Ne visi zina, ka bez īpašumiem Kurzemē savulaik viņam piederējušas arī brīnišķīgas muižas un pilis Polijā un Čehijā.
Ne visi zina, ka bez īpašumiem Kurzemē savulaik viņam piederējušas arī brīnišķīgas muižas un pilis Polijā un Čehijā. Gatavojoties gaidāmajai izstādei, Rundāles pils muzeja darbinieki devās uz šīm valstīm divu nedēļu ilgā ekspedīcijā, kura, pēc muzeja direktora Imanta Lancmaņa domām, vainagojusies ar negaidīti labiem panākumiem.
Rundāles pils muzejs vienmēr dzīvo no izstādes līdz izstādei. Arī pašreiz vēl nav slēgta izstāde par Ungurmuižu Cēsu rajonā, bet muzejnieki jau gatavojas nākamajai, kura būs veltīta Kurzemes hercogam Pēterim Bīronam, jo 2000. gadā apritēs 200. gadskārta kopš viņa nāves.
– Kad hercogs juta, ka Kurzemē ilga palikšana viņam vairs nebūs, – stāsta I.Lancmanis, – viņš nopirka veselu hercogisti Silēzijā – Sagānu. Pēc tam arī milzīgu muižu kompleksu Čehijā – Nāhodu. Par pēdējo viņš samaksāja miljonu un 222 tūkstošus valsts dālderu, kas tajā laikā bija milzīga summa, un neviens cits visā Eiropā tādu tēriņu nebūtu varējis atļauties. Tas liecina par hercoga lielo bagātību un viņa vēlmi dzīvot greznībā. Tādējādi 1795. gadā, kad viņš devās prom no Kurzemes, Sagānā un Nāhodā viņš joprojām varēja justies kā valdošs hercogs.
Kāds bija jūsu vadītās ekspedīcijas mērķis?
– Mūsu uzdevums bija apskatīt visu, ko šajās zemēs saistīts ar hercoga dzīvi, kā arī izraudzīties eksponātus nākamajai izstādei. Mūs interesēja viss, sākot ar muižām un pilīm , kurās hercogs dzīvojis, un beidzot ar arhīvu materiāliem, hercoga portretiem, piemiņas lietām u.c.
Kā jums veicās?
– Ieguvums bija milzīgs. Mēs apmeklējām gandrīz visas viņa bijušās muižas, no kurām daļa ir labā stāvoklī, bet daļa diemžēl drupās, taču tāpēc tie ir ne mazāk interesanti objekti, jo hercogs ne tikai pircis, bet arī visās muižās kaut ko būvējis un pārbūvējis, iekārtojis pēc savas gaumes, apveltījis ar brīnišķīgiem mākslas krājumiem un daļēji, kas mums ir sevišķi interesanti, tajās ir lietas no Kurzemes.
Tāpēc, piemēram, Sagānā mēs būtu bijuši laimīgi, ja ieraudzītu gleznas no Jelgavas un Rundāles pilīm. Diemžēl tur to vairs nav, bet daļu no šīm vērtībām atradām citos Polijas un Čehijas muzejos. Daļa no hercoga bagātībām meklējama vēl tālāk – Vācijā un Francijā.
Ko atradāt arhīvos?
– Saglabājušies gandrīz visi arhīvi, kurus hercogs Pēteris vāca un veidoja jau tad, kad viņš tikko bija nokļuvis ārzemēs. Mūsu meklētā Kurzemes arhīva daļa gan Polijā, gan Čehijā nav atrodama, un daļa no tā gājusi bojā. Toties plašs ir to dokumentu klāsts, kas stāsta par hercoga gaitām pēc 1795. gada. Un visai skaudri, bet bagātīgi atklājas viņa dzīves skumjākais posms – nāve un apbedīšana. Hercogs, kā zināms, mira 1800. gada 13. janvārī, turklāt nevis kādā no greznajām pilīm, bet mazā nīkulīgā muižiņā Silēzijā, kuru arī apmeklējām. Bēdīgākais ir tas, ka viņu nozāļoja viens nemākulīgs ārsts. Bīrons bija pakļauts viņa kūrei ar caurejas līdzekļiem un dzīvsudrabu, kas pilnīgi veselu cilvēku, kā vēlāk rakstīja Prāgas ārstu konsilijs, noveda kapā. Zamskas muižas arhīvā redzējām šo Prāgas ārstu atzinumu par hercoga nāvi.
Turklāt ekspedīcijas laikā atradām ar hercoga dzīvi saistītas gleznas, skaistus portretus un pat piemiņas lietas, tiesa, tās piederēja Vilhelmīnei, kura pēc tēva nāves mantoja viņa īpašumus.
Kas tālāk notika ar šīm muižām?
– Pēc hercoga P.Bīrona vecākās meitas Katrīnas Vilhelmīnes nāves muižām bija dažādi īpašnieki. Piemēram, lielā Sagānas muiža un pils piederēja hercoga Pētera jaunākajai meitai Dorotejai, kura bija precējusies ar kādu Taleirānu dzimtas pārstāvi. Interesanti, ka šai dzimtai minētie īpašumi piederēja līdz Otrā pasaules kara beigām un pat vēl ilgāk. Un tikai 1958. gadā Polijas valdība tos atpirka.
Kā ekspedīcijas laikā jūs uzņēma ārzemju kolēģi?
– Viņi bija ļoti pretimnākoši. Piemēram, hercoga vecākās meitas Vilhelmīnes kādreizējajā rezidencē mūs sagaidīja kā īstu Kurzemes hercoga delegāciju… Tur parādījās īpašos tērpos ģērbti tālaika dzīves pārstāvji, durvīs stāvēja hercogienes kambarkungs, bet telpās uzņēma pati hercogiene ar savu audžumeitu. Tas bija ļoti mīļi un pierādīja, ka Čehijā un Polijā kolēģi mūs tik tiešām uztvēra kā tālās Kurzemes piļu pārstāvjus. Ja savulaik mums hercoga Pētera dzīve ārzemēs (pēc aizbraukšanas no Kurzemes) bija visai miglaina, tad viņiem tikpat miglains priekšstats bijis par hercoga dzīvi Kurzemē.
Domāju, ka nodibinātie kontakti būs ilgstoši un ļoti noderīgi. Protams, visi mūsu kolēģi Polijā un Čehijā tiks uzaicināti uz izstādes atklāšanu 2000. gadā. Turklāt viņi ir gatavi šai izstādei dot daudzas nozīmīgas lietas, ja vien spēsim atrast nepieciešamo finansējumu – galvenokārt šo eksponātu apdrošināšanai un transportam.
Tātad 2000. gada 24. maijā tiks vērtas durvis grandiozai izstādei, kuras sagatavošanai jau tagad esam pamatīgi ķērušies klāt. Taps arī liels un ļoti dārgs katalogs, bet tā būs izstāde, kas aizņems visu Rundāles pils centrālo korpusu.
