Ir rudens. Viss dzīvais dabā ieslīgst pieklusinātā snaudā. Zem kājām čab kādreiz tik zaļojušās lapas. Zaudējam saules siltumu, dienas garumu – vairāk sevi piesaka tumsa, dūmaka un dažkārt līdz kaulam dzeļošs dzestrums.
Ir rudens. Viss dzīvais dabā ieslīgst pieklusinātā snaudā. Zem kājām čab kādreiz tik zaļojušās lapas. Zaudējam saules siltumu, dienas garumu – vairāk sevi piesaka tumsa, dūmaka un dažkārt līdz kaulam dzeļošs dzestrums. Tas raksturīgs šim laikam, tāpat kā īpašais noskaņojums, vēlme piepildīties, iekurt un saglabāt savu uguni, lai varētu izturēt līdz jaunam pavasarim.
Šajā laikā viļus un neviļus pieskaramies Tai pasaulei – kā izjūtot dzīvības apli un bezgalību. Šīs sajūtas ļaudis urdījušas jau izsenis. Kādreiz tās izpaudās veļu laikā. Drīz kapsētās, sveicot rudenīgo dvesmu, plīvos sveču liesmiņas. Tāpēc vietā būtu parunāt arī par pēdējiem godiem, kad pavadām savus mīļos uz kapu kalniņu, jo jūtas, kas rosās dvēselē, izplūst un vienojas ap to netveramo un neizskaidrojamo, uz kurieni viņi devušies, – mūžību.
Katra tauta bēru rituālā izpaužas saskaņā ar savu mentalitāti. Latvieši klusinātāk, krievi atkailinātāk, čigāni skaļāk. Tas bagātina pieredzi.
Rituāla lēnā mainība
Apbedīšanas pakalpojumu uzņēmuma SIA “Velis – A” vadītājs Aldis Knāviņš, darbiniece Anda Kalēja un izvadītājs Māris Neilands stāsta – lai arī katras bēres ir individuālas un atšķiras gan ar noskaņojumu, gan pasūtītāja vēlmēm, izvadīšanas rituāls pamatā paliek nemainīgs.
“Velis – A” savu darbību pirms desmit gadiem nesāka “tukšā vietā” – darbinieki tikās ar tiem, kas kādreiz šajā jomā strādājuši, mācījās pie viņiem un labāko no “vecās skolas” saglabāja. “Katrs jaunais balstās uz veciem pamatiem. Paņēmām to, ko uzskatījām par vērtīgu, jo pamatvērtības jau neiznīcina. Citādi neko jaunu uzbūvēt nevar,” teic A.Kalēja. Tomēr darbinieki apzinājušies, ka nevar izvadīt tikai tā, kā bijis līdz šim, tāpēc meklētas mūsdienīgākas idejas. Tās ienākušas arī līdz ar jauniem darbiniekiem – viņi ienesuši savu skatījumu, attieksmi un izjūtu pret rituālu. “Jo garīgi bagātāka personība, jo lielāks devums,” bilst M.Neilands.
Ievērojamākās izmaiņas piedzīvojis bēru muzikālais noformējums. Padomju gados daudz izmantoti pūtēju orķestra pakalpojumi, tagad to nomainījis sintezatora, vijoles, flautas, akordeona, saksofona un citu mūzikas instrumentu skanējums. Ceremonijā piedalās arī dziedātāji. “Mūzika, kas nāk no sirds, temps, ritms un attieksme mainās līdz ar laiku, cilvēkiem, mums pašiem,” atzīst A.Kalēja. Cilvēki vairāk pasūta noteiktu mūzikas stilu – šlāgermūziku, klasisko, tautisko vai korāļus –, taču arī tas tiek izpildīts saskaņā ar muzicētāju izjūtu. Līdzīgi ir ar runātajiem tekstiem.
