Sveika, mīļā māmiņ! Redzi, kā iznāk, – es rakstu, kad man kaut kas sāp vai arī gribas par kādu pasūdzēties.
Sveika, mīļā māmiņ!
Redzi, kā iznāk, – es rakstu, kad man kaut kas sāp vai arī gribas par kādu pasūdzēties. Šoreiz mana sirds ir aizvainojuma pilna, bet tukšais vēders rūc kā dzirnavas. Nu kāpēc māmuķītis tā dara? Būtu vismaz novākusi tās briesmīgās biezās brilles. Kad viņa caur tām skatās uz mani, šķiet, ka viņas acis peld ārpus ķermeņa. Pat nevaru īsti pasūdzēties, jo tas, no vienas puses, nebūtu godīgi. Viņa tomēr rūpējas par mani… No otras puses, viņa man nedod naudu pusdienām. Citi bērni ēd skolā, bet māmuķītis uzskata, ja es kārtīgi paēdu no rīta, tad līdz stundu beigām (plkst.15) varu iztikt. Pārnākot no skolas, mani jau sagaida klāts galds ar siltām pusdienām. Ak, māmiņ, cik man grūti! Viss būtu labi, ja māmuķītis nestāvētu klāt un nebubinātu: «Ēd nu dūšīgi, tu tāda tieviņa. It kā es tevi badā mērdētu. Skat, cāļa kājiņa, mērcīte, silti kartupelīši, kāds salātiņš ar’.»
Kad viņa tā runā, es vairs neredzu neko citu, tikai viņas peldošās acis aiz biezajiem briļļu stikliem un sirmo, tievo bizīti, kas kā Ralfa (paralēlklases zēns no mūsu pagalma) žurkas aste apvīta ap galvu. Kartupeļi man iestrēgst kaklā, bet vistas stilbam vēl neesmu paspējusi pat pieskarties, kad viņa turpina: «Palūdzu Jēcim, lai nokauj to vistu. Tāpat jau olas vairs nedēja. Veca ar’ bij’. Spalvas knapi noplūcu, būs pelēkas dūnas. Ēd, ēd, bērns.»
Viņas roka viegli nogulstas uz mana pakauša, bet brūnais, smaržīgais vistas stilbiņš kā uz burvju mājienu pārklājas ar raibām spalvām un teciņus joņo pa kūtspriekšu. Strauji pieceļos un, pat īsti nepieskārusies ēdienam, ieskrienu savā istabā, un iekrītu ar seju spilvenā. Māt, atpestī mani no ēšanas mājās! Es esmu mūžīgi izsalkusi. Vienīgā reize, kad varu kaut cik ieēst, ir vakariņas, jo māmuķītis tad skatās televizoru un viņai nav laika ar mani runāt. «Kad būsi izmācījusies, nomazgā traukus,» viņa tikai nokomandē kādā reklāmas pauzē. «Jā, nomazgāšu.» Tā es atsaucos gan, kaut arī mācīties nemaz neesmu sākusi un, patiesību sakot, nez vai šovakar to darīšu.
Atā, līdz rītam.
Tava Egle
