Ziemeļos pie Polārā loka šajā laikā ir baltās naktis. Pirms 35 gadiem, padomju impērijas laikos, es tur tundrā Baltās jūras krastā atrados obligātajā karadienestā.
Ziemeļos pie Polārā loka šajā laikā ir baltās naktis. Pirms 35 gadiem, padomju impērijas laikos, es tur tundrā Baltās jūras krastā atrados obligātajā karadienestā. 23. jūnijā kaut kur ap vieniem naktī, visapkārt gaišs kā dienā, pēkšņi izdzirdēju, ka no tāluma nāk pazīstamas skaņas. Pagājos uz horizonta pusi un pēkšņi sapratu: letiņi līgo. No kaimiņu karaspēka daļām, tā arī neuzzināju – kurām, latvieši bija sanākuši pamesta, Otrā pasaules kara laikā no baļķiem būvētā aerodroma malā. Kopā astoņi puiši. Alus, protams, nebija. Kur tajā laikā ziemeļos dabūsi alu! Bet kaut kāds šņabis viņiem atradās. Ierāvām, dziedājām, sirds pilnīgi lēca no krūtīm ārā. Tundrā jau tālu skan. Te pēkšņi uz mums no visām pusēm sāka bļaut: “Jūs esat aplenkti! Padodieties!” Bija pat bļāviens: “Viņi dzied fašistu dziesmas!”
Nu vajadzēja laist ļekas. Tundrā jau var iet tikai pa laipām, bet tā bija sausa vasara, purvs izkaltis, un mēs veiksmīgi izklīdām kur kurais. Ticis labu gabalu kazarmu virzienā, nolīdu krūmos un gaidīju kādu pusstundu. Klusums, neviena nebija. Līdu ārā, bet pie kazarmu stūra, “klopts”, mani saņēma ciet. Aizveda uz komendantūru, atņēma kara klausības apliecību. Nolēma vest uz virssardzi. Ievēroju, ka telpai, kur mani pratināja, ir vaļā logs. Zibenīgi izlēcu ārā. Vēlāk jau mans komandieris izpestīja no soda. Pēc Aļģimanta Burbas atmiņām pierakstīja Gaitis Grūtups