Scenāriju veido izvadītājs
Atnākot uz apbedīšanas biroju, klientam jāaizpilda anketa, kurā tas norāda bēru datumu, mirušā vārdu, uzvārdu, dzimšanas, miršanas laiku un vietu, ziņas par viņa vecākiem, bērnību, skolas gadiem, darba gaitām, ģimeni, raksturo aizgājēju, viņa vaļaspriekus, atzīmē, par ko visbiežāk atcerējies sarunās, kādas bijušas pēdējās dienas, kas atradies klāt nāves brīdī un citas ziņas. (Anketās krievu tautības cilvēkiem jautāts arī par armijas gaitām, vai aizgājējs piepildījis dzīves sapņus, vai jutis nāves tuvošanos, vai tiks atsevišķi skaitīta lūgšana.) Pamatojoties uz šo informāciju, izvadītājs veido ceremonijas scenāriju, tiek piemeklēta atbilstoša mūzika. Gadās, korekcijas izvadīšanas gaitā tiek ieviestas pēkšņi, atkarībā no situācijas. Ir izvadītāji, kas turas stingri pie kanoniem, un ir tādi, kas scenāriju traktē brīvi un rīkojas pēc iedvesmas. Muzikantiem jāprot pieskaņoties.
Pieredzes bagāti izvadītāji jūt “starojumu”, kas valda izvadīšanas brīdī, un atbilstoši tam spēj mainīt scenāriju. Tāpēc ir nozīmīgi pirms ceremonijas pavērot gaisotni, jo noskaņojums ir manāms. Pārsvarā bērēs valda patiesas skumjas, taču gadās, ka mantojuma dēļ piederīgie vai nu priecājas, ka tuvinieks aizgājis viņsaulē, vai arī tiek sarīkota grezna “izrādīšanās” mātei, kas mitinājusies pansionātā, stāsta A.Knāviņš.
Dažkārt scenārijā iekļauti koru dziedājumi, bērnu un mazbērnu priekšnesumi, taču arī tas tiek saskaņots ar izvadītāju.
Mācītājs savukārt izvada saskaņā ar liturģiju garīgās vai klasiskās mūzikas pavadībā.
Globalizācijas ietekme
Laikā, kad noris strauja globalizācija, saplūst dažādas kultūras un līdz ar to tradīcijas. Apbedīšanas biroja darbinieki neizslēdz, ka tas ietekmēs arī bēru rituālu.
“Velis – A” rituālus rīko ne tikai latviešiem, bet arī krievu, čigānu un citu tautību cilvēkiem, tāpēc jāizprot kultūru un tradīciju atšķirības. Piemēram, krievu bērēs emocijas ir vairāk sakāpinātas, tāpēc izvadītājam jāpieskaņo pat balss tembrs.
Darbinieki atzīst, viņi var realizēt dažādas idejas, kas aizgūtas arī no Rietumu pasaules (iepriekš ar tām jāiepazīstas). Tas gan pakalpojumu sadārdzina.
Cik tas maksā
Attīstoties valsts ekonomikai un ceļoties iedzīvotāju dzīves līmenim, aug arī kvalitātes prasības apbedīšanas jomā un cenas par pakalpojumu. Lai nodrošinātu kvalitāti, apbedīšanas biroju darbiniekiem jābagātina sevi garīgi un jāuztur fiziskā forma, jo darbs dažkārt ris smagos apstākļos. Jaunākā literatūra, notis, mēģinājumi, došanās uz apbedīšanas pakalpojumiem veltītām izstādēm prasa ieguldījumus, kas tiek atgūti no maksas par pakalpojumu.
