«Ziņās» jau rakstījām par Jelgavas lidlauka vēsturi, par aizrautīgo Hūbertu Štekeli, kas astoņdesmit četru gadu vecumā lido ar motorplanieri un māca to jauniešiem.
“Ziņās” jau rakstījām par Jelgavas lidlauka vēsturi, par aizrautīgo Hūbertu Štekeli, kas astoņdesmit četru gadu vecumā lido ar motorplanieri un māca to jauniešiem. Taču izrādās, ka H.Štekelis nav vienīgais no vecās pirmskara Latvijas aviācijas vīriem. Aizejošā rudens dienās mums izdevās sastapt Jelgavas Buru lidotāju skolas audzēkni, savulaik jaunāko lidotāju Latvijā, bet tagad jau 87 gadus sasniegušo Verneru Vidiņu. Viņš gan veselības problēmu dēļ vairs nelido, taču ir pierakstījis savas atmiņas par aviāciju pirmajā brīvvalstī, tostarp arī Jelgavā.
V.Vidiņa kungs ar lepnumu teic, ka dzimis bērniem bagātā ģimenē, kurā bija četras māsas un četri brāļi. Trīs brāļi vēlāk dienēja Latvijas aviācijas pulkā. Divdesmito gadu sākumā ģimene pārcēlās uz Jelgavu – lai bērniem būtu tuvāk skola. Vecākie brāļi, kas nodarbojās ar planierismu, bija paraugs Verneram. Jau puišelis būdams, viņš izgatavoja aviomodeļus. Pirms 1934. gada Latvijā bija septiņas dažādas aviācijas biedrības, kā arī aizsargu planieristu kopas. Vienu no tām, kas darbojās Jelgavā, vadīja lidotāji Cukurs un Konstants. Sava aerodroma tolaik nebija (to atklāja 1938. gadā), tādēļ lidmašīnas un planieri pacēlās no Sieramuižas pļavām. “Kad 1934. gadā pie varas nāca Kārlis Ulmanis, sākās gan valsts, gan aviācijas uzplaukums. Likvidējot daudzās aviatoru organizācijas, nodibināja vienu Latvijas aeroklubu. Šajā gadā Jelgavā tika nodibināta arī pirmā buru lidmašīnu būvētāju un lidotāju (planieristu) skola Latvijā,” atceras Vidiņa kungs. Kā rakstīja tā laika laikraksti, 1934. gada pavasarī Jelgavā tika sasniegts interesants rekords: piecās nedēļās uzbūvētas četras buru lidmašīnas…
Vecākā brāļa vietā
No 1934. līdz 1938. gadam Jelgavas Buru lidotāju skolu beiguši 49 lidotāji un 37 būvētāji. Skolas vajadzībām tika uzbūvētas septiņas buru lidmašīnas (planieri) un divi augstlidojuma planieri. Ideju par augstlidojuma planieriem skolas priekšnieks J.Butevics atveda no Vācijas, kur viņš bija nosūtīts mācīties lidotāju skolā.
1936. gadā skolas priekšnieka vietnieks Fricis Tramdahs planiera konstrukcijas kļūdas dēļ gāja bojā. Mācību turpināšanai bija vajadzīgs instruktors. Toreiz Vernera brālis Arvīds Vidiņš dienēja Latvijas armijas Aviācijas pulkā, un pulka komandieris pulkvedis Indāns norīkoja viņu braukt uz Jelgavu un Buru lidotāju skolā vadīt nodarbības. Kad Arvīds dienesta dēļ nevarēja ierasties Jelgavā, nodarbības vadīja Verners, kas tolaik, kaut gan tikai 16 gadu vecs, bija ieguvis buru lidotāja instruktora tiesības.
Jelgavā nebija motorlidmašīnu augstslidojuma planieru uzvilkšanai, tā V.Vidiņš sāka trenēties Rīgā Spilves lidostā. Tur arī 1938. gada 28. jūlijā viņam gadījās piedzīvot aviokatastrofu. Verners gribējis nosēsties pēc iespējas tuvāk planieru vilcējiem, taču ātrums nelielajā augstumā izrādījies par mazu un planieris iegājis plakanajā grīstē. Laimīgā kārtā traumēta tika vien kāja. Taču Verners atzīst, ka torīt bijusi savāda nojauta. Kad pirms došanās uz Spilvi Jelgavā veikalā pasūtījis finieri planieru būvēšanai, pārdevējam viņš atstājis savu adresi un piebildis: “Ja ar mani kaut kas notiek, lūdzu, iegādāto finieri nosūtīt tur un tur.”
Aizsargu lidotāja liktenis
Pēc Jelgavas Buru lidotāju skolas beigšanas V.Vidiņš iestājās Latvijas aerokluba Sporta lidotāju skolā. Tolaik skolas nauda bija simts latu, ko galu galā pēc kara ministra Jāņa Baloža ieteikuma absolventiem atmaksāja. Tā 1939. gada rudenī jauneklis, kas nāca no samērā trūcīgas daudzbērnu ģimenes, varēja iegūt specialitāti, kas mūsdienās maksātu tūkstošus un Latvijā jau kādu laiku nav apgūstama. V.Vidiņš izpildīja lidotāja 2. klases normatīvus un saņēma latviešu un franču valodā rakstītu apliecību, kas tās uzrādītājam deva tiesības nosēsties svešā aerodromā, kā arī ārzemēs.
