Kad ierodamies Annas un Romāna Paraževsku piemājas saimniecībā «Lāstekas» Vecsvirlaukā, sarunu sākam ar saimnieku meitu Ivetu, kas atvaļinājuma laikā bauda laukus.
Kad ierodamies Annas un Romāna Paraževsku piemājas saimniecībā “Lāstekas” Vecsvirlaukā, sarunu sākam ar saimnieku meitu Ivetu, kas atvaļinājuma laikā bauda laukus. Apskatot siltumnīcas un dārzeņu lauciņus, pārliecināmies, ka pieprasījums pēc Annas kundzes audzētā tiešām ir liels. To apstiprina kaut vai viens no Ivetas teikumiem: “Te nesen bija puķkāposti.”
Kopumā Paraževsku ģimene apsaimnieko tikai dažus hektārus zemes. Pāris siltumnīcās vietējām un Rīgas kundēm sārtojas tomāti, jau labu laiku uz citām virtuvēm ceļo gurķi, laukā saules staros pušu sprāgst vēl dažas nerealizētās agro kāpostu galviņas. Bet aiz kaimiņu mājām vasaras un dienas pašā viducī zāli kāri plūc Raibule un Brūnīte. Tā, aptuveni uzskaitot, arī ir Ivetas vecāku pamatnodarbošanās.
Pirmais mūs “Lāsteku” mājās sagaida mazs pūkains un rejošs Kriksis, par kuru Iveta saka: “Bija kādreiz viens lielāks, bet viņam iegaršojās vistas.”
Ar kravas auto veda tomātus
Pirms aptuveni trīsdesmit gadiem, kad Iveta jau pāris gadu uz savām kājelēm dipināja, bet līdz skolas laikam vēl kādu gadu bija jāaug, meitenes vecāki strādāja toreizējā pagasta kolektīvajā saimniecībā, kur tomātus un citus dārzeņus tādos apjomos audzēja, ka naktīs nācies sarkanās “ogas” ar kravas auto uz galvaspilsētas tirgu vest. Sestdienās un svētdienās Rīgas virzienā devušās pat trīs četras mašīnas. “Tad savāca arī piemājas dārzos izaudzēto un kopā ar saimniekiem veda uz Rīgu. Tolaik jau siltumnīcas nedrīkstēja būvēt – atļāva tikai veidot 1,1 metru augstus plēves tuneļus. Ja kāds bija uzcēlis lielāku, nāca, mērīja un sodīja – sauca uz izpildkomitejas sēdi… Tomātus audzējām lecektīs,” teic Annas kundze.
Toreiz par nopelnīto naudu nolēmuši celt Paraževsku ģimenes māju. Kad tā bijusi gatava, ilgi domājuši, kā jauno būvi nosaukt. Tā kā mazā Ivetiņa bijusi dikti ietiepīga, sākumā domāts mājas saukt par “Tiepumiem”. “Man tādi “jautrīši” onkuļi (Annas četri brāļi) bija, viņi uz lielas plāksnes uzrakstīja nosaukumu un piestiprināja mājai. Mamma teica– tā nevar, skolā visi bērni mazo Ivetiņu apsmies, nebūs dzīves. Tā jau izdomāto nosaukumu norāvuši nost, lai gan onkuļi bija pārliecināti, ka tas jāatstāj. Viņi pasteigušies māju piereģistrēt vecāku vietā un nodēvējuši to pirmajā vārdā, kas iešāvies prātā, – “Lāstekas”,” stāsta Iveta. Viņa gan smaida, ka pie mājas jumta vēl nekad īstās lāstekas nav manītas.
Rīdzinieki prasa puķkāpostus un zirņus
Lai gan puķkāposti un zirņi pieprasījuma kulmināciju sasnieguši jau līdz vasaras saulgriežiem, “Lāstekās” darbi neapsīkst. Jau no jūnija ik dienas uz Paraževsku lauku mājām brauc draugi, paziņas un vienkārši zinātāji, ka šeit aug labākie gurķi un gardākie tomāti. Kad “Ziņas” bija Vecsvirlaukā, tomāti vēl tikai pa kādam auglim gatavināja, bet ķekaros bumbuļu gan bija daudz. Karstajā jūlija vidus otrdienā jautājam Ivetai, kā šādā temperatūrā siltumnīcā var parosīties. Atbilde skan īsi – agros rītos. “Mamma ceļas jau pirms pulksten sešiem, lai paspētu gotiņas izslaukt, teliņu un rukšus apkopt, un plēves mājās līdz saules karstumam pastrādāt,” tā Iveta.