Bēru izmaksu cenu amplitūda ir liela. Pavisam vienkāršas, nerēķinot mielastu, izmaksā ap 100 latu, taču dažkārt tiek pasūtīts zārks, kura vērtība vien ir 1000 latu. Apbedītāji lēš, ka “solīdas” atvadas maksā vidēji 200 – 300 latu. Izvadītāji ievērojuši, ka ne vienmēr bēru dārdzība izpauž mīlestību un pateicības pilnu attieksmi pret aizgājēju. Dažkārt tieši “dārgās” izvēršas vēsas, atturīgas un smagas, bet “pieticīgās” pildās ar sirsnību un vieglumu.
Notikums, kas paliek atmiņā
Katras bēres ir citādas, netrūkst arī komisku situāciju, lielāku un mazāku misēkļu, taču ir ceremonijas, kas izvadītājiem un mūziķiem ilgi paliek atmiņā. A.Kalēja īpaši piemin bēres, kurās viss ritējis organizēti un bez haosa, kaut darīts “pa savam”. Īpaši emocionāls brīdis izvērtās, kad bēru dalībnieki, kaut bez floristu iemaņām, kapu noklāja ar ziediem karoga krāsās un bēru mielastā, nerunājot neko lieku, dalījās atmiņās par aizgājēju, rādīja fotogrāfijas. “Kaut parasti bēres emocionāli iztukšo, šādas bagātināja,” atzīst Anda.
M.Neilandam prātā nāk bēres, kuras sev pasūtīja kāds kungs no Anglijas. Pirms tam viņš bija ieradies apbedīšanas birojā un smalki izstāstījis kārtību, ka viņš tikšot kremēts mītnes zemē, bet apbedīts te, Latvijā, noteiktos kapos. Viņa urnu nesīs 16 gadu veca meitene blondiem matiem Zemgales tautastērpā, bet uz kapa plāksnes būs rakstīts: “Še dus latvis ceļinieks, kurš beidzot atgriezies mājās!”
Komiskākie gadījumi izvērtušies kādās čigānu bērēs, kur radinieki skaļi strīdējušies, vai mirušā sejai jābūt apsegtai, kā arī vienās krievu bērēs, kurās ir paraža pirms kapā laišanas atvērt zārku, lai varētu atvadīties, bet ziemā dēļi bijuši tik apledojuši, ka pārtapuši par slidotavu un bērinieki gāzušies virsū nelaiķim…
Čigāniem sanāk visa kopiena
Precīzu skaitļu nav, bet Jelgavā dzīvo ap 1500 čigānu. Jelgavas Čigānu kultūras biedrības vadītājs Haralds Didžus, sākot stāstījumu par savas tautas bēru tradīcijām, norāda arī uz dažām rakstura īpašībām, kas ietekmē gan tradīcijas, gan tautu. Čigāni mīlot runāt un izrādīties, posts ir arī lielā dzeršana, taču bēres ir visas kopienas sanākšanas brīdis. “Jāraud, kad piedzimst, kad nomirst – jāpriecājas, jo šajā dzīvē esam grēcīgi, ejam cauri asarām un bēdām, bet mirušais ir iemantojis Dieva valstību, kas ir mūsu visu mērķis,” skaidro H.Didžus.
Lai vērienīgi sagatavotu bēres – sarunātu saimnieces, “klubu” un muzikantus –, dažkārt pārdodot “pēdējo kreklu”. Aizgājējs savu bēru ceremoniju var gaidīt pat mēnesi, bet vidēji divas nedēļas. Mirušo pavada tikai mācītājs saskaņā ar liturģiju. Vīrieši un sievietes turas atsevišķi. Ja iespējams un aizgājējs nav jauns, kapos zārku tur atvērtu, lai ar rokas spiedienu un skūpstu uz pieres varētu atvadīties. Tad zārku aiztaisa un uzklāj jaunu “kauri” – paklāju. Kapos spēlē pūtēji. Čigāni runas nesaka. Ziedus pāra skaitlī, krāšņus pušķus un vainagus nes tikai sievietes. Tiek iededzinātas sveces. Kamēr mācītājs vēl runā, pie kapiem sāk klāt galdu, lai viesi varētu iestiprināties. Vīri paceļ glāzītes. Tā tiek nolikta arī uz kapa.
