Kad debesīs klaigā dzērves, bet mežos zilās ziedu actiņas zibina vizbulītes, savus svētkus svin pavasara bērni – aprīļa jubilāri.
Ražīgs dzejnieks
8. aprīlī kūkā svecītes savulaik spraudis Augusts Brocis – dzejnieks, rakstnieks, žurnālists.
Augusts Brocis dzimis 1912. gada 8. aprīlī Bročos (toreizējā Pāles pagasta Šķirstiņos), miris 1942. gada 24. jūnijā Tērvetē, izdarīdams pašnāvību. Apbedīts Katrīnas kapos, kur uzstādīts piemiņas akmens. Savā īsajā mūžā pēc Limbažu ģimnāzijas pabeigšanas strādājis par ierēdni Sabiedrisko lietu ministrijā, bijis līdzstrādnieks laikrakstā “Zemgale” un mākslinieku biedrības “Zaļā vārna” biedrs. Rakstījis dzeju, kas izdota krājumos “Sirdis”, “Mani ceļi”, “Vēja kokle”, “Putni un zvaigznes”, “Divdesmit gadi” (poēma veltīta Latvijas jubilejai), “Dziesmas tēvuzemei”. Autobiogrāfiskās ievirzes romāns “Meža cilvēki” ir vienīgais Broča prozas darbs. Romāns ir vēstījums par latviešu inteliģences sāpju ceļu, par viņu dvēseles sāpēm par zaudēto brīvību, par izturību, mīlestību un ticību jaunai Latvijas atmodai, ko pārdzīvoja arī autors, 1940. gadā aiziedams meža darbos Kuldīgas, Carnikavas, Dalbes mežos. Viņš bija arī viens no pirmajiem, kas pieteicās brīvprātīgajos, lai cīnītos pret okupantiem.
Augusts Brocis savulaik dēvēts par ražīgu dzejnieku. Daži tā laika literatūras kritiķi viņa liriku vērtējuši samērā nesaudzīgi, pārmezdami neizkoptu dzejas formu, diletantismu un attīstības trūkumu. Tomēr Broča dzejai cienītāju netrūka, jo viņš bija “tiešu jūtu paudējs vienkāršā valodā, tādēļ viegli saprotams lasītājiem”, viņa darbiem raksturīga romantiska smeldze un sirsnīgs sentiments, viņa dzeja ir sirsnīga, tajā runā jūtas un dvēsele. Kritiķe Milda Vitrunga dzejoļu krājumu “Putni un zvaigznes”, kas ir populārākais autora grāmatu klāstā, nodēvējusi kā zilu romantikas ziedu reālistiskās literatūras druvā.
No bērnības atmiņu dārziem,
Pāri pār laukiem un siliem,
Es dzirdu un redzu vēl jūs,
Mani vistuvākie draugi,
Putni un zvaigznes.
Romantisma lirisko ideju paudējs
Tikai pirms 159 gadiem un tikai dažus kilometrus no Jelgavas dzimis Esenberģu Jānis – aktieris, dzejnieks un lugu tulkotājs. Romantisma lirisko ideju paudējs. Dzimis 1862. gadā 28. martā Lielsvētes pagastā, Upes Prieku–Daiļu mājās, kā savu vecāku pirmais dēls. Tēvs pēc amata bija galdnieks un dreimanis, tā dēvētais smalkais amatnieks. Viņš bija apmeklējis skolu un mācēja rakstīt un lasīt. Neliela auguma vīrs, veselīgs un izturīgs, kurš nodzīvoja 76 gadus. Tēva radinieks no tēva mātes puses ir pazīstamais aktieris Teodors Valdšmits. Viņa tēvs bijis kādā muižā par vagaru. Esenberģu Jāņa māte Dore bija 12 gadu jaunāka par vīru. Viņas tēvs bija pagasta būvmeistars. Skolā tā nebija gājusi, rakstīt neprata, bet lasīt mācēja. Viņa bija reliģioza sieviete, kura cītīgi apmeklēja baznīcu. Pēc dabas saticīga un labprāt mīlēja jauniešu sabiedrību. Savu vīru pārdzīvoja par astoņiem gadiem. Arī mātes rados sastopamas personas ar mākslinieka talantu, piemēram, attālāks radinieks bija klavieru virtuozs Pauls Šūberts.
