Divus gadus sestdienās un svētdienās man bija gods kopā ar zemūdenes komandieri Hugo Legzdiņu (1903 – 2004) gatavot grāmatu «Ronis – mana būdiņa un pils», kas ar Latvijas Jūras spēku un civilo jūrnieku atbalstu iznāca 2002. gadā.Tikšanās reizēs pārlasīju H.Legzdiņa rakstītos un manis rediģētos tekstus (viņš savas atmiņas bija sācis pierakstīt vēl padomju laikos). 2001. gada nogalē mūsu kopdarbs tuvojās beigām, jau bijām nonākuši pie galīgā publicējamā teksta. Kad pirms 2001. gada Ziemassvētkiem pārtraucām darbu, manuskripta izdruku atstāju pie Legzdiņa kunga, jo svētkos neplānoju strādāt. Jāpiebilst, ka vecais vīrs vājās redzes dēļ pats šos tekstus nekad nepārlasīja. Taču šoreiz notika citādi. Pēc svētkiem ierados precīzi noteiktajā laikā. Kā parasti, zemūdenes komandieris mani gaidīja savā istabā. Kad biju apsēdies vecajā jūras zālēm pildītajā krēslā, H.Legzdiņš teica: «Man Ziemassvēki nav bijuši. Manuskriptā ir kļūdas.»Grāmatā stāstīts par viņa tikšanos ar admirāli Teodoru Spādi (1891 – 1970), kas notika 1941. gada aprīlī, pusotru mēnesi pirms admirāļa aresta un izsūtīšanas 1941. gada 14. jūnijā. Es tekstā biju ieveidojis, manuprāt, veiksmīgu pāreju no pēdējās abu izcilo kara jūrnieku, Francijas Jūras kara akadēmijas absolventu, sarunas uz H.Legzdiņa piedalīšanos Spādes pārapbedīšanā Rīgā (viņš nomira un tika apglabāts izsūtījumā Kazahstānā) jau pēc tautas atmodas. Taču, kā gadījās, kā ne, šajā vietā biju ierakstījis, ka Spādi pārapbedīja Rīgā Brāļu kapos, nevis I Meža kapos, kā tas bija patiesībā. Šo kļūdu H.Legzdiņš ļoti pārdzīvoja. Pēc brīža, attapies no aizrādījuma, jautāju: «Bet vai jūsu grāmatā «Navigācija» tiešām nav nevienas kļūdas?» (Šī grāmata iznāca septiņdesmitajos gados, un to kā mācību literatūru topošie jūrnieki izmanto vēl tagad.) H.Legzdiņš jau uz mierīgākas nots atbildēja: «Tur ir vairākas kļūdas un pat formulās, bet toreiz man nebija simts gadu.»
