Pirms kāda laika masu informācijas līdzekļos parādījās ziņa par divām nepilngadīgām meitenēm no Jūrmalas, kuras māte pēc šķiršanas no šā gada janvāra līdz maijam ievietojusi pareizticīgās baznīcas patversmē Jelgavas rajona Vircavas pagastā.
Pirms kāda laika masu informācijas līdzekļos parādījās ziņa par divām nepilngadīgām meitenēm no Jūrmalas, kuras māte pēc šķiršanas no šā gada janvāra līdz maijam ievietojusi pareizticīgās baznīcas patversmē Jelgavas rajona Vircavas pagastā. Patversme ierīkota bijušajās cūku kūtīs, kur apstākļi dzīvošanai ir ļoti pieticīgi. Kopā ar meitenēm tur mita bijušie alkoholiķi, cietumnieki un narkomāni. Padsmitgadniecēm nebija iespēju apmeklēt skolu, ar savām meitām nedrīkstēja tikties tēvs. Vienai no māsām konstatēts insulīna trūkums, kura dēļ strauji pasliktinājusies veselība, tādēļ meitene nogādāta slimnīcā. Šādā situācijā Jūrmalas bāriņtiesa nolēmusi pārtraukt mātei vecāku varu. Tagad tēvs vēlas meitas audzināt pats.
Jūrmalas tiesa līdz 6. septembrim tomēr ir atlikusi lietu par meiteņu turpmākās dzīvesvietas noteikšanu, jo māte bāriņtiesas lēmumu ir pārsūdzējusi. Līdz tam Reliģisko lietu pārvaldei uzdots noskaidrot, kāda patversme īsti darbojas Jelgavas rajonā.
Jelgavas Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgās baznīcas mācītājs Feofans skaidro, ka patversme pastāv trīs gadus un katrs, kas tajā tiek ievietots, raksta iesniegumu ar lūgumu piešķirt patvērumu un uzņemas pilnu atbildību par sevi. «Par nepilngadīgajām meitenēm atbildību uzņēmās viņu māte. Sieviete lūdzās un bija izmisumā – laulība šķirta, tēvs ar jauno sievu dzīvo vienā istabā, bet meitenes ar māti – otrā. Viņa vienkārši negribēja, ka bērniem ir jādzīvo šādos amorālos apstākļos. Mātei nebija līdzekļu, lai nodrošinātu sev un bērniem citu dzīvesvietu,» saka tēvs Feofans. Viņš arī stāsta, ka bieži vien šejienes iemītniekiem patversme ir vienīgā cerība: «Pie baznīcas vārtiem stāv raudoši un lūdzoši cilvēki, kuriem nav citu iespēju – viņiem nav ko ēst, nav kur dzīvot. Visas citas iespējas jau izmēģinātas, un katrā iestādē saņemts atteikums. Man nav tiesību viņus noraidīt – es nevaru uzņemties tādu atbildību. Protams, baznīcai nav naudas, lai visu nodrošinātu nevainojami, bet, manuprāt, tas ir labāk, nekā ļaut šiem cilvēkiem aiziet bojā. Mēs ne tikai pabarojam un dodam pajumti viņiem, bet arī mēģinām viņos iedvest dzīvotprieku. Protams, visus lūdzējus nevaram pieņemt, jo svarīgi, lai patversmē valdītu veselīgs gars. Kad lielākā daļa iemītnieku ir pilnībā tikuši galā ar saviem vecajiem kaitīgajiem ieradumiem, mēs varam pieņemt kādu jaunu cilvēku, kas nonāk veselīgā vidē, un ir cerība, ka arī viņš tiks galā ar savām problēmām.»
Pērn patversmē tika organizēta darba skola bērniem, kurā bērni no četru gadu vecuma vasarā mācījās saprast, kas ir darbs. Tēvs Feofans skaidro, ka bērnus uzraudzījis baznīcas pārstāvis: «Viņi tur mācījās strādāt un iepazīt Dievu. Protams, tika organizēti arī atpūtas brīži – pusdienlaikā mēs viņus vedām uz kādu upi vai ezeru nopeldēties. Tāda vasara ir daudz labāka nekā klimšana pa pilsētas ielām, TV skatīšanās vai – vēl trakāk – pievēršanās alkoholam un narkotikām.»