Rakstura drūmās puses mazrunību, gremdēšanos sevī un neuzticību pret cilvēkiem Jānis būs mantojis no tēva, kurā jau no laika gala manāmas mizantropa zīmes. Ne ar vienu viņš nesagājies, teikdams, ka neviens cilvēks otram laba nevēlot. Visus turējis par saviem nelabvēļiem, skauģiem un naidniekiem. Savukārt savas dzejas dāvanas Esenberģu Jānis, domājams, dabūjis no mātes. Šī sieviete cēlusies no diezgan turīgas dzimtas un jau no paša sākuma atšķīrās no citām lauku sievietēm ar smalkjūtību un asprātību. Bērni bijuši viņas dārgākā manta, tā arī viņa visu lielo sievietes mīlestību pārnesusi uz saviem četriem bērniem, no kuriem dzejnieks bija vecākais. Par to, ka bērnus lutinājusi un centusies audzināt drusku “kundziskāki”, viņai bijis no apkārtējiem ļaudīm bieži vien jādzird pārmetumi un zobojumi. No visiem bērniem jo cieša dvēseles harmonija mātei bija ar vecāko dēlu Jāni. Savā laikā viņš tika lutināts kā pirmdzimtais, un vēlāk, viņa inteliģencei attīstoties, māte dēlā atrada kaut ko sev līdzīgu. Pie mātes Jānis vienmēr vērsies pēc padoma. “Viņai ir dzīves gudrība. Viņa visu zina,” mēdzis sacīt. Sagrauzts un salauzts dzīves dažādās aukās, dzejnieks pie mīļās mātes allaž atradis īsto miera ostu, kā to rāda viņa dzejolis “Pie māmuliņas krūts”.
Kad reiz pēc ilgām cīņām nāc
Pie māmuliņas krūts,
Tad atkal viegls top tev prāts,
Kas bij tik skumīgs, grūts.
Tas tevim atkal labu dar’
Un sirdī prieku lej,
Jo nu šī atkal ticēt var
It visai pasaulei.
Tev jāatzīst, ka pasaule
Tik ļauna nevar būt,
Jo vēl tu sirdi atrod še,
Kas karsti, šķīsti jūt.
Jau ar savu piekto dzīvības gadu mazais Jānītis iemācās bez kādām pūlēm lasīt. Zīme, ka viņš nav ikdienišķs bērns. Aiz ziņkārības izzināt to, kas atrodas raibajās papīra loksnēs, ko tēvs un māte lasa, viņš nerimstoši liek tiem priekšā jautājumus: kas ir tas par burtu, kas izskatās kā dēlītis, un kas tas, kas izskatās kā āķītis. Jāņa tēvs visu laiku abonēja vecās “Latviešu Avīzes”, jo kā vīrs, kas sevišķi interesējās par politiku, nevarēja bez avīzes dzīvot. Tā bija viņam tāpat kā dienišķa maize. Pat sirmā vecumā, uz sliekšņa mājas priekšā sēdēdams, gaidīt gaidīja, kad nesīs jaunu avīzi. “Nezinu, kā kapā varēšu bez avīzes iztikt? Kad būšu miris, tad ielieciet kādu avīzi kapā līdz!” tā viņš mēdzis jokot.
