Vecās Salgales baznīcas drupas vēl aizvien liecina par Otro pasaules karu, kas atnesa postu mūsu novadam.
Vecās Salgales baznīcas drupas vēl aizvien liecina par Otro pasaules karu, kas atnesa postu mūsu novadam. Taču arī šajā traģiskajā laikā dzima bērni. Jaunsvirlaukas pagasta Lāsteku saimniece Anna Paraževska savu nākšanu pasaulē 1944. gada 1. septembrī bunkurā pie frontes līnijas, protams, neatceras. Viņas brāļi par šo laiku var pastāstīt vairāk.
Šī piecu bērnu ģimene nāk no Jaunsvirlaukas pagasta Kalēj-Vīgantiem. Karam sākoties, Vīgantu vecākajam dēlam Robertam bija trīspadsmit, bet beidzoties – sešpadsmit gadu. Saimniecība neliela – 25 hektāri zemes, taču, prasmīgi saimniekojot, ģimene bija iztikusi arī kara laikā. Tēvs Roberts Vīgants vecākais jaunībā dienējis cara armijā. 1940. gada jūnijā, kad sākās Latvijas okupācija, Jelgavā skatot ienākušo padomju karaspēku, viņš teicis: “Kas tā par krievu armiju! Ķeplaki!” Noplīsuši, noputējuši vīri ar novājējušiem jeb, kā laucinieki saka, pūkainiem zirdziņiem. Nožēlojami salīdzinājumā ar Latvijas armiju. Tomēr tauta juta, ka tuvojas karš, valsts neatkarība apdraudēta un laiks vairs neritēs vecajās sliedēs. “Vai mums labāk būtu pie vāciešiem vai pie krieviem?” tēvs jautājis kādam pazīstamam ebreju tirgotājam Jelgavā. Uzrunātais atbildējis: “Tik labi kā savā valstī mums nekad neies.” Komunistiskās represijas Vīgantu ģimeni neskāra. Tēvs nebija darbojies aizsargos un partijās – no politikas stāvēja malā.
Pagastā bija ebreju glābēji
Kara laikā Kalēj-Vīgantos dzīve turpinājās. Saviem draugiem Jelgavas ebrejiem tēvs tieši palīdzēt nevarēja. Viņš pieminēja pazīstamus cilvēkus, kur visa ģimene bija redzēta, vedot uz nošaušanu. Taču pagastā uzticami ļaudis, tostarp arī Vīganti, zināja, ka turpat Svitenes krastā Kulpju muižā, kur pēc kara dievkalpojumus turēja Salgales draudzes mācītājs Jānis Billerts, tika slēpts viens ebreju vīrs, kas diemžēl visai drīz pēc kara gāja bojā autoavārijā. Tā klusais varoņdarbs, par kuru Izraēlas vēstniecība vēl tagad apbalvo glābēju pēcnācējus Latvijā un citviet Eiropā, var palikt nezināms.
Dienā, kad pie Staļģenes tika uzspridzināts Lielupes tilts, vecākais dēls Roberts uz Staļģeni atveda nodot pienu. Pāri upei Emburgas pusē Gabaliņos skroderim Putniņam Vīganti bija nodevuši pašu austu vadmalu. Pirms došanās ceļā māte Robertam teica: “Tu aizbrauc un, ja nekas nav darīts, paņem to vadmalu atpakaļ.” Pagastā jau runāja par Sarkanās armijas straujo uzbrukumu Bauskas, Jelgavas virzienā un to, ka tiltu pār Lielupi varētu uzspridzināt. Viens no pēdējiem pāri braucis kāds saimnieks, kas negribējis palikt krievu pusē.
Lai nodrošinātu atkāpšanos, pie tilta upes labajā krastā tika uzlikti ložmetēji. Runā, ka tilta spridzinātāji vai vismaz apsardzē bijuši latvieši. Vakara pusē esot atskanējuši trīs vai četri sprādzieni.
