Pareizticīgo ģimenēs Ziemassvētku eglītes gādā tikai šajās dienās
Daudzos mājokļos Jelgavā un citur bijušajās Padomju Savienības pilsētās zaļsvārci egli viesistabas vidū tur līdz pat janvāra vidum, kad tiek atzīmēts vecais Jaunais gads. Tradīcija, kas iesakņojusies ļoti sen, arvien dzīva daudzu krievvalodīgo cilvēku sirdīs, jo tieši janvāra vidū beidzas pareizticīgo Ziemassvētku gavēnis, kad var nodoties jautrām svinībām ar spēlēm.
Līdz ar to par svētku maratonu mazākumtautību skolās izvēršas laiks no decembra līdz janvāra vidum, kad klusākā gaisotnē svin luterāņu un katoļu Ziemassvētkus decembra nogalē, pareizticīgo Kristus dzimšanas svētkus 7. janvārī, bet skaļāk sagaida Jauno gadu, kad ciemos atnāk Salavecis ar savu mazmeitu Sniegbaltīti.
Jauno gadu sagaida skaļi
«Akcentējam gan abus Ziemassvētkus, ko svinam mierīgi, kad pie mums brauc mākslinieki un sniedz klasiskās mūzikas koncertus, bet neizpaliek arī Jaunā gada svinības decembra beigās. Vienu gadu mēģinājām svinēt veco Jauno gadu 14. janvārī, taču pasākums neizdevās, jo bijām «pārdeguši», lai gan tas būtu pareizāk, jo beidzies pareizticīgo Ziemassvētku gavēnis un var priecāties,» stāsta Jelgavas 2. pamatskolas direktores vietniece audzināšanas darbā Jeļena Stepanova. Jāpiebilst, ka vecā Jaunā gada tradīcija ir savdabīgs vēsturisks fenomens, jo tā radusies Jūlija un Gregora kalendāru atšķirības dēļ. Proti, atšķirība starp Gregora un Jūlija kalendāru jeb veco stilu ir 13 dienas, tāpēc visur pasaulē jauno gadu sagaida naktī uz 1. janvāri, bet pareizticīgā baznīca, kas dzīvo pēc vecā stila kalendāra, «pa īstam» un ar vērienu jauno cēlienu nosvinēt var tikai pēc Ziemassvētku gavēņa beigām – naktī uz 14. janvāri.
J.Stepanova stāsta, ka Jaunā gada pasākumi skolā parasti notiek jautri, iesaistot gan Salaveci, gan dažādus mošķus, kas bērnus ved rotaļās: «Arī paši rādām, ko mākam. Šogad koncertā nedziedāja koris, bet dejotāji bija. Janvārī Ziemassvētkos būs «literārā viesistaba», kad lasīsim krievu klasiķu dzeju. Šajā dienā mēdz būt arī klasiskās mūzikas koncerts, jo Kristus dzimšanas svētki ir kluss un ģimenisks pasākums. Savulaik šādu tradīciju aizsākām skolā, nu tā tiek īstenota jau visas pilsētas mērogā, kas arī ir lieliski.» Sabiedrības integrācijas pārvalde rīkos koncertu «Pareizticīgo Ziemassvētki», kas norisināsies 11. janvārī pulksten 14 pilsētas kultūras namā. Apmeklētājus priecēs Sanktpēterburgas jauniešu kamerkoris, Jelgavas Valsts ģimnāzijas koris «Skali», Jelgavas 2. pamatskolas bērnu un jauniešu koris «Zvonņica», solisti Jurijs Tjutjurņikovs, Anna Barsegjana, Marija Muravjova, Anastasija Hotuļova, Daniils Mickevičs un koncertmeistars Jurijs Kaspers. Koncerta režisore – Lolita Truksne, mākslinieciskā vadītāja – Jeļena Vavilova, scenogrāfe – Anna Ziemele.
Pie dāvanām tiek 1. janvārī
«Nevaru atcerēties gadījumus, kad pareizticīgo Ziemassvētkos tiktu dāvinātas dāvanas,» vienu no galvenajām atšķirībām starp konfesiju svētkiem min Jeļena Stepanova. Viņa stāsta, ka pareizticīgo ģimenēs dāvanas zem eglītes bērnus un arī pieaugušos gaida 1. janvāra rītā, bet Ziemassvētki parasti aizrit klusi. Tie ir svētki dvēselei, viņa atzīst.
Protams, arī viņa savulaik gaidīja Salaveci ar dāvanām. Nereti tas bija Jeļenas tētis. «Pirmais jaunais gads, ko atceros, bija divu gadu vecumā, jo no Salaveča ļoti baidījos, bet dāvanas saņemt ļoti gribējās. Kad pārstāju ticēt mistiskajam vecītim? Pat neatceros, bet tas laikam nozīmē, ka lielu vilšanos šajā jautājumā nepiedzīvoju,» smej 2. pamatskolas direktores vietniece.
