Dobelniece Agate Rašmane pasaules kausa sacensībās Ņūdeli šaušanā ar pneimatisko un mazkalibra pistoli izcīnījusi attiecīgi sesto un ceturto vietu, nopelnot ceļazīmi uz Tokijas olimpiskajām spēlēm.
Uz Indiju Latvijas šāvēju izlase bija devusies trīs sportistu sastāvā Dobeles Sporta skolas trenera Viļņa Celmiņa vadībā – līdz ar Agati arī tukumnieki Lauris Strautmanis un Emīls Vasermanis. “Olimpiskajā ciklā, kas sākās 2018. gadā, esam centušies vismaz uz diviem pasaules kausa posmiem pa gadu aizbraukt. Šis Indijā bija plānots jau pagājušā gada martā, ar nopirktām biļetēm jau sēdējām uz koferiem, un tad to “Covid-19” pandēmijas dēļ vispirms pārcēla uz maiju, bet pēc tam atcēla pavisam. Šogad februārī pienāca ziņa, ka sacensības martā būs, un visa organizatoriskā un vīzu kārtošana sākās no jauna,” atklāj Agate. Sākotnējās biļetes gājušas zudumā, taču olimpiskās cerības un augstie mērķi, kā redzams, uzturēti dzīvi visa gada garumā.
Krietni lielāku laika sprīdi neapšaubāmi prasījis ceļš līdz pasaules līmeņa meistarībai, un Agate piekrīt pastāstīt “Ziņām”, kas tajā piedzīvots.
– Cik gadu vecumā sāki ar šo sportu nodarboties, un kāpēc tieši šaušana?
Brālis ar klasesbiedriem gāja uz šautuvi un mani paņēma līdzi. Tā es vienpadsmit gadu vecumā uzzināju, ka Dobelē ir tāda vieta un šaušanas sports. Nākamā gada septembrī par treneri sāka strādāt Vilnis Celmiņš un sporta skolā veidoja pistoļu šaušanas grupu. Nāca uz skolu, aicināja divpadsmitgadīgos uz iepazīšanās stundu. Liels bars tur toreiz pierakstījāmies, un es kaut kā izdzīvoju.
– No toreizējā “iesaukuma” vienīgā?
Ne gluži vienīgā. Vairāki joprojām startē Latvijas līmeņa sacensībās, pāris cilvēku nāk un trenējas sava prieka pēc.
– Kamēr tev tas kā sportistei un nu jau teju diplomētai trenerei pārvērties par darbu. Kas gan arī laikam bez prieka nav ne iedomājams, ne paveicams. Vari emociju ziņā salīdzināt sacensības Ņūdeli ar kādu no iepriekšējiem starptautiskajiem startiem, kur tiki vai netiki medaļniekos?
Protams, prieks ir liels. Bet kā līdzīgu un varbūt pat vēl negaidītāku atceros finālu pneimatiskajā disciplīnā 2019. gada pasaules kausa posmā Brazīlijā, kur pirmoreiz iekļuvu, startējot jau pieaugušo konkurencē, un izcīnīju piekto vietu. Šeit “Covid-19” situācijas dēļ tomēr bija salīdzinoši mazāks dalībnieku skaits, bet Riodežaneiro toreiz gandrīz visas pasaules spēcīgākās šāvējas. Iepriekš junioru pasaules kausā divreiz esmu nopelnījusi arī bronzas medaļas, bet starp pieaugušajiem ir jau pavisam cits līmenis. Pirmoreiz to izjutu 2018. gada pasaules čempionātā Dienvidkorejā, kur sākās olimpisko reitinga punktu vākšana un izcīnītas pirmās četras licences. Rezultāts bija pieņemams, var teikt, pat labs, bet paliku 50. vietā. Tas bija arī gads, kad sievietēm nedaudz izmainīja vingrinājumu, pieliekot klāt vēl 20 šāvienus un pielīdzinot vīriešu vingrinājumam. Tā ka tā bija laba pieredze. Tāpat kā šī tagad Indijā, ko varēsim ar treneri izanalizēt un apspriest.