Aicinātie viesi dodas uz “klubu” – svinību vietu. Katra ģimene tiek sagaidīta ar maršu. Tur jau spēlē estrādes mākslinieki priecīgos ritmos. Katras ģimenes vīrietim pienākums uz mielastu atnest desmit pudeļu degvīna (tuvākie nes veselu kasti) un muzikantiem iedot piecus latus. Aizgājējam uzklāts atsevišķs galdiņš, novietota fotogrāfija. Sēro tikai piederīgie, dažkārt pat neierodoties uz mielastu, bet pārējiem sākas svinības. Līdz pusnaktij nedrīkst dejot, tad mirušo, kājās stāvot, piemin ar klusuma brīdi. Pēc tam līksmo līdz rītam un arī nākamajā dienā. (Ja aizgājis jauns cilvēks, iztiek bez dejošanas.)
Bēru galds klāts ļoti bagātīgi. Citādi nevar – runās. Runās arī tad, ja kāds aizrautīgi ķersies pie ēšanas, tāpēc lielāko daļu sarūpētā nākas izmest. Svinībās parasti piedalās ap 150 cilvēku, mēdz būt pat 400 – 500 viesu.
Tuvākie radi un draugi sanāk kopā pēc 40 dienām kopš miršanas, sakopj kapu kopiņu. Šajā laikā piederīgajiem beidzas oficiālās sēras. Tiekas arī pēc gada. Līdz tam jābūt uzliktam piemineklim.
Baznīcā – liturģija, kapos – laicīga ceremonija
Apbedīšanas biroja “Korad” vadītājs Oļģerts Silovs stāsta, ka krievu tautības cilvēki astoņos gadījumos no desmit izvēlas, lai bērēs izvada garīdznieks. Jelgavā ir pareizticīgo un vecticībnieku draudze. Saskaņā ar šo ticību liturģiju izvadīšana arī notiek, vecticībniekiem tā ir stingrāka un pamatīgāka.
Garīdznieks var izvadīt gan no dievnama, gan kapličas, gan kapiem. Ja tas notiek dievnamā, mirušais tiek novietots ar kājām pret altāri, kas ir austrumu pusē. Rokās viņam liek īpašu vaska svecīti, zārkā ir Glābēja vai Dievmātes ikona, uz krūtīm krustiņš. Aizgājēja pierei aplikts īpašs papīra “vainadziņš” ar svēto attēliem, atvadoties to noskūpsta. Mirušais tiek apklāts ar īpašu baznīcas šķidrautu. Ceremonija ilgst apmēram pusstundu – tās laikā notiek dziedājumi bez muzikālā pavadījuma, garīdznieks saka svētrunu. Nobeigumā nolasa “pasludinājuma” rakstu un novieto zārkā. Ja garīdznieks pilnībā pārklāj šķidrautu un uzkaisa smiltis krusta formā, zārks tiek uzskatīts par “aizzīmogotu” un kapsētā to vairs neatver. Taču, ja piederīgie vēlas atvadīties un atvērt šķirstu arī tur, svētīto zemi no baznīcas ņem līdzi un rituālu veic kapsētā. To var izdarīt jebkurš pareizticīgais.
Parasti kapos sākas laicīgā ceremonija. O.Silovs stāsta, ka viņa veidotajos scenārijos netiek izmantota sēru mūzika, bet tā, kas skanējusi aizgājēja ģimenē un laikmetā. Tiek lasīta dzeja, runāta proza vai paša sacerēta runa. Ne vienmēr tiek pārstāstīta biogrāfija. Var izmantot arī kādu tās daļu.
Guldot kapā, arī krievu tautības piederīgie zārku apklāj ar segu – tā simbolizē siltumu, kas tiek dots līdzi no mājām.