Viņa ar prieku atceras arī jaunības dienu izdarības, kad Ziemassvētku vakarā jaunieši zīlējuši. It kā visi zināja, ka patiesības zīlēšanā ir maz, taču tas radīja svētku sajūtu: «Ja gribi jautrību – saņemsi.» Arī jelgavniece Olga Markova, kas audzina divas meitas pusaudzes, stāsta, ka savulaik ar draudzenēm zīlējusi, bet meitas šādās nodarbēs nav pieķertas. «Bērnību pavadīju Garozā. Ziemassvētku vakarā gājām uz ielas un pār plecu metām kreisās kājas kurpi. Ticējums vēsta, ka preciniekam jānāk no tās puses, uz kuru rāda nokritušās kurpes purns,» viņa atklāj vienu no paražām un smejot stāsta, ka vairākas reizes pēc rituāla pretī tiešām nākuši «precinieki» – ciemata alkohola tīkotāji. Svētku vakarā lieta laime, spogulī pētītas ēnas. «Tā kā zīlēšana bieži notika tumsā, pašas sevi pārbiedējām, jo vissvarīgākajā mirklī kaut kas vienmēr nograbēja un sākām spiegt,» jelgavniece gan pārliecināta, ka šādos mirkļos nevajadzētu zaudēt ticību arī mistiskajam, jo ne velti ziemas saulgriežus saista ar brīnumu. Jaunajā gadā viņa iesaka uz mazas papīra strēmelītes uzrakstīt savu kvēlāko vēlēšanos, sadedzināt to un pelnus iebērt glāzē šampanieša, kas jāizdzer, atnākot 2014. gadam. Protams, nedrīkst izpalikt arī Olivjē salāti un Vecgada vakara tradicionālā komēdija «Likteņa ironija jeb Vieglu garu».
Lai nav tikai pārdzeršanās
Jeļena Stepanova atzīst, ka kādreiz jauno gadu gaidījusi, lai saņemtu dāvanas, bet tagad – lai dāvātu tās citiem: «Tas taču ir tik svarīgi – izvēlēties, kuram ko uzdāvināt, kā iepakot, kā pārsteigt. Visu laiku domā – kāda būs reakcija? Nevar aizmirst bērnu un tagad arī mazbērnu acis, kad viņi redz, kā no garāžu puses nāk Salavecis. Izrādās, Salavecis eksistē! Un arī gatavošanās prieks ir neatsverams, jo jāsaplāno pasākums. Katram tiek dota brīva izvēle – jauno gadu sagaidīt ģimenes lokā vai kādā lielākā kompānijā kultūras namā vai citur.»
Par Jaungada nakts pasākumiem krieviski runājošajiem jābūt pateicīgiem Pēterim I, kas šajā naktī visiem lika lustēties, pirms tam egļu un priežu zariem izrotājot savus namus un pilsētu ielas. «Mēs, šķiet, esam zaudējuši svinību jēgu, jo pašlaik Jaungada nakts pārvēršas par piedzeršanos un pieēšanos, lai pēc tam visu gadu varētu atcerēties, ko kurš ir sadarījis, lai gan to būtība ir masu pasākumos un jautrībā. Ne velti saka – kā jauno gadu sagaidīsi, tā visu gadu pavadīsi,» atzīst Olga Markova, piebilstot, ka īsto jēgu zaudējuši arī 25. un 26. decembrī svinētie Ziemassvētki, jo kļuvuši pārāk komercializēti.
Egli atnes pēdējās gada dienās
Gan Olgas, gan Jeļenas ģimenē egle mājās tiek gādāta pēc katoļu un luterāņu Ziemassvētkiem, jo tai jābūt zaļai līdz pat janvāra vidum. Sākumā arī pareizticībā egle bija Ziemassvētku simbols, taču padomju vara, nostājoties pret baznīcu, zaļsvārci pārdēvēja pat Jaungada simbolu, kas veiksmīgi iesakņojies cilvēku apziņā.
«Parasti tas notiek ap 28. vai 29. decembri. Pirms tam mēģinājām atrast egli mežā paši, taču katru gadu tas kļuva arvien grūtāk, tāpēc tagad mums ir mākslīgā egle,» stāsta Jeļena Stepanova, kuras mājoklī tā greznojas vismaz līdz 14. janvārim, kad garām ir visi svētki. Tieši tāpēc, lai egle priecētu ilgāk, no īstās meža iemītnieces skola atteikusies, jo izglītības iestādē svētku sajūta rodas jau decembra vidū, kad sākas gatavošanās Ziemassvētkiem. «Vēsturiski izveidojies, ka mūsu valstī daudzi svētki tiek svinēti divreiz, taču neredzu tajā neko nosodāmu. Esam jau pieraduši un labprāt piedalāmies citu konfesiju svētkos. Piemēram, esmu novērojusi, ka pareizticīgo Ziemassvētku koncertu apmeklē daudzi citu konfesiju pārstāvji,» svinēt pēc iespējas vairāk svētku aicina skolas direktores vietniece.
Gads jāveido pašiem
«Lai jaunais gads būtu veiksmīgs, zvaigžņu tulkotāji iesaka Vecgada vakarā uzvilkt jaunas drēbes. Manuprāt, kleitas krāsai gan nav nozīmes, galvenais ir ielūgt sev tuvos cilvēkus, piedot vecus grēkus un pusnakti sagaidīt ar labām domām,» jelgavniekiem vēl Olga Markova.
Viņai piekrīt arī Jeļena Stepanova: «Protams, ceram uz labāko. Katram gribas, lai visi ir veseli, lai darbā viss kārtībā. Taču cenšamies pārlieku neaizrauties ar pareģošanu, jo nākamais gads atkarīgs tikai no tā, ko paši darīsim.» ◆
