot neatkarību, viss izčākstēja. “Pāris gadu mēs tā arī pavadījām bez kultūras, līdz beidzot apņēmīgi teicu: “Nē, Garozas iedzīvotāji, tā viss nepaliks!”, un visi, kuriem bija uzņēmība, sanācām kopā, pašu spēkiem aukstajās kantora telpās līmējām tapetes un meklējām izeju no bezcerības,” L.Belova atceras, ka pavisam drīz atkal kopā nosvinētas Lieldienas, Jāņi, atdzima vērienīgi pensionāru vakari. Taču bibliotēkai ar visu iedzīvi nācās pārcelties uz Garozas pamatskolas telpām, un iedzīvotāju aktivitāte atkal apsīka. “Bet tad mēs atkal visu sākām no gala. Nu sievas ir pie vietas – dzied, dejo –, taču ar vīriem tā švakāk,” viņa spriež, ka Garozā vajadzētu vismaz vienu gruntīgu vīrieti, kas sapurina pārējos un viņus ieinteresē, citādi daļa pie makšķeres vai pudeles vien sēž. Bet varētu dejot, dziedāt – stiprā dzimuma trūkums jūtams. Taču A.Plīkšs spriež – lai kļūtu sabiedriski aktīvs, nepieciešama liela apņemšanās, un viņai piekrīt Strautnieka kungs: “Pats esmu piedzīvojis tumšos rudens vakarus, kad negribas iet laukā no mājas, taču saņemos un dodos uz mēģinājumu.”
Ar pašvaldību apmierināti
Garoznieki apgalvo, ka beidzot var teikt – viņi dzīvo stabilā, plaukstošā pagastā. Tieši tādēļ iedzīvotāji ir apmierināti ar lēmumu teritoriju nepievienot citām, veidojot novadu. “Mēs būsim paši par sevi – Sidrabenes novads,” saka Ā.Strautnieks.
Vietējie arī uzteic pašvaldības vadības ieguldījumu un atbalstu. “Bija pat tāds laiks, kad man nepiešķīra desmit latu, lai es bibliotēkai iegādātos enciklopēdiju. Taču tagad ir citādi – atbalsta gan grāmatu krātuvi, gan kultūru, gan citādi izlīdz,” saka agrākā bibliotēkas vadītāja.
Pamatotu iemeslu, lai gaustos par dzīvi neatkarības gados pagastā, vietējie nevar atrast. Pat ar satiksmi, kas citviet sagādā raizes, viņi ir apmierināti – var nokļūt, kur vien vēlas. Protams, agrāk līdztekus autobusiem kursēja arī vilciens Jelgava – Krustpils, taču Ā.Strautnieks zina stāstīt, ka savulaik jokots – dzelzceļu slēdz, lai vietējie neaizbrauc prom no pagasta. Viņi nebrauc ar”.
Un tas nekas, ka Sidrabenes pagasts ir Jelgavas un Bauskas rajona robeža. “Cilvēki šeit ir labi, un daba ļoti skaista – plašajos mežos aug sēnes, Lāču purvā – dzērvenes,” jūsmo garoznieki, un Strautnieka kungs vien nosmej – ērču arī Garozā netrūkst, kaut gan… tās ir visur – vienu uz šejieni viņš atvedis pat no pilsētas.
