Kopš atjaunojām neatkarību, izrādījies, esam pētītāji. Ar sociāldarviniskām metodēm kopš deviņdesmito gadu sākuma tiek pārbaudīta vidējā Latvijas iedzīvotāja spēja visos veidos pielāgoties, lai izturētu izdzīvošanas pārbaudījumos. Interesantā fāzē iegājis pētījums par to, kāds ir medicīnisko pakalpojumu minimums, kas nepieciešams, lai visi nesāktu apmirt kā mušas. Kādas ir mūsu rezerves? Īpaši pensionāriem, kam saglabājies vecais padomju rūdījums. Un kā ir ar iespēju organizēties «buržuiku» uzstādīšanā, lai nenosaltu aukstumā? Izrādās, šajā ziņā gājis daudzmaz ciešami. Nosaluši neesam, vien izmirstam ātrāk nekā spējam piedzemdēt bērnus. Pie pēdējā daļēji vainojami tie, kam eksperimenti liekas pārāk necilvēcīgi un viņi sadomājuši meklēt dzīvesvietu mierīgākās zemēs, kuru valdības un parlamentārieši nav tik zinātkāri. Mājās palikušajiem, vismaz no valdības puses, pirms kāda laika radās interese uzzināt, kāpēc šie pamukuši un vai grasās atgriezties. Pētījums parādīja acīmredzamo. Atgriezties aizbraukušie tā kā negrasās. Tagad jāturpina pētījums, lai atrastu piemērotāko modeli, kā stiprināt latviešu valodas lietošanu un nacionālo identitāti viņu mītneszemēs un saites ar savu valsti. Tiešām, cik ilgi latvietis Īrijā, Lielbritānijā vai Austrālijā būs latvietis? Iepriekšējie emigrācijas viļņi parādījuši, ka līdz kādai otrajai trešajai paaudzei. Ir priekšlikums jaunajai valdībai sākt nākamo eksperimenta kārtu, lai aizbraukušo skaits ir lielāks. Būs vairāk darba tiem, kas nodarbosies ar tamlīdzīgiem pētījumiem.