Vecāki sāka dēlu laist Lielsvētes pagasta skolā pie skolotāja Zēvalda. Zēns bija tikko septiņus gadus vecs. Pēc trim gadiem no skolas izstājies, viņš labprāt būtu vēlējies vai nu tūdaļ kļūt par kareivi, vai iestāties kādā augstākā skolā. Bet tēva dreimaņa amats nespēja dot līdzekļus tālākai skolas izglītībai, ievērojot to, ka ģimene bija jau par vairāk galvām lielāka. Vienu gadu Esenberģu Jānis pavadīja uz zemēm, brīvo laiku ziedodams lasīšanai un sapņodams par junkuru skolu. Tā paša gada rudeni viņš iestājas Torņakalna pilsētas puisēnu elementārskolā. Lielākais prieks zēnam bija tas, ka varēja dabūt no skolas lasīt grāmatas, jo pašam tādas iegādāties līdzekļu trūkuma dēļ nebija iespējams.
Vienīgais, ko viņš, šo skolu beidzis, ieguva, bija karaklausības atvieglinājuma liecība, dokuments, kuram dzejnieka acīs toreiz bija ļoti svarīga nozīme. To ieguvis, viņš domājās ticis savam lolotam mērķim jau labu tiesu tuvāk. Otrā skola tātad jau bija pabeigta. Zinības gan nekādas lielās nebija iegūtas, bet tēvs, praktisks vīrs, domāja: cilvēks, kas divi skolas cauri gājis, var jau sev dzīvē maizi pelnīt. Un kurš gan, pēc vienkāršu laužu uzskata, vēl var vairāk naudas pelnīt kā koku brāķeris? Tādēļ tad arī vecais Esenberģis ieliek 1877. gadā dēlu Pihlava koku zāģētavā, lai izmācās par koku brāķeri. Taču negantā tīfa sērga, kura savā laikā aizveda kapā dzejnieka apdāvināto priekšteci Ausekli, piespiež to no fabrikas izstāties. No līdzšinējā veselā, lai gan diezgan vārīgi noaugušā jaunekļa palicis pāri tikai vārgs sirgulis. Viņš sāka spļaut asinis. Tomēr jaunekļa dedzīgais gars paceļas pāri visām šīm miesas kaitēm. Arī Suvorovs miesās bijis vārgulis, bet kas iznācis par slavenu kara vadoni! Un jauneklis ar divkāršu enerģiju ķērās pie mācīšanās, lai noliktu savvaļnieka eksāmenu. Šai nolūkā viņš iegādājās Tusena-Langenšeidta angļu un franču valodas mācības vēstules un kopā ar dažiem citiem biedriem sāka ņemt privātstundas pie oficiera Aizupa. Viss sāka iet kārtīgu gaitu, un jaunais censonis soli pa solim tuvojās savam mērķim. Te piepeši, it kā zibens gaišā laikā, pār skolotāja un skolnieku galvām paspruka nelaime: tie tapa apcietināti kā politiski aizdomīgi. Esenberģu Jānis gan tika sveikā, tādēļ ka ļaunajā nestundā negadījās klāt. Tomēr tālākmācīšanās nu bija jāturpina pašam uz savu roku. To viņš arī darīja. Mērķis bija tepat jau kā aizsniegts – te, ne domāts, ne cerēts, iegulās no jauna ceļā kāds šķērslis, kurš pār visiem dzejnieka kareiviskajiem sapņiem pārvilka strīpu uz visiem laikiem. Pie mērīšanas izrādījās, ka jaunekļa krūšu mērs nepilda vajadzīgo normu un tālab viņš kara dienestam nederīgs. Likteņa pārvarētam sapņotājam nu vajadzēja gribot negribot piekāpties, vajadzēja aprakt sen lolotos sapņus, atteikties no garnizona karjeras un pievērsties citam dzīves arodam. Tādu viņš jau 1880. gadā bija atradis pie Rīgas Latviešu biedrības teātra, kur iestājās par aktieri. Jāpiezīmē, ka tolaik pie tā paša Rīgas Latviešu biedrības teātra darbojās Janis Rozentals, mūsu vēlāk ievērojamais gleznotājs, tolaik vēl vienkāršs mālderzellis. Aktiera dzīve pēc kareivja dzīves, šķiet, Esenberģu Jāni visvairāk valdzinājusi. Kā aktieris tomēr Esenberģu Jānis būs maz lauru guvis, tāpat kā savā laikā Petēfi un Gogolis. Un tomēr pie teātra, liekas, viņš atradis savu īsto dzīves uzdevumu, ja ne kā aktieris, tad kā rakstnieks. (Esenberģu Jāņa Kopoti raksti I, 1924.)