Verneram bija skaidrs, ka viņš grib sekot brālim Arvīdam, kas jau bija kara lidotājs. Taču līdz iesaukšanai armijā vajadzēja pusgadu pagaidīt. Tādēļ viņš iestājās aizsargu aviācijā, kas darbojās kā aerokluba lidotāju skolu beigušo treniņu bāze. Diemžēl pēc Latvijas okupācijas šie aizsargos pavadītie mēneši bija iegansts tam, lai divdesmit divus gadus vecais puisis tiktu apsūdzēts nepakļāvībā okupācijas režīmam.
1940. gada pavasarī V.Vidiņš sāka savu obligāto karadienestu. Atkal vajadzēja mācīties – apgūt kara lidmašīnas. Bija jau iepazīti motori, un sākās nodarbības aerodromā, kad pēkšņi Rīgā ienāca padomju karaspēks. Pretī lidmašīnu angāriem tika nostādīti tanki. “Kad kaut kur gājām, stobri tika pagriezti uz mūsu pusi,” atceras toreizējais seržants V.Vidiņš. Drīz Latvijas armijas Aviācijas pulku izformēja un sadalīja pa dažādām karaspēka daļām. V.Vidiņu norīkoja uz 24. atsevišķā strēlnieku korpusa aviācijas ekskadriļu, kas tika izvietota Gulbenē. Pienāca 1941. gads. Kādu dienu V.Vidiņu izsauca uz štābu. Komandieris pulkvežleitnants Jēre viņu komandēja uz Rīgu pēc koncerta programmas gadskārtējiem padomju armijas svētkiem 23. februārī. Komandieris atdeva Verneram arī pasi, kas likās aizdomīgi. Adresē, kur koncertprogrammu vajadzēja saņemt, bija izvietojusies čeka.
“Ko tu sēdi! Rullē!”
1941. gada 25. janvārī V.Vidiņš nokļuva Rīgas Centrālcietumā. “Martā bija tiesa, kur man “piedāvāja” desmit gadu, klāt vēl trīs bez tiesībām atgriezties Latvijā,” skumji jokojot, saka Vidiņa kungs. Uz tiesu viņu un vēl dažus citus vīrus konvojēja bijušā Latvijas armijas Artilērijas pulka karavīri. “Palūdzām viņus pa ceļam apvest apkārt Brīvības piemineklim, kuram tad atdevām godu, pieceļoties sveicienam,” atceroties tiesas dienu, stāsta V.Vidiņš. Brālis Arvīds palika Latvijā un vēlāk karoja vācu pusē. “Viņam bija vairāk nekā sešdesmit kaujas lidojumu,” kā allaž, ar lepnumu par vecāko brāli runā Verners. Pašam viņam 16 gadu vajadzēja pavadīt Gulaga “augstskolā”. Atgriezties no Sibīrijas varēja tikai pēc Staļina “tētiņa” nāves. Uz Latviju Verners atbrauca kopā ar sievu Regīnu, lietuvieti, kas kopā ar vecākiem, brāli un māsām arī bija politiski represēta. Jaunā ģimene sāka dzīvot Jelgavā. Agrākais lidotājs strādāja par meistaru cukurfabrikā un pēc tam meliorācijā. Lidot vairs nedrīkstēja. Taču vajadzēja vilkt gaisā planierus, un tā reiz instruktors, vēl no Jelgavas Buru lidotāju skolas pazīstamais H.Štekelis Verneram teica: “Ko tu sēdi! Rullē!” Tā neoficiāli ik pa laikam Glūdas lidlaukā viņš dabūja palidot. Interesanti, ka vecie Latvijas armijas Aviācijas pulka vīri cits citu neaizmirsa arī padomju laikā. Atzīmējot pulka jubilejas, viņi sanāca kopā, un bija vienalga, kurš kurā pusē karojis un vai bijis apcietināts. Pēc neatkarības atjaunošanas 1994. gadā Latvijas kara aviācijas 75. gadadienā Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Valdis Pavlovskis bijušos lidotājus paaugstināja dienesta pakāpē. Savukārt Gaisa spēku komandieris Kārlis Kīns pasniedza krūšu nozīmīti, uz kuras attēlots lidmašīnas siluets ar ugunskrustu. Deviņdesmito gadu sākumā, atjaunojot Latvijas kara lidmašīnu pazīšanās zīmes, baidoties no pārpratumiem, ka latviešu ugunskrusts varētu tikt sajaukts ar vācu fašistu kāškrustu, tika pieņemta jauna pazīšanās zīme – sarkanbaltsarkans aplis.
Līdz pat šai dienai Vidiņa kungs cenšas visādi sekmēt Latvijas aviācijas izaugsmi. Šovasar viņš no Gaisa spēku komandiera J.Maklakova saņēma Pateicības rakstu par lidotājiem nodotajiem vēstures materiāliem un veco kara lidmašīnu modeļiem, kuriem pēc aviobāzes pilnīgas iekārtošanas paredzēta goda vieta.