– Kur ņem motivāciju, lai pēc tādas 50. vietas citās sacensībās atkal tiktu līdz finālam?
Šaušanas sportā ir divas vecuma grupas – līdz 20 gadiem juniori un pēc tam pieaugušie. Man tagad ir 23, un tie bija pirmie gadi pieaugušo kategorijā, kur, protams, saproti, ka starp “top” sportistiem uzreiz nebūsi. Motivācija šos pirmos gadus ir strādāt un piedalīties.
– Sestā un ceturtā vieta, olimpiskā ceļazīme – vai ar savu rezultātu punktu izteiksmē arī esi apmierināta?
Kā jau teicu, dalībnieču šeit bija maz, tās, kurām jau ir olimpiskā licence, epidemioloģiskās situācijas dēļ piedalīšanos ļoti izvērtēja. Pats sacensību rezultāts abos vingrinājumos bija labs, un tie arī ir vienīgie olimpiskie vingrinājumi sievietēm. Vēl klāt ir pāru disciplīna MIX, kur mēs ar Lauri Strautmani arī piedalījāmies un ieguvām sesto vietu.
– Pneimatiskā pistole un 10 metru attālums, mazkalibra un 25 metri – vai abi vingrinājumi tev vienlīdz padodas un arī patīk?
Darbs ar pneimatisko pistoli ir ļoti vienveidīgs, prasa lielu koncentrēšanos un pacietību. Mazkalibra pistoles vingrinājums ir sadalīts divās daļās: viena tāpat kā pneimatiskajai ar apaļo mērķi un otra ar siluetu, kustībām starp šāvieniem, kas jau ir interesantāk. Emocionāli man vairāk patīk mazkalibrs, bet rezultāti ne vienmēr to rāda.
– Šoreiz gan tieši ar mazkalibra pistoli rezultāts sanāca labāks.
Jā, un tas bija ļoti patīkami.
– Punkti nozīmē tikai precizitāti vai arī lietā jāliek kāda taktika?
Galvenais ir sagatavoties kvalifikācijai, kur tev ir jāiztur visi 60 šāvieni ar pneimatisko un tikpat ar mazkalibra pistoli. Pēc tam finālā jau nāk klāt vairāk psiholoģiskās lietas, elpošana, meditācija un citas, ko mācāmies praktizēt un izmantot situācijās, kad tās noder.
– Pirmajās vietās tika mājinieces. Vai šaušanas sports Indijā ir populārs?
Pēdējos gadus tur tiek piesaistīti krievu skolas treneri, aug arī vietējie, un šaušanas sports Indijā pašlaik, var teikt, ir ļoti labā pasaules “top” līmenī. Šajās sacensībās, protams, mājiniekiem bija arī priekšrocība, jo viņi varēja šaušanas bāzē dzīvot un trenēties jau iepriekš. Mums, eiropiešiem, bija jāpielāgojas arī laika zonai.
– Tavs treneris Vilnis Celmiņš šoreiz bija arī izlases vadītājs. Cik svarīga ir trenera klātbūtne sacensībās?
Ļoti svarīga. Treneris ir vajadzīgs jebkuram sportistam. Arī ukrainietei olimpiskajai un pasaules čempionei Olenai Kostevičai treneris ir vienmēr līdzās. Tāpat man ir svarīgs arī mans treneris, ar kuru kopā strādājam jau 12 gadus, kurš ir redzējis, kā es izaugu, kurš mani ļoti labi pazīst, kura atbalsts ir nozīmīgs gan kritiskos, gan priecīgos mirkļos.
– Domu apmaiņa ir iespējama arī sacensību gaitā vai kvalifikācijas un finālu starplaikā?
Kvalifikācija ilgst stundu un 15 minūtes. Tās laikā treneris ir sēdvietās aizmugurē, un sportists, ja ir nepieciešams, var jebkurā mirklī norādīt tiesnesim, ka viņš paiet malā, lai šīs pauzes laikā apspriestos. Līdzīgi arī treneris no savas puses var ar tiesneša atļauju paaicināt sportistu no līnijas. Starp kvalifikāciju un finālu vienmēr ir atpūtas laiks. Finālā tāpat treneri ir klāt sagatavošanās zālē, sēž aizmugurē fināla ierakstos un, kad sportists izšāvis, var apsēsties līdzās un nodot pirmās emocijas.