Pēc ceremonijas beigām kapos tiek klāts neliels galds un cienāti bērinieki. Senās bēru tradīcijas paredz pasniegt īpašu no rīsiem un rozīnēm vārītu putru. Divos gadījumos no desmit aizgājēju turpina pieminēt bēru mielastā.
Ebreju rituāls – askētisks
Mūsdienās Latvijā kultūru un tradīciju sajaukšanās skārusi arī ebreju tautu. To zinātāja stāsta, ka ebreju bēru rituāls (“levaja”) ir askētisks.
Mirušais jāapglabā pēc iespējas drīzāk. Mūsdienās aizgājušais tiek guldīts koka zārkā, taču tas ir vienkāršs, bez greznojumiem. Nelaiķi ietērpj apģērbā, kas apsedz visu ķermeni, arī rokas un kājas, uz galvas ir kapuce, kas nosedz seju. Šo tērpu sauc “tahrihim”. Spilventiņš zem aizgājēja galvas pildīts smiltīm no kapa bedres. Sestdienās un citās ebreju svētku dienās mirušos neapbedī.
Bēru ceremoniju vada rabīns vai kāds cits ebreju valodas zinātājs, kurš var lasīt lūgšanu.
Ebreju tradīcijā nenoliek ziedus un vainagus. Kopiņa tiek atstāta vienkārša. Lai atcerētos aizgājēju, pie tās novieto akmeņus. Kapu tuvinieki pirmo reizi varēs apciemot pēc 30 dienām “šleišim”. Īpašu uguntiņu iedegt mājās paredzēts gadu pēc nāves saskaņā ar ebreju kalendāru.
Nav pieņemts arī bēru mielasts. Tā vietā tuvinieki septiņas dienas uz zemiem krēsliem un soliņiem sēž “šivā”, lai lūgtu par aizgājēju.
***
Latviešu bēru rituāls
Interneta mājas lapā “Saulriets” klāstīts, ka lielākoties bēru ceremonija sākas kapličā, kur uz postamenta novietots zārks. Ierodoties piederīgajiem, tas tiek atvērts un iededzinātas kapličā novietotās sveces. Ziedus un vainagus pie zārka pirmie novieto piederīgie, tad kolektīvu pārstāvji un pārējie. Ziedus uz kapsētu Latvijā pieņemts nest pārskaitlī, jo to uzskata par apļa, nobeigtības simbolu.
Ja bēru ceremonijā kā sabiedriskās cieņas izpausme tiek organizēta godasardze, kurā bieži stāv mūžībā aizgājušā bijušās darbavietas pārstāvji, tā jau pirms ceremonijas nostājas abpus zārkam. Tās laikā sardzes dalībnieki periodiski mainās. Parasti godasardzes dalībnieki arī nes zārku. Ja iespējams, viņi var tērpties profesijas formas tērpos vai aplikt speciālas roku apsaites. Ja kolektīva pārstāvji ierodas ar darbavietas karogu, to novieto aiz zārka, nelaiķim galvgalī.
Ceremonija sākas ar bēru melodiju. Tai beidzoties, izvadītājs sāk runu. Pēc tam ceremonijas vadītājs aicina bēru dalībniekus paņemt ziedus, vainagus un atvadīties no mirušā. Sēru viesi atstāj kapliču un paliek gaidot ārpusē pie durvīm, pēdējo atvadu brīdi atstājot piederīgajiem. Pēc tam zārku aizver – latviešiem tradīcija to uz kapa vietu nest slēgtu – un, sēru ceremonijas vadītājam ejot pa priekšu, uz pleciem iznes no kapličas.
Ja mirušajam sagatavota piemiņas plāksne, ja viņš apbalvots ar ordeņiem un medaļām (tos novieto uz speciāliem spilventiņiem), ja bērēs piedalās kolektīva pārstāvji ar karogu un ir kolektīvi vainagi, tos nes procesijai priekšgalā pirms sēru ceremonijas vadītāja. Aiz zārka iet piederīgie, tiem seko pārējie bēru dalībnieki. Gājiena laikā parasti skan kapsētas zvans.
