Darbu karstumā palūrējis uz loga pusi, no datora monitora gandrīz par stīvu kļuvušajā ģīmī automātiski parādījās viegls smaids.
Darbu karstumā palūrējis uz loga pusi, no datora monitora gandrīz par stīvu kļuvušajā ģīmī automātiski parādījās viegls smaids. Iemesls? Nekā prātīga, varētu šķist, jo pozitīvas domas pēkšņi raisīja pa dzeltenīgo žalūziju spraugu ielauzušies vēl zeltaināki saules stari. Pēc mirkļa spožums rimās, bet debesmalā varēja vērot, kā cits pie cita kārtojas mākoņi. Glīti. Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka pašlaik norises dabā ieriktējušās kā pavasara sākumā, nevis puteņu un salu spelgoņu mēnesī.
Tā, par dabas mošanās sākumu domājot, atcerējos lielveikalā dzirdētu telefonsarunu. Aiz manis rindā stāvošs kungs runāja ar kādu paziņu, rosinot viņu pievienoties braucienam uz Roju. Došoties tāpat vien. Apskatīt, kas jauns, iemēģināt kādu ēstuvi…
Turpat pie gaļas plaukta mīcoties, pēkšņi atminējos, cik pēdējā apciemojuma reizē vasarā Rojā bija jauki. Jūrmalas ciemi vispār šķiet brīvi no ikdienas steigas, liekas, ka tur valda tikai atpūta un laiskošanās jūras krastā. Bet tad attapos, ka ir taču ziemas vidus un vēsumā un drēgnumā nekādu piemīlību gan neatrast nedz jūras viļņos, nedz tukšā ceļmalas krodziņā.
Tomēr būtu interesanti šajā laikā ievērtēt, kas notiek dabā. Raugoties uz apcirptajiem dzīvžogu krūmiņiem un citiem dienvidnieciskiem augiem, var pamanīt, ka to pumpuri jau iekrāsojušies zaļganos toņos. Arī ziemāju lauki izrāda spirgtu zaļumu, bet pilsētā nebēdnes nezāles izliekas, ka ziemas nemaz nav bijis.
Nesākot aizdomāties par globālo sasilšanu un žēloties par dramatiskajām izmaiņām tik ierastajos laika apstākļos, šajā visā var atrast arī ko pozitīvu. Lai gan nedēļas nogalē sinoptiķi Zemgalē sola ne īpaši priecīgu laiku, tomēr arvien būs salīdzinoši silts. Rīta stundās gaidāma arī migla, bet lietus tikai dažbrīd.
Kad pirms pāris gadiem janvāra sākumā ar draugiem devāmies pārgājienā ap Rāznas ezeru, nodomājām, ka atkusnis ir tikai ārkārtēja mūsu veiksme. Pirms gada vēl decembrī citā pārgājienā meža vidū varējām bez raizēm gulēt teltī. Šķiet, nekādu lielo drosmi nevajadzētu, lai tā nakšņotu arī pašlaik.
Ja pat viens saules stars varēja tā uzlabot manu omu biroja krēslā, tad stundas vai pāris pastaigu dabā laikam gan sniegtu lielisku atslodzi no darba un pilsētas pelēcīguma. Brīnumu netrūkst – arvien mežmalās un pļavās uzdzīvo lapsas, stirnas, zaķi un citas radības. Tāpēc – lai izdodas ko neikdienišķu pamanīt!
