Kā skrejošas zvaigznītes lampā mirguļo spīguļi. Varbūt manā mītnē ienākušas debesis? Bet domās jaušama grūtsirdība, cik nepielūdzami steidzas laiks.
Kā skrejošas zvaigznītes lampā mirguļo spīguļi. Varbūt manā mītnē ienākušas debesis? Bet domās jaušama grūtsirdība, cik nepielūdzami steidzas laiks. Vai tiešām kaut ko ļoti būtisku zaudēju, bet varbūt iegūstu? Tā ir tikai man pieredze, tāpēc īpaši vērtīga, bet kāpēc reizēm rodas priekšstats, ka dzīve iet garām… Ļaujos mirklim, kad iepriecina šķietami necilas lietas, jo tieši vienkāršajās slēpjas patiesa burvība, kuru jāprot saskatīt, sajust, izbaudīt un ieslēgt sirdī, lai atsauktu atmiņā kādā drūmākā brīdī. Paceļu acis pret ābeles zariem – cik pūkaini un kupli ir pumpuri, tā briedina skaistus ziedus, lai pēc neilga brīža ietērptos balti rozā rotā un vēlāk priecētu ar ābolu ražu. Un pirmās pavasara puķītes – tās ir pasakaini skaistas!
Reizēm pārņem neprātīga vēlme tvert mirkli, apstādināt laiku, īpaši pavasarī. Saule, vējš, gaisma, putnu dziesmas, zaļie zāles stiebriņi vēsta dzīvību. Šķiet, dvēsele mostas, gribas paspēt izbaudīt neatkārtojamību, gūt spēku dabā, tas ir kā vitamīni miesai un garam, arī izdarīt ko neprātīgu, justies brīvi, nesaistīti. Uzsmaidīt pasaulei un apkārtējiem. Jo cilvēks nav vientuļa sala. Ikvienam vajag, lai laiku palaikam kāds ielaužas tavā pasaulē un pasaka, ka tu neesi viens. Šim kādam var būt arī četras ķepas un neaprakstāmi mīksts kažoks, kura raksts ir neatkārtojams. Reizēm mirklis kā putns sitas pret stiklu, salaužot spārnu galus. Te atkal uzzied kā puķe, un, šķiet, varētu pat lidot…Citreiz skumjas kā asas sāpes iezogas sirdī. Bet citreiz iepriecina pat kāds nejaušs smaids, acu skats, vārds, mīmika, žests, taču tie var arī sarūgtināt. Ak, šīs ātri skrejošās laimes stundas! Tām laikam arī ir spārni, jo tās ir tik ātri gaistošas.
