Pēdējos gados jūtami spēkā pieņēmies dažādu loteriju vilnis. Ražotāji tās pārējo reklāmas pasākumu vidū atzīst par ļoti iedarbīgu veidu uz patērētāja psiholoģiju.
Pēdējos gados jūtami spēkā pieņēmies dažādu loteriju vilnis. Ražotāji tās pārējo reklāmas pasākumu vidū atzīst par ļoti iedarbīgu veidu uz patērētāja psiholoģiju. Galvenie loteriju rīkošanas iemesli ir paplašināt produkcijas noietu; laist tirgū kādu preci, saceļot lielāku vai mazāku ažiotāžu; vai arī līdzšinējo produkcijas realizācijas līmeni noturēt jau apgūtajā tirgū.
Viena no pirmajām Latvijas iedzīvotājus ražotāju loteriju vilnim pievērsa atspirdzinošo dzērienu ražotājkompānija «Coca-Cola», kuras tirdzniecības marka skaitās populārākā pasaulē. Loterijas organizētas pēc kāda no diviem galvenajiem principiem: «Noskrūvē korķīti – varbūt esi laimējis» vai «Noskrūvē korķīti un mēģini sakrāt». Savulaik tās «izstaigājušas» ne vien kolas dzimteni, bet arī Latīņamerikas, Rietumeiropas un Āzijas valstis, deviņdesmitajos gados pievērsušās Centrālās un Austrumeiropas valstu tirgiem. Katrā no tām bijušas savas iezīmes, balvas un savi noteikumu principi. Tiesa, vairumā valstu paralēli «Coca-Colas» loterijai patērētāji aicināti piedalīties arī otra atspirdzinošo dzērienu giganta – pepsikolas ražotāju – loterijā.
Centrālamerikā «Coca-Cola» loterijas esot pavisam pierasta lieta. Amerikānim jau gandrīz asinīs iegājies paradums, attaisot kolas pudeli, rūpīgi izpētīt gan to, gan vāciņu, lai noskaidrotu, vai viņš nav kaut ko laimējis. Un kā nu ne, ja vidēji katrs amerikānis gadā izdzer vairāk nekā 600 bundžiņu šā dzēriena. Latvijā patēriņš svārstoties 20 bundžiņu robežās. Tātad iespējas pārdot vairāk ir.
Kaut kad tam ir jānotiek – laimestam jānāk
Kolekcionāru tipa cilvēki atceras «Sprite» loteriju pirms pāris gadiem, kad tika aicināti krāt korķīšus ar ASV Nacionālās basketbola asociācijas komandu emblēmām. Toreiz ne viens vien par labāku atzinis vākt emblēmas, nevis iesaistīties izlozē. Tiesa, pamatiemesli, kāpēc cilvēki piedalās loterijās, ir gluži citi. Tāpat kā ieteikumi par saistošāko to variantu.
Piedalīšanos loterijās speciālisti skaidro ar mūžīgo cerību uz brīnumu. Pat, ja cilvēks apgalvo, ka viņš tāpat nelaimē un loterijas domātas lētticīgajiem, cerība paliek. Cilvēku neatstāj doma, ka kaut kad tam ir jānotiek un lielajam laimestam jānāk.
Tas, ka zināma iedzīvotāju daļa vienmēr nopietni cer uz veiksmi, sekmē preču noieta palielināšanu loteriju rīkotājiem. Pastāv pat attiecīga psihiska novirze – patoloģiska atkarība no spēles. Tā piemīt vidēji trim procentiem iedzīvotāju. Izņēmums esot Lasvegasa un dažas mazākas spēļu karalistes, kuru azarta ietekmē atkarīgo cilvēku īpatsvars esot reizes trīs lielāks.
Iemeslu, lai iesaistītos spēlē, ir ļoti daudz. To vidū būtisku vietu ieņem neapmierinošais materiālais stāvoklis, nepietiekamais izglītības līmenis un dzīves pieredze. Tās ir lielai sabiedrības daļai raksturīgas iezīmes, ne tikai padsmitniekiem vien. Viss ir skaidrs ar dzīves pieredzi. Tas, kas nav zaudējis bieži un daudz, visticamāk, īsti nenojauš, ka tā tas var turpināties vienmēr. Arī vēlme iegūt kādu vērtīgu balvu ir tikpat veca, cik cilvēce. Laimests asociējas ar likteņa dāvanu, kad kaut kas tiek saņemts, nepieliekot lielas pūles.
Bet cik cilvēku pietiekami pārzina mārketingu, psiholoģiju un varbūtības teoriju vienlaikus? To arī izmanto loteriju rīkotāji. Ir virkne paņēmienu, kā cilvēkus piesaistīt vienai vai otrai loterijai. Viens no tiem ir radīt dalībniekos ilūziju, ka iznākums atkarīgs no cilvēka paša, no viņa spējām izraudzīties saprātīgu stratēģiju, nevis tikai no laimīga gadījuma. Tādējādi loterijās, piemēram, korķīša apakšpusē norādīts iespējamais laimests un tā puse – kreisā vai labā – vai arī kāda laimesta daļa. Balva saņemama, ja iegādātas tās abas puses vai visas daļas.
