Viena no pazīstamākajām daoistu atziņām skan: tie, kas zina, nerunā; tie, kas runā, nezina.
Viena no pazīstamākajām daoistu atziņām skan: tie, kas zina, nerunā; tie, kas runā, nezina. Attiecinot šo teicienu uz Latvijas politiku, vairumā gadījumu var sacīt, ka tie, kas dara, nerunā, bet tie, kas runā, savukārt ne pārāk aizraujas ar darīšanu. Un tomēr. Premjers Andris Bērziņš ne bez lepnuma ceturtdien sabiedrībai paziņoja faktu, ka «ekonomikas attīstības tempu ziņā Latvija patlaban stabili izvirzījusies par līderi starp Baltijas valstīm». Proti, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes informāciju šā gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar 2000. gada 2. ceturksni, Latvijā iekšzemes kopprodukts (IKP) palielinājies par 9,2%. Savukārt Igaunijā, pēc sākotnējām aplēsēm, šā gada 2. ceturksnī IKP audzis par 5,2%, bet Lietuvā – par 5,6%. Šie skaitļi, no vienas puses, it kā būtu pamats lepnumam un ne mazākam kā, piemēram, Latvijas sportistu pasākumi. Un tomēr kaut kāds neticības tārps kaut kur grauž to prieku, jo cilvēku rocība (atšķirībā no valsts) nav kļuvusi lielāka. Secinājums ir ļoti vienkāršs: lielai daļai Latvijas sabiedrības šā iemesla dēļ augšupkāpjošās līknes tikpat kā neko neizsaka. Nav brīnums, ka ļoti daudzi Latvijas nodokļu maksātāji visai vāji identificē sevi ar valsti, kurai nodokļi tiek maksāti.
Runājot par nodokļiem, par šīs valdības lielāko panākumu neapšaubāmi jāuzskata lēmums par uzņēmumu ienākuma nodokļa samazināšanu līdz 15% triju gadu laikā pašreizējo 25% vietā. Jau nākamgad uzņēmumi maksās ienākumu nodokļus, piemērojot tikai 22% likmi. Tas neapšaubāmi ļaus vieglāk uzelpot daudziem uzņēmējiem, it īpaši mazajiem un vidējiem. Par to A.Bērziņa vadītajai valdībai tiešām var uzsist uz pleca, jo šādam valdības solim vajadzētu arī veicināt uzņēmējos vēlmi godīgāk maksāt nodokļus un varbūt pat atteikties no dubultās grāmatvedības vai arī vismaz samazināt tās «neoficiālo» daļu. Būsim reālisti, valstī ar trešdaļu ēnu ekonomikas «dubultā grāmatvedība» nav reta parādība. Runājot par lēmuma pieņemšanas motīviem, jāsaka, tas noteikti nav noticis negaidīti – šādas lietas netiek nolemtas «nejauši» gadu pirms Saeimas vēlēšanām.
Šis iepriecinošais nodokļa samazinājums laikam gan neatrisinās «aplokšņu algu» problēmu, jo iedzīvotāju ienākuma nodoklis paliks iepriekšējā līmenī. To gan var arī saprast: ja iedzīvotāju ienākuma nodoklis pašvaldību budžetā veido ap 75%, tad, samazinot to, lielai daļai pašvaldību, kas nav, teiksim, ostas pilsētas, var sākties ļoti nopietnas izdzīvošanas problēmas. Un tomēr – paradoksālā kārtā visefektīvākā cīņa ar nodokļu nemaksāšanu ir to samazināšana, radot sistēmu, kurā maksāt ir izdevīgāk nekā nemaksāt. Tādam jābūt mērķim valsts nodokļu politikā, lai arī šodien tas izklausās pēc utopijas.
Par šīs valdības lielāko neveiksmi, ko nenoliedz arī pats premjers A.Bērziņš, var uzskatīt mūžsenās problēmas ar lielo valsts uzņēmumu privatizāciju. Aktuālākās privatizācijas neveiksmes saistītas ar «Latvijas kuģniecību» («LK») un trīs tankkuģu pirkšanas darījumu, kurā vieni saskata korupciju un pārmaksāšanu (neatkarīgie auditori gan šīs apsūdzības jau ir noraidījuši); otri – vienas otras valdības partijas nevēlēšanos palielināt «LK» pārdošanas cenu, lai uzņēmumu varētu nogrābt pašmāju «investori»; trešie ķīviņā ap kuģniecību saskata tikai un vienīgi Saeimas vēlēšanu tuvošanos un dabisku politiķu vēlmi kāpināt savus un savu partiju reitingus pirms starta tajās. Lai nu kā, A.Bērziņa stūrētais valdības kuģis pagaidām nav nogrimis un pats tā kapteinis sakās, ka tā komandu vairāk saliedē tieši neveiksmes lielo uzņēmumu privatizācijā. Tikai – kam saliedē?
Runājot par iepriekšminētajiem mūsu valsts makroekonomikas sasniegumiem, arī premjers piekrīt tam, ka ekonomikas attīstības tempu ziņā pastāv atšķirības starp Rīgu un perifēriju. Atšķirības sākšot samazināties, tikai Latvijai iestājoties brālīgajā Eiropas savienības (ES) valstu saimē. Bet ko tad valdība? Vai tā liks rokas klēpī un gaidīs, līdz Latvija tiks uzņemt ES? Ja tas tā notiks, vēl ilgu laiku Latvijas iedzīvotāju maciņi nekļūs biezāki. Un kāds tad šo maciņu īpašniekiem labums no kaut kāda IKP pieauguma? Vajag domāt valstiskās kategorijās? Nu tad darīsim tā! Valsts sākas no pilsoņa, tās ekonomika – no nodokļu maksātājiem. Ja plāns ir nodokļu maksātāju maciņš, nebūs arī valstij kur to biezumu ņemt. Šajā sfērā brīnumi nemēdz notikt.