– Tagad arī pati skolojies par treneri, esi pēdējā kursa studente Sporta pedagoģijas akadēmijā. Vai profesijas izvēle pēc vidusskolas bija nešaubīga?
Nešaubījos par to, ka gribu studēt pedagoģiju. Iestājos šā virziena specialitātē arī citā augstskolā, bet sporta akadēmijā tiku budžeta grupā un pie tās arī paliku. Būs man gan pedagoģiskā, gan sporta trenera izglītība, kas, manuprāt, ir liels bonuss.
– Kādas svarīgas īpašības tu, liekot lietā šīs zināšanas un pašas pieredzi, gribētu saskatīt un izkopt savos audzēkņos?
Galvenais jau ir interese. Vienpadsmit divpadsmit gadu vecumā, kad bērni pie mums atnāk, ir svarīgi izzināt visu iespēju piedāvājumu, lai saprastu, kurš būs īstais. Arī es tajā vecumā gāju kādos četros piecos interešu pulciņos. Mūsu sportā paliek tie, kuriem pēc iepazīšanās paliek acīs dzirkstelīte. Un, protams, pacietība un izturība vajadzīga. Šīs ir tās trīs lietas.
– Kā klājies un klājas šāvējiem ar treniņprocesu “kovid” laikā? Kā varēji sagatavoties tik nozīmīgajam šā gada startam?
Rudens šajā ziņā bija “mierīgs”. Bija iespēja trenēties, notika vairākas sacensības Latvijā, vienas arī Polijā, kas gan izvērtās ar startu “onlainā”. Ziemas periodā jau vairs viens plus viens ar treneri nodarbojās tikai izlases sportisti, decembri varēju vairāk veltīt augstskolai. Pārsvarā uzturējām fizisko formu, bet kopš janvāra beigām, kad jau bija konkrēts sacensību mērķis, sākām gatavoties specializētāk un cītīgāk. Kā valsts likumi atļauj, tā arī darbojamies. Patlaban, kad gan junioriem, gan pieaugušajiem tuvojas Eiropas čempionāts, visi izlases kandidāti un dalībnieki jau no 15 gadu vecuma šaušanas sportā var trenēties. Protams, ir ierobežots cilvēku skaits un visi pārējie noteikumi. Bet sākam arī plānot, kā, tos ievērojot, varētu sarīkot sacensības.
– Maijs un Horvātija vairs nav tālu. Vai Osijekā arī startēsi abās disciplīnās?
Jā, un arī jauktajā jeb MIX.
– Varbūt pārī arī var vēl tikt pie olimpiskās ceļazīmes?
Tikai tad, ja dalībnieks to nopelnījis arī vīriešu konkurencē individuāli.
– Eiropas čempionāts, cik saprotu, tam būs pēdējā iespēja.
Eiropiešiem jā, bet pasaules kausa sezonu starptautiskā federācija sarežģītās epidemioloģiskās situācijas dēļ līdz ar šo pirmo un vienīgo posmu Indijā nolēma slēgt. Jebkuram no četriem puišiem, kas pieaugušo konkurencē startēs Horvātijā, tostarp arī maniem treniņbiedriem dobelniekiem Ernestam Erbam un Rihardam Zorgem, vēl ir iespēja izcīnīt olimpisko licenci, ja kāds no viņiem ieņems vietu tūlīt aiz jau šo ceļazīmi iepriekš ieguvušajiem.
– Gatavojies arī bakalaura studiju finišam. Vai svarīgiem notikumiem pārpilnajā pavasarī atliek laika kādam ar sportu nesaistītam vaļaspriekam?
Tādu noturīgu vaļasprieku man nav. Brīvajos brīžos palasu grāmatas. Labprāt pavizinos pa ceļiem, bezceļiem un taciņām ar riteni. Jelgavas pievārtē, kur dzīvoju jau gadu, tam ir labas iespējas.
