Untumainais pavasaris daudzējādā ziņā izmainījis arī gājputnu dzīvi. Strazda svilpienam un rosībai nav tā spara, kas piemitis daudzos iepriekšējos gados. Ilgāku laiku arī pie būrīša savā dārzā par tā esamību nemanīju nekādu interesi.
Untumainais pavasaris daudzējādā ziņā izmainījis arī gājputnu dzīvi. Strazda svilpienam un rosībai nav tā spara, kas piemitis daudzos iepriekšējos gados. Ilgāku laiku arī pie būrīša savā dārzā par tā esamību nemanīju nekādu interesi. Sadrūmu. Kā nu tā, strazdu mājiņai šopavasar aprit, gribas sacīt, apaļa jubileja – divdesmit gadu –, kopš tā dižojas kārts galā nostākā zemes pleķītī, un še tev – palicis tukšs! Atceros topavasar, kad iekārtoju mitekli spārnotajiem draugiem, drīz vien tas tika strazdu aplidots, pieņemts par labu esam. Un kādas tik ārijas netika locītas, putnam tupot uz būrīša jumta un skrejas laktiņas. Jūsmoja arī kaimiņi, jo manis darinātais dārza mazās arhitektūras rotājums vairākus gadus bija vienīgais visā dārzkopības sabiedrībā “Atpūta” 18. brigādē. Turklāt ne vienu pavasari nebija palicis bez jauno strazdulēnu draudzbalsīgā kora. Grasījos nolaist būrīti zemē un lūkot, kas par vainu, ja tas nav izraisījis interesi. Tikko sakustināju kārti, no skrejas izspurdza strazdu pāris un piemetās turpat bumbieres zaros. Gluži zemu – kādus trīs četrus metrus no manis. Negaidītās satikšanās pārsteigts, stāvēju kā zemē iemiets. Arī būrīša īrnieki, šķiet, apjukuši, tad, nočivinājuši savu sakāmo, aši nozuda atpakaļ izraudzītajā mītnē. Savādi, kopš tās aprīļa vēsās dienas, ikreiz, kad vien esmu spēris kāju dārzā, strazdu ģimenes galva steidz vēstīt par savu esamību, izpildot tradicionālo āriju. Sanāk tāds savdabīgs un tīkams koncerts būrīša jubilejas gadā! Nezinu, vai strazda spārnu piesitieni ir brīdinājums, lai netuvojos tā valstībai, vai izkopts putna saveicināšanās rituāls ar cilvēku.