Vienu biznesu pārņem nākamie ķēdes locekļi
Pirms pāris gadiem Maskavas apmeklētāji zināja stāstīt par turienes ļaužu prātus pārņēmušo miljonu māniju. Sākotnēji neizprotama iebraucējiem šķitusi maskaviešu masveidīgā pulcēšanās kādā no laukumiem. Vēlāk izrādījies, ka viņi meklē savu korķīšu «otrās pusītes» kādai no loterijām ar iespaidīgiem vinnestiem desmitos miljonu, protams, rubļu, nevis dolāru. Diez vai kāds tolaik aizdomājies par to, ka vienas puses korķīšu izlaists acīmredzami mazāk nekā otras. Ikviens kādas pusītes īpašnieks ar cik necik solīda laimesta solījumu ļāvies domai, ka tas ir tikpat kā rokā. Atlicis tik vien, kā laukumā tādu pašu cerībām pilnu cilvēku vidū sameklēt «otru pusīti» un laimestu sadalīt.
Ar tautas staigāšanu laukumā viss vēl nav bijis galā. «Otro pusīšu» biznesā iesaistījušās arī pārdevējas. Tās, pierakstot pircēju telefonus, korķīšu laimestu summas un pusītes, veidojušas datu bāzes. Savukārt loterijas dzēriena (kokakolas vai pepsikolas – kas to lai atceras) pircēju vidū uzkrītoša bijusi pensionāru aktivitāte. Zinot, ka šā slāņa vispārējā nabadzība Maskavu pārņēma ātrāk, žēl bijis noskatīties, kā naudiņa tiek tērēta kolas pudelēm ar niecīgām izredzēm kaut ko iegūt.
Vēlāk presē lasīts, ka krievu viltība laimestu mānijā pārspējusi daudzus. Proti, kādā vairumtirgotāju bāzē atklāts, ka, no pudeles sāniem ielaižot saules zaķīti korķīša virzienā, iespējams nolasīt, kas rakstīts tā apakšā. Tādējādi bāze vērienīgi ķērusies pie lietas, saules zaķīšu meklēšanā iesaistot vai visus darbiniekus. Tā pie lielākiem un mazākiem ieguvumiem ticis ne vien bāzes vadītājs, bet arī citi izpalīgi. Atlikušās pudeles laistas apgrozībā ar klāt pielīmētām lapiņām, kas norādījušas laimesta pusītes parametrus. Pieprasījums bijis milzīgs. Saradušies arī aktīvi korķīšu apmaiņas un uzpirkšanas darboņi. Taču, pat liekot lietā visai viltīgas metodes, ieguvējs tik un tā būs viens – loterijas rīkotājs.
Ražotāju loterijām kontrole nav paredzēta
Rietumvalstu ražotāju prakse liecina, ka firmas dāvaniņām un loterijām tērē apmēram desmit procentu no sava reklāmas budžeta. Toties attieksme pret ražotāju loterijām ir dažāda. Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas rīcībā ir dati par loteriju pieredzi kādās 20 valstīs. Tā sadalāma trīs variantos. Dažviet pret loterijām valdot pilnīgi liberāla attieksme un tās iespējams rīkot bez ierobežojumiem. Tikpat izplatīta esot pretēja attieksme – absolūta aizlieguma rezultātā ražotāju loterijas vispār nepastāv. Esot arī abu variantu vidējā versija – loteriju nosacījumi ar fiksētiem ierobežojumiem. Piemēram, ražotājam loterija ir jāreģistrē vai arī tām ir noteikts galvenās balvas vai laimestu fonda maksimālais līmenis, un, to pārsniedzot, preču loterija vairs nav atļauta.
Latvijā, kā stāsta uzraudzības inspekcijas vadītāja Signe Birne, noteikumi, kas reglamentē loteriju un izložu kārtību, attiecināmi tikai uz firmām, kam naudas un mantu loterijas ir uzņēmējdarbības veids. Tātad pie mums valsts kontrolē tikai loterijas, kas no cilvēka prasa papildu līdzekļus, piemēram, biļetes iegādei. Ražotāju loterijām kontrole nav paredzēta.
Tāpēc potenciālajiem loterijas dalībniekiem pašiem jāpārliecinās, vai tās norises ir pietiekami pārliecinošas un caurspīdīgas, vai loterijas rīkotājfirma ir pazīstama, vai skaidri noteikti termiņi, vai zināms, kur noskaidrot rezultātus. Tiesa, preču loteriju skaitam palielinoties, ik pa laikam tiekot apsvērtas idejas, vai valstij tās nevajadzētu kontrolēt, aplikt ar nodokļiem vai nelikties ne zinis.
Noteikumi paredz, ka naudas un mantu loteriju laimestu fondam jābūt ne mazākam par 45 procentiem no apgrozījuma. Ražotāju loterijām nekādi ierobežojumi neeksistē. Loterijas dēļ preču vērtība netiek paaugstināta, cilvēks par piedalīšanos loterijā tieši nemaksā. Patērētājam, nopērkot preci, vienkārši ir iespēja vēl kaut ko laimēt. Ražotāji loterijas finansē no sava budžeta, kas, saprotams, veidojas no ienākumiem par pašu realizētajām precēm. Tātad no pircēju līdzekļiem. Taču laimestu fonds šajā gadījumā nekādi nevar būt 45 procenti no apgrozījuma kā parastajā loterijā. Gluži vienkārši, naudu maksā pati prece, tās izgatavošana, tara un transportēšana. Līdz ar to ražotāju loterijā ir grūtāk iegūt lielāku balvu nekā parastajā.
Protams, tas nevienam neliedz piedalīties ražotāju loterijās. Bet labākā stratēģija ir pirkt to, kas patīk un ko varat atļauties, lietot to, ko uzskatāt par nepieciešamu, bet nelolot īpašas cerības uz uzvaru. Taču, ja reiz sakrāti vajadzīgie stūri vai maliņas, svītrkodi vai logo, etiķetes vai korķīši, kāpēc neaizsūtīt tos loterijai?
