Kā ikvienai uz konkrētu rezultātu vērstai iestādei, arī Ceļu policijai ir tas gods un pat pienākums vairākas reizes gadā nākt klajā ar tādu kā rezumē par paveiktajiem darbiem un satiksmes pārkāpumos pieķerto grēkāžu statistikas kopsavilkumu.
Kā ikvienai uz konkrētu rezultātu vērstai iestādei, arī Ceļu policijai ir tas gods un pat pienākums vairākas reizes gadā nākt klajā ar tādu kā rezumē par paveiktajiem darbiem un satiksmes pārkāpumos pieķerto grēkāžu statistikas kopsavilkumu.
Nebūs pārspīlēti sacīt, ka tieši dzērājšoferi ir viens no vislielākajiem satiksmes drošības apdraudējumiem, ko var droši pielīdzināt mērkaķiem ar granātu pie astes, un būs vien jāpiekrīt Latvijas ceļu policistu priekšniekam, ka pret šo idiotisko netikumu sen būtu laiks cīnīties ar vēl radikālākām metodēm, īstenojot tūkstošos latu mērāmas finanšu represijas un drakoniskus ierobežojumus saistībā ar tālā nākotnē “varbūt” iespējamu piedalīšanos satiksmē autovadītāju statusā.
Kaut gan pašlaik pret stūrējošajiem pļēguriem vērstās sankcijas ar sevišķu maigumu neizceļas, turklāt, lai vestu pie prāta šņabja grādos smadzenes mērcējošo autobraucēju daļu papildus regulāri tiek rīkotas īpašas kampaņas, sabiedrība laikam notrulinājusies līdz galējam līmenim.
Simtos mērāms naudassods, šķiet, pamazām kļuvis tikai par jaunu posteni ikmēneša ģimenes budžeta smalko tēriņu bilancē. “Sutku” atsēdēšana uz cietuma nārām pēkšņi alkohola skurbināto braucēju masai teju kļuvusi par eksotisku un ekstrēmu izklaidi, uz kuru, gluži kā pēc pusstopa padomju laikos, jāizstāv garumgara rinda, bet tiesību zaudēšana uz dažiem gadiem ir tikai jauns adrenalīna avots, stūrējot bez “papīriem”. Savukārt skarbās līgo dziesmas, šķiet, uzskatāmas tikai par nelielu papildinājumu tradicionālajam repertuāram, ko falsetā izbļaut starp kārtējā alus kausa ieliešanu vēderā un grābstīšanos kabatā pēc auto atslēgām.
Valsts tikmēr spriež, kā norēķināties ar privātfirmām, kas apņēmušās uzglabāt dzerošajiem autovadītājiem uz laiku atņemtās automašīnas un nonākušas bezizejā, jo braucamie, no kuriem liela daļa nav vērtīgāki par dažiem simtiem latu, pārpildījuši stāvplačus un saviem īpašniekiem nav šķituši pietiekami pievilcīgi “izpirkšanai”.
Bet dzērājšoferu skaits tajā pašā laikā turpina augt, un kārtējais konstatētais ne pārāk glaimojošais rādītājs – stūrējošo pļēguru skaita palielinājums par 30 procentiem – tikai lieku reizi apliecina, ka prāvai ļaužu masai iestājies tāds pats “pieradums” pie itin skarbajiem sodiem kā alkoholiķiem pie grādīgās dziras malka. Grūti pat spriest, cik pamatīgām jābūt sankcijām, lai situācija mainītos uz labo pusi. Gluži vai pēdējais salmiņš šķiet iecere nogādāt braucošo dzērāju kamerā tūlīt pēc tam, kad viņš pieķerts pie stūres “zem promilēm”. Jāpieļauj, tā izpelnīsies dažāda ranga “cilvēktiesību” aizstāvju rējienus, bet bez ultraradikālas rīcības panākt pozitīvas izmaiņas šķiet nereāli. Jo laikam jau saprašana zināmu sabiedrības daļu nesasniedz līdz brīdim, kamēr, kā vienā no skarbajām Jāņu dziesmām teikts, “zarnu vainags apvij kaklu”, sērojoši smaržojošs kronis grezno kapu kopu, bet murgainos sapņos sāk rādīties tukšo pudeļu virtenes.
