Kad padomju lidmašīnas bombardēja Jelgavas staciju, tur atradās linu vērptuves darbinieces.
Kad padomju lidmašīnas bombardēja Jelgavas staciju, tur atradās linu vērptuves darbinieces
Atsaucoties uz 4. aprīļa “Novadiņā” publicēto jelgavnieces Lidijas Nikolajevas vēstuli par savu māsu Frīdu Ērglis, kura pazuda bez vēsts 1944. gada 27. jūlijā Jelgavas stacijas bombardēšanā, publicējam citas jelgavnieces Zentas Zdanovičas atmiņas par šo notikumu. Brīdi uzplaiksnīja cerība, ka varētu kļūt zināms, kur apbedīta toreiz divdesmit trīs gadus vecā Frīda. Tas šoreiz neatklājās, taču atkal parādījās neredzēti to dienu notikumu atmiņu atspulgi.
Par Jelgavas dzelzceļa stacijas bombardēšanu 1944. gada 27. jūlijā ir samērā daudz veco jelgavnieku un pilsētas apkārtnes iedzīvotāju liecību. Liesmas un sprādzienus varēja dzirdēt desmitiem kilometru attālumā. Taču, no otras puses, nav dokumentu, kas liecinātu par šo traģisko laiku, kad vienu okupācijas varu nomainīja otra. Iespējams, pie labas gribas un finansiāla atbalsta kauju žurnāli, komandieru pavēles varētu atrasties Krievijas vai Vācijas arhīvos. Tā pagaidām iztiekam tikai ar liecinieku stāstīto.
Vairāk zinām par savējiem
Pēc daudzu jelgavnieku teiktā, 27. jūlijā ap pulksten 14 zemā lidojumā parādījušies vairāki padomju bumbvedēji, kas dzelzceļa stacijas apkaimē nometuši bumbas. Bombardēšana ilgusi apmēram divas stundas. Citas pilsētas daļas palikušas neskartas. Lielā Jelgavas degšana notika vēlāk, kad pilsēta gāja no rokas rokā.
Ja pieņem, ka bombardēšanas laikā stacijā stāvēja divi ešeloni ar ievainotajiem un bēgļiem, šādā bombardēšanā, iespējams, gāja bojā un tika ievainoti vairāki desmiti, varbūt pat simti cilvēku. Tomēr, šķiet, nevienam pētniekam, ieskaitot Latvijas Brāļu kapu komitejas Jelgavas nodaļas vadītāju Aldi Hartmani, kas nenogurstoši daudz dara gan kritušo karavīru, gan civiliedzīvotāju apbedījumu apzināšanā, nav zināma tāda vieta, kur būtu apbedīti šīs bombardēšanas upuri, kas, visticamāk, nebija jelgavnieki.
Vairāk skaidrības ir par mūsu pilsētas iedzīvotāju likteņiem šajā nelaimē. Jelgavas stacijā todien strādāja Hofa linu vērptuves (linu fabrikas) darbinieces, kas nosūtīšanai uz Vāciju krāva vagonos vērptuves ražojumus. Starp viņām bija gan Z.Zdanovičas māte Ieva Dvelis, gan L.Nikolajevas māsa Frīda.
Pusaudžu meitenes stāsts
Z.Zdanoviča, kurai tolaik bija trīspadsmit gadu, stāsta: “Mūsu ģimene dzīvoja pašu celtā koka mājā pie katoļu katedrāles. Rīta pusē māte, atprasījusies no darba, atsteidzās uz baznīcu, lai piedalītos Annas dienai veltītajā dievkalpojumā. Atpakaļ uz darbu dzelzceļa stacijā iedama, viņa man piekodināja, lai vēlāk noņemu izžauto veļu. Tieši tajā brīdī, kad es to vācu, atskanēja briesmīgi sprādzieni. Līdzās nokrita no gaisa trieciena atšķēlies baznīcas skursteņa gabals. Tēvs mani ieveda dievnama priekštelpā, no kurienes ir kāpnes uz balkonu un torni, un teica, ka vismaz no šķembām būšu tur pasargāta. Dekāns Izidors Ancāns kopā ar itāļu mācītāju, kas arī kara laikā kalpoja baznīcā, staigāja pa dievnamu un lūdza Dievu. Zālē bira izsistie logu stikli.
