Nedaudz uz smīnu pavilka, kad izlasīju Iekšlietu ministrijas ierosinātos grozījumus par prostitūcijas ierobežošanu.
Nedaudz uz smīnu pavilka, kad izlasīju Iekšlietu ministrijas ierosinātos grozījumus par prostitūcijas ierobežošanu. Tas viss šķiet smieklīgi, jo valsts vēlas nevis ielikt pērkamo mīlu noteiktos rāmjos (to jau varēja izdarīt, ja tikai būtu bijusi vēlēšanās – vajadzētu vien “nolikt uz ausīm” dažus masāžas salonus, aiz kuru greznajām izkārtnēm slēpjas parasti “sarkanie lukturi”), bet grib panākt, lai šo lietu nepieminētu. Uzskatāms piemērs – kā rosina iekšlietu ministra Ivara Godmaņa komanda, vārdu “prostitūta” turpmāk aizstāsim ar “persona”. Iedomājos – uz intīmklubu piezvana klients un lūdz viņam piegādāt personu par 25 latiem stundā…
Latvijā jau labu laiku vērojama tendence, ka cenšamies no visa rezervēties, tā vietā, lai iemācītos no daudzām lietām gūt valstij labumu. Ja izdotos panākt, ka vismaz puse “nakts tauriņu” maksātu nodokļus, ne viena vien pensionāra maciņu varētu padarīt biezāku. Atceros, kad iekšlietu dienesti lielījās kontrolēt prostitūciju, pieprasot veselības kartes un vēl nezin ko, taču čiks no tā visa sanāca. Galu galā, ko var gribēt, ja Tikumības policijā (tā nodarbojas ne tikai ar prostitūcijas pakalpojumu legalitātes kontrolēšanu, bet arī seksuālo izmantošanu un vēl daudzām citām lietām) strādā seši (!) cilvēki.