Vecā vīra svētība
Krievu armijai ienākot, gar Lielupi raka tranšejas. Kalēj-Vīgantos nometināja 120 milimetru lielgabalu mīnmetēju baterijas lauka virtuvi, bet tīrumos izveidoja trīs šaušanas pozīcijas. Kaimiņos Ilgās atradās karaspēka vienības štābs. Kādu dienu Kalēj-Vīgantos ienācis kāds vecs, pilnīgi svešs krievu vīrs ar garu bārdu. Vecākais dēls Roberts tobrīd bija mājās, taču, valodu nezinot, stundu – pusotru ilgo ienācēja sarunu ar vecākiem viņš nav sapratis. Māte viesi pabarojusi, pat iedevusi līdzi žāvētu gaļu un pašu cepto maizi (citas tolaik nemaz nebija). Promejot vecītis uz durvīm uzvilcis pareizticīgo krustu un teicis: “Uz jūsu zemes, jūsu mājās neviena mīna, neviens šāviņš nenokritīs.” Un tiešām tā arī noticis. Kara darbībai saasinoties, visapkārt šāva un krita šāviņi, dažas tuvāk Lielupei izvietotās mājas tika pilnībā nopostītas, piemēram, Rogājos vācu artilērija trāpīja šķūnī, nogalinot vienu krievu karavīru un vairākus zirgus, netālu nokrita kāda gaisa kaujā sašauta krievu lidmašīna, labajā krastā – vācu pusē – cieta arī Latvijas pirmā prezidenta mājas Auči, bet Kalēj-Vīgantu zeme palika neskarta.
1. septembrī, kad piedzima pastarīte Anna, Vīgantiem bija pavēlēts savas mājas atstāt. Tieši tajā naktī noritēja artilērijas apšaude. Tādēļ dzemdībām tika izvēlēts pašu izveidots bunkurs dārza galā. Vispār tie bijuši divi – viens zem ozola un otrs zem liepām. Anna nāca pasaulē otrajā. Dzemdībās mātei palīdzēja viņas pašas māte. Ārstu vai vecmāti tādā brīdī nevarēja dabūt. Taču viss noritēja veiksmīgi. Lai gan visapkārt bija frontes laika pārdzīvojumi un satraukums, mātei piena pietika, un viņa meitiņu baroja gandrīz līdz gadam. Ģimenē labā atmiņā palikusi Tomēnu saimniece, kas tajās dienās, kad vajadzēja atstāt mājas, Vīgantiem ļoti palīdzējusi mazo dzīvībiņu saglabāt.
Aiz šineļa lejā no zirga
Kritušos krievu karavīrus sākumā apglabāja pie Staļģenes skolas, bet tūlīt pēc kara pārapbedīja Brāļu kapos Jaunsvirlaukā. Kritušos vāciešus apraka turpat grāvjos un lauka malās. Deviņdesmitajos gados ar Latvijas Brāļu kapu komitejas gādību desmitiem kritušo vācu karavīru tika atrasti un pārapbedīti. Lielāka kauja ar vairākiem upuriem netālu no Aučiem norisinājās augustā, kad nakts aizsegā vācu vads vai rota forsēja Lielupi un, ieņemot krievu pirmās līnijas, tika līdz Staļģenes – Vecsvirlaukas ceļam. Tonakt trauksme bijusi arī Kalēj-Vīgantos, no kurienes uz pārrāvuma vietu devušās padomju karavīru rezerves.
Runājot par padomju karavīru attieksmi pret vietējiem iedzīvotājiem, nekādas neģēlības nav notikušas. Vienīgi zādzības, ko krievu virsnieki centušies novērst. Kādu nakti Vīgantiem no aizslēgtas kūts izzagta govs un zirgs. Suņi rējuši, bet mājinieki naktī nav ārā gājuši, bīdamies, ka laupītāji pašus nenošauj. Nākamajā dienā tēvs ar vecāko dēlu savu zirgu ieraudzījuši uz Svitenes tilta. Tam mugurā sēdējis krievu zaldāts, ko, noskaidrojot apstākļus, virsnieks aiz šineļa norāvis lejā. Kara posta laikā pa laukiem klejojuši arī bēgļu pamesti lopi. Reiz Kalēj-Vīgantos ienākušas sešpadsmit labas, taču neslauktas govis, kas droši vien bija piederējušas kādai lielsaimniecībai.
“Tiek” arī baznīcai
Par vecās Salgales baznīcas sagraušanu stāsta, ka netālu no tās atradušās vācu pozīcijas. Kādu dienu kreisajā krastā pirmajās līnijās krievu karavīriem bija atvestas pusdienas. Pēkšņi sākusies apšaude un kāds šāviņš nokritis tieši pusdienotāju vidū. Kritušo bija daudz. Tad krievu komandieri nosprieduši, ka vācu artilēriju koriģē no baznīcas torņa. Uz dievnamu raidīti vairāki lielāki šāvieni. Cieta tornis, ēkas jumts, taču, kaujām beidzoties, dievnams vēl likās atjaunojams. Iekšā bija palikuši gan soli, gan kancele. Telpu postītāji parādījušies pēc kara. Runā, ka viens no viņiem, cenšoties piesavināties kādus dievnama būvmateriālus, dabūjis galu.
Pie Salgales baznīcas kādu laiku darbojies krievu sapieru būvēts tilts pār Lielupi.