Kaut gan bombardēšana turpinājās, tēvs un brālis Visvaldis ar velosipēdiem brauca uz staciju, kur meklēja māti. Vēlāk stāstīja, ka viņi cēluši ievainotos linu vērptuves automašīnā, kas kā parasti darba dienas beigās atbraukusi pakaļ saviem strādniekiem. Kad automašīna bijusi piepildīta, nācis jauns bumbvedēju uzlidojums, kas tēvu un brāli notriecis zemē, bet automašīnu ar ievainotajiem tiešā trāpījumā iznīcinājis. Nākamajā rītā ap pulksten pusseptiņiem Jelgavā, Lielupes kreisajā krastā, jau bija krievi.
Bezvēsts pazudušo māti tēvs ar brāli turpināja meklēt augustā un septembrī. Tēvs šim mērķim dabūja atļauju no krievu komandanta, kurš deva palīgos divus sapierus – atmīnētājus. Pēc pāris mēnešiem radiem atrakstīja kāds mūsu paziņa uzvārdā Kristaps, kurš tad bija iesaukts padomju armijā. Viņš liecināja, ka 27. jūlija pusdienlaikā īsu brīdi pirms uzlidojuma runājis ar mūsu māti, kas kopā ar darbabiedrenēm tobrīd sēdējusi uz vagonu lādēšanai domātās rampas. Kristaps aicinājis mūsu māti iet mājās, kas abiem bija pa ceļam. Viņa atbildējusi, ka paliks kopā ar savējām. Katras darbadienas beigās maksāja algu – šeines. Turklāt par vagonu lādēšanu tika solīta veļa. Pēc mirkļa, kad sākās bombardēšana, vietā, kur sēdēja sievietes, Kristaps redzējis lielu bumbas izrautu bedri. Viņš tad varēja tēvam pateikt, kur mātes mirstīgās atliekas jāmeklē. Pie līķu atrakšanas es klāt nebiju. Man tante Olga Daģe stāstīja, ka tika izraktas vēl četras sievietes. Māti varējuši pazīt pēc kleitas un matiem. Viena sieviete atpazīta pēc dzīvokļa atslēgām, vēl vienai līdzi bija pase ar uzvārdu Ginters. Šo dokumentu esmu redzējusi. Toreiz tēvs nolēma kopā ar māti vienā kapā apbedīt četras likteņa māsas. Iespējams, turpinot atrakt bumbu bedres malu, būtu atrasti vēl kādi bombardēšanas upuri. Taču tēvs vairāk nevienu nemeklēja. Manuprāt, ja kāds mirušais tur bija, tas tika aprakts turpat, aizberot bedri.”
Trūkst piemiņas zīmes
Saglabājušās vairākas fotogrāfijas, kurā I.Dvelis ir kopā ar savām kolēģēm. Kā viņas sauc un vai starp viņām ir arī bombardēšanā bojāgājušās meita, Z.Zdanovska nešaubīgi pateikt nezina. Taču jautājums par četrām mātes kolēģēm, kas tika apbedītas viņai līdzās, arī Zentai neliek miera visu dzīvi. Šīm sievietēm taču ir tuvinieki, kas palikuši neziņā. Savu māsu Frīdu L.Nikolajeva šajās fotogrāfijās neatrada.
Fotoalbumos ir dažas līdzības. Proti, gan I.Dvelis, gan F.Ērglis fotografējušās pie jūras, kur 1943. gada vasarā vairākas reizes linu vērptuves darbinieces ar kuģīti braukušas atpūsties. Taču tas arī viss.
L.Nikolajeva raksta, ka pie stacijas būtu vajadzīga piemiņas zīme bombardēšanas upuriem, starp kuriem tātad noteikti bija linu vērptuves darbinieces.
***
1944. gada 27. jūlijs
Par situāciju Jelgavas dzelzceļa stacijā 1944. gada 27. jūlijā:
“Sliežu ceļi bija maksimāli noslogoti – garš vilcienu sastāvs ar Vidzemes un Latgales bēgļiem, vilciens ar frontē ievainotajiem vācu karavīriem, vagoni ar dažādiem materiāliem – benzīna un eļļas cisternām un pats bīstamākais – munīcijas vilciens. Sākās visdrausmīgākā bumbu sprādzienu elle, kādu jebkad Jelgava ir piedzīvojusi.”
Ilmārs Romānovs “Zemgales Ziņas” 1999. gada 27. jūlijā. Viena no liecībām. I.Romanovs tolaik bija zēns no dzelzceļnieku ģimenes, kas dzīvoja netālu no stacijas.