Ceļu uz kapa vietu var iezīmēt ar skujām. Vasarā šim nolūkam iespējams izmantot arī ziedus, liepu un ozolu lapas kā sieviešu un vīriešu dzimtes simbolus.
Kapa vietā zārku novieto uz kapa dēļiem un, ja tuvinieki vēlas, to atver. Pirms ielaišanas kapā zārku ierasts pārklāt ar tautisku segu. To izdara kāds no aizgājēja tuvākajiem piederīgajiem. Zārku ielaiž kapā, un sēru ceremonijas vadītājs atvadās ar tradicionālajām trīs smilšu saujām. Ja ir karogs, to trīs reizes nolaiž pār kapu. Pēc ceremonijas vadītāja uzaicinājuma atvadās tuvinieki un pārējie bērinieki. Ja piederīgie vēlas, var iedegt sveces. Pēc klusuma brīža un sēru melodijas ceremonijas vadītājs klusi izsaka līdzjūtību piederīgajiem. Tā noslēdzas atvadas kapsētā.
Bēru mielasta galdu var klāt gan mājās, gan pasūtīt kafejnīcā vai restorānā. Bērēs nav pieņemta izsmalcināta un ļoti dārga maltīte. Galda klājums ir vienkāršs un atturīgs. Parasti klāj baltu galdautu, iededz baltas sveces. Uz atsevišķa galda var nolikt mirušā fotogrāfiju, telpu rotāt ar ziediem vai egļu zariem. Aizgājēja piemiņai galda galā vai citā vietā noliek šķīvi ar galda piederumiem. Krēsla atzveltni rotā ar egļu zariem, apvītiem ar sēru lenti. Nazi un dakšiņu liek paralēli uz tukšā šķīvja. Pie tā var novietot degošu sveci, rotātu ar melnu lenti. Blakus šai vietai sēžas tuvākie radi. Mielasta laikā visi, kas vēlas, var teikt atvadu vārdus, pieminot mirušā labās īpašības un labos darbus, raksturojot stāstījumu ar kādu gadījumu no viņa dzīves. Bēru mielastā glāzes nesaskandina. Tā noslēgumā kāds no tuviniekiem piederīgo vārdā pateicas klātesošajiem par atbalstu.
***
Uzziņai
– Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļā 2005. gadā reģistrēts 861 nāves gadījums, līdz šā gada 17. oktobrim – 708.
– Jelgavā ir desmit kapsētu – viena (Bērzu kapsēta) atvērta, sešas (Baložu, Zanderu, Meža, Miera, Romas, Kalnakroga) daļēji slēgtas, Staļplača kapsētā apglabā tos, kuriem nav piederīgo.
– Kapusvētku svinēšana ir 18. gadsimta beigās 19. sākumā ieviesta kristīga tradīcija. Notiek sestdienā vai svētdienā no jūlija līdz augustam. Dievkalpojumā tiek izteikta kristiešu ticība mūžīgai dzīvei. Kapusvētkiem piešķirts arī laicīgs saturs.
– Arī svecīšu vakars ir kristīgas ticības ieviesta tradīcija. Tā ir Mirušo piemiņas dienas otra daļa, kas notiek kapos. Šo dienu atzīmē vienu svētdienu pirms pirmās adventes, parasti tā ir novembra trešā svētdiena. Aizdegtās svecītes simbolizē Kristus izgaismoto ceļu cauri nāvei dzīvībā.
– Folklorā rudens beigas un ziemas sākumu pieņemts uzskatīt par mirušo senču piemiņas laiku – veļu laiku, saistot to ar dabas “nomiršanu” vai arī veļu mielošanu pateicībā par iepriekšējās ražas devumu.