1883. gadā žurnālā “Mājas Viesis” publicēja dzejoli “Bērnības draudzenei”. Teātra iestudējumiem pārtulkoja ap 20 lugu, ieskaitot Šekspīra “Venēcijas tirgotājs” (kopā ar R.Jansonu), “Sapnis vasaras naktī”, Bjernsona “Redaktors”, Planketa operetes “Korneviļas zvani” tekstu. Atdzejoja Puškina, Petēfi dzeju. 1885. gadā kopā ar Ādolfu Alunānu Esenberģu Jānis aizgāja no Rīgas Latviešu teātra, ar trupu apceļoja Kurzemes guberņas pilsētas un miestus.
1887. gadā viņš aslima ar diloni un atsāka strādāt Rīgas teātrī par suflieri, bet veselības dēļ nevarēja vairs ilgi darboties. No 1888. gada dzīvoja Vecsaules pagastā. Miris 1890. gada 20. novembrī.
Jelgavas mērs
1875. gada 15. aprīlī Rundāles pagasta Kraukļos zemnieku Kārļa un Elizabetes Vesmaņu ģimenē ierodas otrais bērns – dēls Fridrihs. Raibs kā dzeņa vēders – mēdz sacīt par cilvēka dzīvi. Tāda tā bija arī Rundāles pagasta lauksaimnieka dēlam Fridriham Vesmanim. Viņš piedzīvoja emigrāciju Anglijā un izsūtījumu Padomju Savienībā. Strādājis par Saeimas spīkeru un diplomātu kādreizējā trimdas zemē. Ticis ievēlēts par Jelgavas pilsētas galvu un pa divi lāgi bijis senatora godā. Darbojies presē un dažādās koporganizācijās.
Mazā Fridriha ģimene ir strādīga un pieticīga ikdienas sadzīvē. “Parastā pārtika – tauku vai piena putra ar maizi, svētdienās pupas ar žāvētu cūkgaļu. Rupja kviešu maize trīs reizes gadā pa lieliem svētkiem. Iztiek pie skala uguns, lukturī, uz kūti ejot, pašu lietas aitu tauku svecītes. Ģērbjas rupjos, pašu gatavotos audumos, pakulu kreklos, jo labie lini iet uz pilsētu muižas maksājumu sagādei,” tā savās atmiņās raksta Fridrihs Vesmanis. Pēc Rundāles pagasta skolas pabeigšanas 1887. gadā, ieklausoties radinieku padomos, viņš devās uz Jelgavu, lai mācītos Jelgavas ģimnāzijā.
Pēc ģimnāzijas studējis Tartu Universitātē. Pēc aresta 1897. gadā emigrējis uz Angliju, kur kopš 1899. gada izdeva laikrakstus “Sociāldemokrāts” un “Latviešu Strādnieks”. 1903. gadā nelegāli atgriezies Latvijā, apcietināts un izsūtīts nometinājumā Šauļos. 1909. gadā pabeidzis Pēterburgas Universitāti. Līdz 1918. gadam bijis advokāts Jelgavā un Pēterburgā, kā arī darbojies žurnālistikā. Tā gada aprīlī atgriezies Latvijā.
