Mūsdienās arī Jelgavas apkārtnē sastopamie uzvārdi Turks, Turkupolis, Turku pagasta nosaukums Līvānu novadā ir daži no piemēriem, ko vēsturnieki saista ar kādu savādu notikumu 19. gadsimta Latvijā, kas tolaik vēl atradās Krievijas impērijā. Proti, kad Krievu – turku karā, kur sadūrās divu šo lielvalstu intereses Vidusjūras reģionā, pēc krievu uzvaras Bulgārijā pie Pļevnas 1878. gadā Latvijā tika ievesti vismaz vairāki simti turku karagūstekņu. No vēstures liecībām zināms, ka viņi tika izmitināti Cēsīs, Līvānos, Bauskā un arī Jelgavā.
Jelgavas muzeja direktore Gita Grase teic, ka dokumentālu liecību šiem notikumiem viņas vadītajā iestādē nav. Saistībā ar turkiem Jelgavā nav arī veikti muzejnieku pētījumi. Taču, kā vispārzināms, vēsturnieku vidū tiek pieņemts fakts, ka pilsētas nomalē Norauku kapos, kas beidzamajos gadu desmitos savienojušies ar Zanderu kapiem, atrodas turku karagūstekņu apbedījums. Plašākā sabiedrībā par šiem svešzemniekiem, no kuriem daļa neatgriezās dzimtenē un asimilējās latviešos, atsāka runāt tikai atmodas laikā.
Lūcijas Dlohi saraksts
Vēsturnieks Andris Tomašūns un Latvijas Brāļu kapu komitejas Jelgavas nodaļas vadītājs Aldis Hartmanis, kuri aktīvi piedalījās atmodas kustībā, stāsta, ka astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā informāciju par kapsētām Jelgavā un Jelgavas rajonā, tostarp arī turku gūstekņu apbedījumu, viņiem nodeva tolaik jau ļoti cienījamos gados esošā Lūcija Dlohi. Viņa savukārt Jelgavas vēsturē iegājusi kā kinoteātra «Zemgale» direktore, pirmā pēckara pionieru vadītāja. Lūcijas Dlohi pēdējais amats pilsētas vadībā bija saistīts ar kapsētu labiekārtošanu, un arī šajā jomā viņa zināja daudz. Andris Tomašūns atceras, ka videooperators Modris Klēbahs filmēja Lūcijas Dlohi stāstu. Diemžēl vērtīgā kasete pēc operatora aiziešanas aizsaulē nav atrasta.
Pieticīgās ziņas par turku apbedījumiem līdz šim nav izraisījušas plašāku rezonansi Jelgavas sabiedrībā. «Mani ziņojumi par turku apbedījumiem Domei, kā arī muzejam ir norakti. Manuprāt, tas ir liels zaudējums pilsētai. Turku kapi varētu būt interesants tūrisma objekts, kas piesaistītu cilvēkus Jelgavai, taču tas ir ignorēts,» uztraucas Aldis Hartmanis. Viņam piekrīt arī Andris Tomašūns, kurš uzskata, ka turku gūstekņu apbedījuma vietā vajadzētu būt vismaz norādei, ka tur tāda ir.
Cēsīs ieinteresēta attieksme
Aldis Hartmanis uzteic cēsniekus, kuri savā pilsētā turku gūstekņu kapos ar Turcijas valdības atbalstu 2005. gadā atjaunoja Latvijas valsts laikā 1937. gadā šajā vietā atklāto šūnakmens pieminekli. Latvijas Brāļu kapu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Arnis Āboltiņš atceras, ka, atjaunojot pieminekli Cēsīs, kuluāros ticis runāts, ka vajadzētu cienīgi iezīmēt turku apbedījumus arī citviet Latvijā. Tomēr runām darbi nav sekojuši. Viņš piebilst, ka Panevēžas šosejas malā Bauskā turku gūstekņu apbedījuma vieta 1988. gadā, veicot meliorāciju, ir iznīcināta. Viņaprāt, Norauku kapsētā vajadzētu veikt zondāžu, ar kuras palīdzību varētu precizēt apbedījumu atrašanās vietu.