Dzīve laukos vien jau ir baudījums
Kad Anna un Iveta “Ziņas” cienā ar aukstu zemeņu kūku un krējuma plātsmaizi, sarunā vairāk iesaistās arī “Lāsteku” saimniece. “Kopjot lopus, uzturot dārzu un vēl kādu laiku veltot ģimenei, arī laukos vasaras paiet vienā steigā,” teic Annas kundze. Ziema gan ritot garlaicībā, bet tad varot vasarā iztērētos spēkus atjaunot. Laukos vārds “atpūta” nav uztverams viennozīmīgi – pirmkārt, saimniecība ar govīm, cūkām un siltumnīcām liedzot izrauties kaut kur tālāk uz ilgāku laiku. Bet lauku vidi izjust sanākot kapu svētkos un draugu un paziņu jubilejās. Varot jau arī kādu vakaru pie televizora pasēdēt, bet nupat zibens caur antenu sabojājis abus “Lāsteku” tālrāžus. Kaimiņos uguns bumba ienākusi pa virtuves logu un pār galdu pa durvīm bijusi laukā.
Kad jautāju, ko cilvēki Vecsvirlaukā dara, kad brīvs brīdis no darbiem, Annas kundze stāsta, ka pārsvarā visa sabiedriskā dzīve ritot Staļģenes centrā: “Skatos – te, pie vecā kluba, jaunieši laiku pavada, jo nav ko darīt. Kāds strādā gadījuma darbus, cits brauc uz Jelgavu, bet izklaižu šeit gandrīz nekādu. Bija savulaik “smuks” klubs, tagad viss aizlaists… Ja kāds grib mācīties vai citādi dzīvē izsisties, tad pošas prom no laukiem.”
Savulaik Ivetas mamma gatavojusi kāzu mielastus, pat nevarot saskaitīt, cik laulību galdu padomju laikos, kad Mārtiņš Arnītis vietējo kolhozu vadījis, sarūpēts. “Studiju laikā man bija paaugstinātā stipendija – 52 rubļi, bet kopā ar pārtikas tehnoloģijas studiju programmas kolēģēm braucām palīgā mammai, par ko vienā vakarā katra varēja nopelnīt pat 30 rubļu. Toreiz sakrāvām pilnas somas un Jelgavā “kojās” kopā ar čaļiem dzīres rīkojām!” smaida Iveta.
Nakts tirgus piedzīvojumi
Viena daļa izaudzētā no “Lāstekām” ceļo uz Rīgu. “Ai, nakts tirgus ir ļoti interesanta parādība! Jau stundu pirms pusnakts aizbraucam uz Rīgas centrāltirgus teritoriju krastmalā, kur “jāaizsit” vieta. Tad pāris stundu var pagulēt, bet jau ap diviem sākas uzpircēju rosība, kas ilgst līdz pat septiņiem rītā. Ja savu preci nenotirgo līdz septiņiem, sevi vari uzskatīt par neveiksminieku un nīkt nelaimīgs ar saviem gurķiem. Uzpircējiem pārsvarā piedāvājam kāpostus un dažreiz tomātus, viņi vienā reizē pērk pa divām trim kastēm,” stāsta Iveta. Lai gan lielākā daļa produkcijas nonāk Jelgavas un Rīgas tirgū, pēc Paraževsku audzētā liels pieprasījums esot arī no kaimiņiem. Pastāvīgas kundes ik dienas vaicā pēc pāris kilogramiem gurķu, tomātu vai burkas gotiņu devuma. Nupat visiem mazajiem lauku saimniekiem bijis jāizveido piena kvotu žurnāls. Ivetas tētis par visām tirgošanās darbībām iekārtojis biezu kladi, kur skaidri redzams, kas, cik un par cik, piemēram, kaimiņu Edītei pārdots.
Nelielā lauciņā blakus siltumnīcām Iveta izrāda pumpuru pilnus krizantēmu krūmus. “Tas ir manas mammas nākamais bizness, nolēmusi pievērsties puķu audzēšanai,” smaidot saka Iveta.