No 1919. gada jūlija līdz augustam Fridrihs Vesmanis bija Tautas padomes loceklis. No 1920. gada februāra līdz maijam – Jelgavas mērs, bet vēlāk darbojās Satversmes sapulcē. 1922. gadā, dibinot Centrālo vēlēšanu komisiju, bijis viens no astoņiem tās sākotnējiem locekļiem. No LSDSP Vesmanis ievēlēts 1. Saeimā un bijis pirmais Saeimas priekšsēdētājs. No 1925. gada februāra līdz 1932. gada martam Latvijas sūtnis Apvienotajā Karalistē. 1927. gadā pēc Jāņa Čakstes nāves Fridrihs Vesmanis bijis viens no kandidātiem uz Valsts prezidenta amatu. 1937. gadā pensionējies.1941. gada 14. jūnijā abi ar sievu tika arestēti un deportēti no Latvijas, sieva Berta apcietināšanas brīdī bija smagi slima un nomira vilcienā Krustpils dzelzceļa stacijā, pats Vesmanis tika deportēts uz Soļikamsku (Permas novads), kur nomira Usoļjes soda nometnē tā paša gada 7. decembrī.
Rados Brigaderu ģimene
Grāmatizdevējs Jānis Rapa dzimis 1885. gada 17. aprīlī Kalnmuižas pagasta (vēlāk – Tērvetes pagasta) Ķipos turīga lauksaimnieka ģimenē. Līdz 15 gadu vecumam mācījās Tērvetes pagastskolā, un jau šajā laikā puisis staigāja apkārt, pasitis padusē smagus un biezus grāmatu sējumus. Nedz mājas, nedz skolas bibliotēkā neesot bijis atrodams kaut viens darbs, kuru nebūtu lasījis. 1905. gadā viņš ar zelta medaļu beidza Jelgavas reālskolu un iestājās Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļā. Tur viņam uzmācās šaubas, vai ar savu slikto redzi spētu kļūt par labu inženieri, tāpēc ātri vien pārgāja uz Tirdzniecības nodaļu. 1910. gadā Rapa ieguva tirdzniecības zinātņu kandidāta grādu, aizstāvot disertāciju “Anglijas un Vācijas tirdzniecības un rūpniecības banku organizācija un darbība”, par ko ieguva pirmās šķiras diplomu.
Viņš ir pirmais latvietis, kam izdevies panākt, lai krievu valodā izdotajā diplomā tiktu ierakstīts latviskais vārds Jānis Rapa, nevis Ivans Rapa kā citos dokumentos un ieskaišu grāmatiņās. Studiju laikā viņš iepazinās ar Zigfrīdu Annu Meierovicu – abi mācījās vienā fakultātē –, un, Meierovica mudināts, Rapa iestājās studentu korporācijā “Tālavija”, kļūdams par aktīvu biedru un literāru sapulču organizatoru. Pēc studijām darbojās Filistru biedrībā, bet kopš 1914. gada bija “Tālavijas” Filistru biedrības priekšsēdētājs.
Rapam rados bija Brigaderu ģimene, un 1910. gadā viņš sāka strādāt Jāņa Brigadera grāmatu veikalā, kas tobrīd atradās Berga bazārā. Tieši šajā laikā dzima doma kļūt par grāmatnieku un izveidot uzņēmumu, “kurā apvienotos garīgās vērtības un materiālā veiksme”. 1911. gadā Rapa kļuva par Brigadera grāmatu veikala un apgāda īpašnieku, varēja sākties patstāvīgs darbs pie savas vīzijas īstenošanas, un te viņam talkā nāca domubiedrs Arturs Valters.
Viņš gribējis pārcelties uz Maskavu, bet sastapšanās ar Jāni Rapu šo nodomu apturēja. Rapu un Valteru vienoja degsme pret savu darbu – viņi apvienoja Rapas zināšanas un jaunības sparu, Valtera darba pieredzi un abu naudas iekrājumus, lai īstenotu sapni izdot augstvērtīgas, pieprasītas grāmatas. 1912. gada 1. jūnijā Rīgā sāka darboties grāmatniecības uzņēmums – komanditsabiedrība “A.Valters, J.Rapa un biedri”. Pirmais pasaules karš radīja sarežģījumus izdevniecības darbā, tomēr, par spīti grūtībām, grāmatas turpināja iznākt. 1915. gadā Maskavā tika nodibināta uzņēmuma papildnodaļa, kuru vadīja Rapa, bet Valters palika Rīgā. Rapa nodibināja sakarus ar dažādiem grāmatu izdevējiem Krievijā, kas lieti noderēja vēlākajās darba gaitās. Kara beigās, atgriežoties Rīgā, grāmatnieki cerēja, ka nu varēs strādāt ar jaunu sparu, tomēr 1919. gadā visus grāmatu veikalus nacionalizēja, Rapas un Valtera veikals tika slēgts. 1920. gadā abi izdevēji piesaistīja jaunus līdzdalībniekus, kuriem noteica lielāku dalībmaksu, un līdzšinējo komanditsabiedrību pārveidoja par akciju sabiedrību ar nu jau pierasto un skanīgo nosaukumu “Valters un Rapa”.
