Glūdas pagasta Penkaiņos reiz puspamestā lauku viensētā deviņu mēnešu rehabilitācijas kursu sekmīgi pabeiguši vairāki desmiti bijušo ieslodzīto un narkomānu
Ik pa dažām nedēļām Valsts probācijas dienesta Jelgavas struktūrvienībā organizēti vienā mikroautobusā no Glūdas pagasta Penkaiņiem ierodas kāds desmits vīru. Tie ir pirms termiņa no apcietinājuma atbrīvotie, kā arī nosacīti sodītie, kuru pagātnē izdarītie noziegumi parasti ir saistīti ar narkotikām. Ar viņiem dienesta darbinieki veic pārrunas un cenšas sekmēt pilnvērtīgu atgriešanos sabiedrībā. Līdzīgi uzdevumi ir arī Glūdas pagasta Penkaiņos kristīgās draudzes «Dieva ģimene» izveidotajam rehabilitācijas centram. Tā vadītājs Oļegs Ļebediņecs stāsta, ka šajā laikā Penkaiņos deviņu mēnešu ilgo rehabilitācijas kursu sekmīgi pabeiguši 35 – 40 cilvēki.
Apkārtnē paliek nemanīti
Astoņpadsmit vīrieši un divas sievietes tur atlabst arī pašlaik. Ar viņiem nodarbojas četri centra darbinieki, kas paši, ieskaitot tā vadītāju, agrāk bijuši narkotiku atkarīgie. Lauku mājai apkārt pieci hektāri zemes, kur iekoptas zemeņu dobes un atrodas kūts ar zosīm un cūkām. Centra vadītājs stāsta, ka no atkarībām cietušo rehabilitācijas programma saistās ar stiprināšanu ticībā Dievam un vienkāršiem lauku un dārza darbiem – lopu kopšanu, zāles pļaušanu, zemeņu lasīšanu. Ik dienu agri no rīta un vakarā pirms gulētiešanas Penkaiņu lielajā istabā centra iedzīvotājiem tiek noturēti dievkalpojumi ar lūgšanām un garīgām dziesmām. Aptaujātie pagasta ļaudis no Penkaiņiem netālajos Zemgales un Bramberģes ciemos teic, ka Penkaiņu «bijušos cietumniekus» savās ikdienas gaitās nav manījuši. Pēc centrā pastāvošajiem stingrajiem noteikumiem viņiem nav atļauts atstāt centra teritoriju, kā arī, protams, nedrīkst lietot alkoholu, narkotikas un smēķēt. Izņēmuma kārtā ik pa laikam viens vai divi «penkainieši» probācijas dienesta uzdevumā strādā Zemgales ciemata labiekārtošanā. Pašvaldības darbiniece Herta Šalkovska atzīst, ka viņas sadarbībai ar rehabilitantiem esot tikai pozitīva pieredze.
Cilvēks nenolaižas vienā dienā
Penkaiņu pagalmā galvenokārt dzirdamas lauku sētai piedienīgas skaņas – zosu gāgināšana, zāles pļāvēja vienveidīgā dziesma, malkas ciršana. Nemana, ka kāds no tā iemītniekiem lietotu rupjākus vārdus. Sarunas galvenokārt notiek krievu valodā. «Cilvēks nenolaižas sabiedrības padibenēs vienā dienā. Līdzīgi, iznākot no cietuma, viņš vienā dienā nevar kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Tādēļ vajadzīgi rehabilitācijas centri, kur cilvēks pamazām atgūstas no savām agrākajām atkarībām. Vairums no rehabilitantiem nekad savā dzīvē nav normāli strādājuši, tagad viņi sāk to mācīties,» par saviem aprūpējamiem stāsta O.Ļebediņecs. Viņš piebilst, ka pašlaik Penkaiņi ir tikai savas attīstības sākumā, taču centrs ir atvērts sabiedrībai. Katrs var nākt un saņemt padomu vai arī pievienoties.
