Sveiciens no Egles! Mīļā māmiņ, esmu reizē priecīga un bēdīga. Priecājos par to, ka māmuķītis par mani tomēr interesējas.
Sveiciens no Egles!
Mīļā māmiņ, esmu reizē priecīga un bēdīga. Priecājos par to, ka māmuķītis par mani tomēr interesējas. Viņa bija iedevusi vēstulīti Ralfam, kurā aicina mani atnākt ciemos. Labi, ka Valda ir slima, citādi vēstuli nestu viņa. Nē, tas, protams, par to slimību nav labi, es tā gluži nedomāju. Man vienkārši labāk patīk, ja pastnieks ir Ralfs.
Bēdājos es par to, ka Pēteris, visai klasei dzirdot, apsaukā mani un Ralfu par brūtes pāri. Starp mums runājot, man Ralfs patīk, bet to neviens nezina, tāpēc saukāt mūs tādā vārdā ir pārspīlēti. Bet Tu jau zini, ka no Pētera var sagaidīt ne to vien. Būs jāpalūdz, lai Līva pasaka viņam dažus savus «sirsnīgākos mīļvārdiņus». Bet varbūt tomēr nevajag?
Jā, ar Līvu jau esam nedaudz sadraudzējušās. Tagad viņa ļauj man rakstīt šīs vēstules, un es jūtu, ka viņa mani mazliet pat apskauž. Par savu māti gan viņa saka: «Es tai (slikts vārds) uzrakstītu tādu (slikts vārds), ka viņa nezinātu, kuram (slikts vārds) sūdzēties.»
Māmiņ, es nespēju iedomāties, cik sliktai Tev vajadzēt būt, lai es tā varētu teikt. Jau par to vien esmu laimīga un pateicīga, ka varu dzīvot šajā pasaulē. Drīz atnāks pavasaris – ziedēs pienenes, gaisā lidināsies odi un bites, un es varēšu sajust reibinošo ziedu un plaukstošu lapu smaržu. Vienīgais, kas mani nedaudz nomāc, ir domas par vasaras brīvdienām. Nevaru teikt, ka šeit būtu slikti vai garlaicīgi. Citi bērni kurn, ka pašiem jāmazgā trauki un jākārto savas istabas. Man mājās pie māmuķīša tā taču bija parasta parādība, bet noskaņojums tomēr bija citāds. Es jau nesūdzos, nē, – pati biju vainīga, pati tā gribēju. Es tikai nezinu, kā māmuķītis viens pats tiks galā ar mūsu brūno ragulopu. Es vēl padomāšu. Varbūt pa vasaru viņa tomēr gribēs ņemt mani pie sevis.
Arī ar Valdu esam sadraudzējušās. Es toreiz biju netaisna pret māmuķīti. Viņa nebija lūgusi, lai mani uzmana. Valda vienkārši bija viena, un viņai arī vajadzēja kāda cilvēkbērna draudzību. Kāds gan brīnums, ka šoreiz tā biju es? Nevar taču man mūžīgi neveikties. Protams, bija laiks, kad domāju, ka esmu slikta, nelaimīga… vārdu sakot, melns murgs. Tagad, kad redzu, kā iet Laumai un Līvai un vēl daudziem citiem… Māmiņ, man taču esi Tu. Kaut arī neesi blakus, es varu Tev visu, visu izstāstīt. Tu esi man mīļš un dārgs tēls, un es nekad negribētu Tevi pazaudēt.
Uz redzi,Tava mīļā Egle.
Tu taču arī mani mīli?