Pēc kolēģa nāves par Jāņa Rapas palīgu kļuva rakstnieks, jurists un pedagogs Jānis Grīns. Rapa turpināja uzturēt Valtera koptos sakarus ar ārvalstu izdevējiem, kā arī pats ceļoja un papildināja savas nozares zināšanas.
Paralēli grāmatu izdošanai rosījās arī kā sabiedriskais darbinieks un no 1922. līdz 1936. gadam vadīja Latviešu grāmattirgotāju un izdevēju biedrību. Būdams šajā amatā, Rapa sarakstīja tādus teorētiskus apcerējumus kā “Mūsu grāmatniecības veidotāji”, “Mūsu grāmatniecība ceļa jūtīs”, “Lielais mantojums”, “Studējošie un grāmata” un daudzus citus. Tāpat jāpiemin, ka Rapa pēc Annas Brigaderes nāves iekārtoja viņai veltītu muzeju “Sprīdīši”, kas atrodas dzimtajā pusē Tērvetē un darbojas vēl šodien. Augstāk par visu Rapa vērtēja cilvēka prāta gaišumu. Kādā Jaungada apsveikumā viņš rakstīja: “Galvai jāvalda pār citām ķermeņa daļām, tas [ir] organisma normālais stāvoklis. Gara interesēm jāstāv augstāk par materiālām. Šī atziņa lai jo dziļi sakņojas tautā nākošā gadā.”
1940. gadā Latviju okupēja PSRS, un, gluži tāpat kā pirms teju vai 30 gadiem, Jāņa Rapas apgāds un veikals tika nacionalizēts un izlaupīts, grāmatas iznīcināja, bet viņš pats tika pazemināts amatā, kļūstot par “mazu biroja ierēdnīti”. Tomēr situācija kļuva jo dienas, jo drūmāka, un Rapas allaž gaišajā un priecīgajā sejā bija lasāmas rūpes un grūtsirdība. Jānis Rapa savu dzīvi beidza 1941. gada 30. maijā, “lecot no augstas vietas”, kā vēstīts viņa miršanas apliecībā. (lsm.lv, 4.03.2020.)
Lai stāstījums nebūtu jāpabeidz uz skumjas nots, tad vēl pavisam īsi. 9. aprīlī ASV dzimusi dzejniece un arhitekte Alma Bēne (1913–1995), uz šo valsti ģimene emigrēja pēc 1905. gada revolūcijas. 1922. kopā ar ģimeni atgriezusies Latvijā. Dzīvojusi Bēnes pagastā. Beigusi Jelgavas Klasisko ģimnāziju. Studējusi arhitektūru Latvijas Universitātē. 1944. gadā emigrējusi uz Vāciju, vēlāk uz ASV. Vienīgajā izdotajā dzejoļu krājumā “Pērnā zīle” (1983) iekļauti dzejoļi, kas sarakstīti no 1969. līdz 1979. gadam. Dzejā dominē stabilu ētisku vērtību meklējumi.
ATMIŅĀS
sirmai Ievai
jaunības
Ādami, Jāņi un Visvalži
vienā mīlestības tēlā
sakusuši
kā ievārījumā
cukurotās ogas
kuras pasniedz draudzenēm
tējas reizēs.