Kļūda maksāja dzīvību
Ikdienā rosoties savā saimniecībā, Penkaiņu iemītnieki cenšas sarūpēt sev gan pārtiku, gan arī kurināmo, tomēr ar šo naturālo saimniecību vien ir par maz. Rehabilitācijas centru atbalsta kristīgā draudze «Dieva ģimene». To vada mācītājs Andrejs Kočkins, un tās dievnams atrodas Rīgā. O.Ļebediņecs uzsver, ka Penkaiņu centra izveidošanā liela loma bijusi Leonīdam Grīnam. Pirms apmēram pieciem gadiem viņš, būdams narkomāns, ārstējies līdzīgā rehabilitācijas centrā Igaunijā un gribēja tādu izveidot arī Latvijā. «Toreiz veiksmīgi sakrita gan draudzes, gan Leonīda ieceres. Tā arī radās Penkaiņi,» atklāj Oļegs. Šā gada maijā Igaunijā trīsdesmit vienu gadu vecais Leonīds tika atrasts miris. Oļegs stāsta, ka nāves cēlonis bija atkāpšanās no jaunajiem dzīves principiem jeb atgriešanās pie narkotikām.
Līdzās aug ģimene
Ne Penkaiņu vadītājs, ne citi tā darbinieki par savu darbu nesaņem algu, kā arī nemaksā nodokļus un līdz ar to nesaņem nekādas valsts sociālās garantijas. Taču Oļegs, kuram ir trīsdesmit seši gadi, paļaujas, ka Dievs par viņu neaizmirsīs. Centrā strādā arī Sergejs un Oļesja Macanovi. Sieva ir no Tallinas, bet vīrs – no Rēzeknes. Ģimene gaida pirmdzimto. Pirms pāris gadiem gan Sergejs, gan Oļesja Penkaiņos piedalījās rehabilitācijas programmā un pēc tās tur arī palika. Jāpiebilst, ka rehabilitantiem nav atļauts veidot intīmas attiecības. Kādu laiku vienlaicīgi rehabilitācijas programmā neņēma arī tos, kas iepriekš bijuši draugi. «Esmu piecas reizes tiesāts par zādzībām un laupīšanām, kas saistītas ar narkotikām. Tās lietojot, pirms trim gadiem biju gan garīgi, gan fiziski salauzts, svēru tikai 67 kilogramus, kaut normāli man būtu jāsver 85. Vecāki un tuvinieki bija novērsušies. Taču Penkaiņos es atkal kļuvu cilvēks,» stāsta Sergejs Macanovs. Viņš piebilst, ka ļoti gaida bērna piedzimšanu. Mīlestību ar Oļesju esot pārbaudīta gadu ilgā prombūtnē, kad Sergejs Anglijas zemeņu laukos gan pelnījis naudu, gan arī centies apgūt, kā šo nozari attīstīt Penkaiņos. «Man bija meitiņa, kas piedzima attiecībās ar sievieti, kas tāpat kā es lietoja narkotikas. Bērnu mums atņēma, un tas ir adoptēts ārzemēs. Es vairāk negribu bērnus zaudēt,» apņēmīgi saka Sergejs. ◆
Iespēja, ne garantija
Jānis Klūga, Valsts probācijas dienesta Jelgavas struktūrvienības vadītājs◆ Dienesta sadarbība ar Penkaiņu rehabilitācijas centru līdz šim bijusi veiksmīga. Tādēļ informāciju, kā tur nokļūt un iziet rehabilitācijas kursu, var saņemt arī mūsu birojā. Esmu bijis Penkaiņos un savulaik ticies ar to izveidotāju Leonīdu Grīnu. Viņa traģiskās dzīves piemērs rāda, ka tāda veida rehabilitācija cilvēkiem dod iespēju sākt jaunu dzīvi, taču tā nav garantija, ka viss veiksmīgi izdosies. Sekmes lielā mērā ir atkarīgas no paša cilvēka.