Filca cepure ar melnu pušķi
Saglabājies visai maz liecību par to, ko darīja Latvijā, tostarp Jelgavā, internētie turki. Cēsu pieminekļa uzstādīšanas iniciators Cēsu kūrorta komitejas inspektors un arhitekts Kārlis Dzerkalis 1937. gadā (tolaik kopš internēto turku ierašanās Latvijā bija apritējuši 60 gadu) rakstīja: «Turku gūstekņi bija tērpušies pelēki brūnos pusmēteļos, viegliem apaviem kājās. Galvā sarkana filca feska ar melnu pušķi un pusmēnesi priekšā. Dažiem ap fesku bija aptīts balts vai raibs dvielis, citiem feskas vietā – raibi un sarkani lakati. Gūstekņi bija dažāda vecuma, jaunāki un vecāki, ar un bez bārdas. Sejas krāsa tumša, augumi slaiki. Pret vietējiem iedzīvotājiem gūstekņi izturējās ļoti pieklājīgi, nevienu neaizskāra un tāpēc drīz iemantoja vispārējas simpātijas. Parasti viņi gāja kopā, pulciņos, retāk pa vienam. Sievietes un bērni tomēr no viņiem mazliet baidījās. Gūstekņi bija ļoti miermīlīgi un godīgi. Satiekoties uz ielas, viņi savā valodā kaut ko kliedza, ko neviens nesaprata. Tas bija parastais sveiciens salem alaikum (ko mēdz tulkot kā «Miers jūsu mājās» – red.).»
Bērniem strādāt bija grūti un apnicīgi
Pensionētā Norauku kapu sardze Ilga Pota, kas savu amatu bija mantojusi trīs paaudzēs, atceras, ka viņai māte stāstījusi, ka turki kapos tikuši guldīti sēdus. Tā to prasa musulmaņu tradīcija. No savas bērnības trīsdesmitajos gados Ilga neatminas, ka šajā vietā, kas šodien izskatās kā sešdesmit soļu garš un piecpadsmit metru plats taisnstūra zāliens, būtu notikuši kādi piemiņas pasākumi. Viņai liekas, ka neviens turks šo vietu nav apmeklējis. Tomēr apbedījums vienmēr ticis sakopts, par to rūpējies Jelgavas kapsētu dārznieks Krūmiņš. Jau no mazotnes pie darba likti arī kapu sardzes bērni. «Ja tu varēji kaut zālīti izraut, tad tev bija jāiet celiņu ravēt. Tas bija tā apnicis, ka nevarēja izturēt. Reiz mēs ar māsu pat saķīvējāmies, jo vienai bija licies, ka otrai uzdots mazāk darba,» pasmaida Ilga Pota.
Viņa uzsver, ka ne pirmajā Latvijas valsts laikā, ne arī padomju okupācijas gados nevienam nav bijusi doma, ka turku apbedījumus varētu ignorēt, glabāt tiem virsū citus. Saistībā ar Cēsīm ir noskaidroti visi tur apglabāto 26 karavīru vārdi, pa daļai zināms, ka viņu nāves iemesls bija tīfa epidēmija un nepierastais ziemeļu klimats, taču par apbedījumu Norauku kapos tādas skaidrības nav. Ilga Pota domā, ka šajā vietā varētu būt apglabāti vairāki desmiti cilvēku, varbūt pat vairāk nekā simt.
Pašvaldībai vīzijas nav
Padomju gados Norauku kapos tika pārapbedīti 1944. gada Jelgavas kaujās kritušie padomju karavīri. Kopš tā laika šie kapi bija slēgti civilajiem apbedījumiem. Izņēmums bija vienīgi tās nedaudzās jelgavnieku ģimenes, kuras savus piederīgos Norauku kapos bija apglabājušas pirms Otrā pasaules kara. Tagad gan šajā kapsētā civilie apbedījumi ir atsākušies. Taču tie neskar ne turku, ne arī tiem iepretī izvietotos holeras epidēmijas upuru kapus, ko tautā sauc par Mēra kapiem. Jelgavas pašvaldības iestāde «Pilsētsaimniecība» informē, ka tai nav nekādu nākotnes vīziju par turku gūstekņu apbedījumu. ◆
